Ar tuvāko liftu nobraucu dārzā. Jau no tālienes ieraudzīju Annu — viņa sēdēja zālē, kas bija biezi nosēta neaizmirstulēm. Ameta tās ļoti mīlēja. «Ja gribi būt puķu vidū,» viņš mēdza teikt, «tad jāiet pie tām.» Anna sēdēja noliektu galvu, un šai pozā bija kaut kas tāds, kas lika man palēnināt soli. Atplestām rokām viņa kā akla pieskārās ziediem. Apstājos viņai aiz muguras.
— Tas esi tu … — viņa klusi teica. Tas nebija jautājums. Es nometos ceļos viņai blakus. No tālienes tas laikam izskatījās jocīgi: divi pieauguši cilvēki zālē nometušies ceļos kā bērni.
Gribēju kaut ko teikt, bet nespēju. Noskūpstīju viņas mazās delnas iekšpusi, juzdams sikus ādas sacietējumus uz viņas pirkstiem tanis vietās, kas tik bieži saskaras ar instrumentiem.
— Vai tu paliki līdz sanaksines beigām? — viņa jautāja.
— Jā.
— Zorins?
— Jā.
— Un tu?
— Jā…
Viņa apklusa.
— Vai tu pēc tam klausījies mājās? — pavaicāju.
— Nē.
— Ka tad tu zini?
Viņa pacēla galvu.
— Es tā domāju … Tu nē?
— Ne, — es pārsteigts atbildēju.
Viņa pasmaidīja.
— Tu vienmēr noskārsti- pēdējais …
Ar viņas seju notika kaut kas nelāgs; redzēju, kā viņa pūlējās pasmaidīt, tad pēkšņi novērsās. Kad Anna atkal palūkojās mani, viņa jau bija gluži mieriga. Vairāk mēs neko nerunājām.
Naktī pamodos no dziļa miega, visu skaidri apzinādamies un modrs. Dega violeta lampiņa, un caur tās kupola stiklu uz spilvena krita daži sīki, zili plankumiņi kā neaizmirstuļu ziedlapiņas. Anna gulēja uz muguras ar atpakaļ atliektu galvu, un kuplie, tumšie mati meta ēnas viņas sejā; sausām acīm viņa stingi raudzījās griestos. Es aizvēru plakstus, bet vairs nevarēju aizmigt. Pēkšņi viņa ierunājās:
— Vai tu atgriezīsies?
Es uztrūkos.
— Dārgā …
Noskūpstīju viņu un šajā skūpstā sajutu, cik viņa jau tāla.
— Atgriezīšos, noteikti atgriezīšos, bez tam — ne jau es viens aizeju no tevis.. ., mēs abi aizlidojam dažādos virzienos … Vai tu atgriezīsies? — es mēģināju smaidīt un piešķirt balsij jautru noskaņu, bet Anna palika nopietna.
— Jā, — viņa sacīja, — noteikti atgriezīšos.
— Tas ir labi.
Viņa palūkojās manī, viņas tumšās acis bija pavisam tuvu.
— Zini, man negribas ticēt, ka es kādreiz tevi nepanu … tas ir kaut kas tik liels, it kā tam nebūtu sakuma… tādēļ es nevaru iedomāties, ka tam varētu būt… — viņa nenobeidza. Es neko nejautāju. Apskāvu viņu arvien spēcīgāk; viņa ievilka elpu un klusītiņām — tieši ausi iečukstēja man:
— Viņi tomēr bija ļoti laimīgi..,
— Kas, dārgā?
— Senie.
— Tu tā domā?
— Jā. Viņi ticēja mūžībai..,
Trīs mēnešus Gea šķērsoja Centaura sistēmas plašumus. Planētas mums peldēja pretim kā dzirkstis, izauga par ugunīm, aizsedza debesis un, dzinēju liesmu apņemtas, atkapās. Pilotu sudraba stāvi cits pēc cita atstāja galerijas un nozuda raķešu lūkās. Daudzreiz atkārtojās šis skats, šķiršanās un atkalredzēšanās, spēcīgi roku spiedieni, iedarbināto dzinēju dārdoņa, raķešu metēja neredzamā zvana skaņas, klusums pēc aizlidošanas, kad grūti raudzīties citiem acīs, un mēmās lūpu kustības, skaitot kārtējos šāviņus, kas, virzuļu bīdīti, slīdēja pa lūkām iekšā — melni, apsviluši no kvēles, kas tos apņēma, saduroties ar biezām atmosfērām.
Ar Zorinu es šajā laikā tikos reti. Viņš līdz ar citiem konstruktoriem strādāja pie kosmiskās stacijas projekta; plāni bija uzskicēti jau pirms gada, bet tagad visa Tembhāras grupa izstrādāja sīku tehnisko dokumentāciju. Zinādams, cik prātam bīstama bezdarbība, un gribēdams būt ne vien Zorina biedrs, bet arī līdzstrādnieks, es augām dienām studēju grāmatas par radiotehniku un atsvaidzināju kādreizējās zināšanas, ko biju ieguvis, studējot jaunībā mehāneiristiku. Nešķīros no trioniem pat tad, kad lidojām ap kārtējo planētu, tādēļ neesmu bijis ne uz vienas no tām, bet Ametas draugi mani neaizmirsa. Ulfs Vefa allaž pirmais atnesa un klusuciešot izbēra uz mana galda veselu kaudzi dzirkstošu uguns minerālu — apmeklētās planētas vulkānisko ziedu. No cita lidojuma Teipane atveda man lavas šķembu ar sacietējušu trispirkstu pēdas nospiedumu; šis unikālās kolekcijas eksponātu skaita pieaugums liecināja par ceļojuma panākumiem.
Mēs sastapām ceļā pavisam tuksnešainu planētu un otru — vulkānisku, kuras augstā temperatūra neļāva cilvēkiem pat uz īsu bridi nolaisties uz tās virsmas; caur karstu mākoņu slāņiem uzņemtās fotogrāfijās liecināja par kādām mīklainām kustībām uz tās. No izlūkos nosūtītajiem ugunsizturīgajiem automātiem atgriezās tikai puse; šie atlikušie sniedza neskaidrus ziņojumus, no kuriem nevarēja saprast, vai lielie posm- kājainie radījumi, kas rāpo pa sacietējušām bazalta klintīm, ir mašīnas, kas še pamestas pēc kādas kataklizmas, vai arī neolbaltumvielu organiskās evolūcijas formas. Astrobiologi velti uzstājās par sīku pētījumu iesākšanu; tos atlika uz vēlāku laiku, un Gea devās tālāk. Nākošajai planētai mēs lidojām garām naktī nelielā attālumā. Kuģi pildīja klusa, bet visattālākajos kuģa kaktiņos sadzirdama dzesētāju vadu dūkoņa: tajos mutuļoja šķidrais hēlijs. Melnajās, zvaigžņotajās debesīs kā sarkana bedre rēgojās planētas sirpis. Palielināmos stiklos bija redzama virsma, pa kuru kā melni zirnekļi, te savienojoties, te sairstot, lodāja plīsumu tīkli; planēta atradās kalnu veidošanās stadijā, un no dziļajām garozas plaisām izplūda tumšas, svelmainas straumes.
A saules sistēmu noslēdza Neptūna tipa apledojuši debess ķermeņi; attālinājušies par miljardu kilometru no to orbītām, mēs nokļuvām B saules jpslā. Tās gravitācijas laukā planētu nebija, bet, dziļu bezdibeņu šķirti, riņķoja tikai lielāki vai mazāki asteroīdi — pirms tūkstoš gadsimtiem sairuša debess ķermeņa drumslas. Astrogāti nolēma, ka starpgalaktiskā stacija jāuzceļ uz kāda no šiem bezgaisa šķautnainajiem klints atlūžņiem. Tukšumu šķērsoja simti šādu ķermeņu orbītu, tādēļ izvēle bija liela, bet izraugāmajam plane- toīdam bija jāatbilst daudzām prasībām. Tā orbītai vajadzēja būt iespējami tuvai aplim, lai tas savā ceļā pārāk neattālinātos no saules un arī pārāk tai netuvotos; tāpat tas nedrīkstēja krustot citu ķermeņu orbītas, lai neizraisītu lielākas perturbācijas; bez tam planetoīdam bija jāvairās nonākt tuvu lielajām meteorītu plūsmām, kas joņo «dubultsistēmas atkritumu vācēja» perifērijā.
Meklējumi ilga mēnesi; observatorijas strādāja dienu un nakti, teletaktori un radaroskopi nemitīgi pārmeklēja izplatījumu, un šo medību jeb, pareizāk, zvejas rezultātā astrogāti izraudzījās bezvārda asteroīdu gandrīz četrsimt kilometru diametrā; tā pievilkšanas spēks tātad bija niecīgs, tomēr pietiekami liels, lai cilvēks varētu pārvietoties pa tā virsmu, nebaidoties, ka nokritīs tukšumā. Mums tuvojoties, šis atlūznis likās mirkšķinām kā kaķa acs šaurā zīlīte. Sīs ievērojamās gaismas spilgtuma izmaiņas izraisīja asteroīda ātrā griešanās ap savu asi un ļoti neregulārie apveidi, jo tā izstieptā forma vairāk atgādināja melnā tumsā pa- karinātu kalnu grēdu nekā planētu.