Gea divas nedēļas riņķoja ap asteroīdu. Pa šo laiku tektoniķi pārliecinājās, ka klints blīvuma pakāpe ir pietiekama un garantē, ka tā nesairs vismaz tuvākajos gadu tūkstošos. Tad uz planetoīda virsmas sāka nekavējoties nogādāt mašīnas, būvmateriālus un pārtikas krājumus.
Celtniecības automāti ātri iegrauzās klinti un izveidoja tajā divus apaļus iedobumus; vienā novietoja kupolveida spiediena kameru ar gaisa rezervuāriem, otrā — atomreaktoru, kuram vajadzēja piegādāt mums elektrisko enerģiju un siltumu.
Ik dienas kravas raķetes pārveda uz planetoidu izejvielas un detaļas, no kurām bija paredzēts uzcelt nākamās stacijas radara raidītāju. Beidzot pēdējā krava stāvēja sakrauta starp klintīm.
Mēs īsi un vienkārši atvadījāmies no biedriem, bet vistuvākajiem cilvēkiem pateicām vārdus, kādus mēdz teikt pirms īslaicīgas šķiršanās. Kad abi ar Zorinu jau skafandros, tikai ar atpakaļ atstumtiem, pie apkaklēm piestiprinātiem sejsegiem kāpām lejā pa pirmo sliežu ceļu, uz kura stāvēja startam sagatavotā raķete, pēkšņi
no kādas kolonas aizmugures izskrēja bērns, abām rokām aptvēris milzīgu balto ceriņu klēpi, un aizšķērsoja mums ceļu.
Mēs sastingām, bet bērns — apaļa, gadus četrus veca sārtvaidze meitenīte ar peļastītei līdzīgu bizīti —- ar pūlēm pacēla ziedus un pasniedza Zorinam.
— še, — viņa sacīja, — bet, kad tu atgriezīsies, tad atkal stāstīsi mums pasakas?
— Protams, stāstīšu, — Zorins atbildēja. — Kā tevi sauc?
— Magda.
— Kas tev iedeva šīs puķes?
— Neviens, es pati paņēmu!
Viņa atviegloti nopūtās par to, ka tik labi izdevies īstenot nodomu, kad pēkšņi ieraudzīja šurp nākošos astrogātus un aizmuka ko kājas nes.
Ters Akonjans, Pendergasts un Irjēla, nekā vairs neteikdami, paspieda mums rokas. Zorins pirmais iespraucās pa šauro lūku raķetē un izstiepa rokas pēc ziediem, kurus es viņam uzmanīgi pasniedzu. Tad es savukārt nolaidu kājas atverē. Līdz jostas vietai ielaidies metala korpusā, pēkšņi pamanīju sievieti, kas stāvēja dažus metrus virs mums uz priekšu izvirzītā pus- stāva platformā. Tā bija Kalarla. Šai brīdī, uz mirkli sastindzis, es uzminēju to, ko vēl neviens nezināja: viņa gaidīja bērnu. Viņas stāvs arvien vēl bija meite- nīgs. Es to uzminēju pēc kādas kustības, pēc acīm, pēc tādas sejas izteiksmes, it kā viņa ieklausītos nevis apkārtējās skaņās, bet gan pašas ķermenī, kurā jau bija jaušama jaunās nākotnes pirmā ietrīsēšanās.
MAGELĀNA MĀKOŅI
Ceriņi stāvēja uz palodzes laboratorijas stikla traukā. Sēžot pie galda, vēroju, kā automāti urbj klintī caurumus-, desmitiem koncentriskos apļos izkārtotu caurumu. Tad tie ielika mīnas un nozuda. Eksplozija nebija dzirdama. Uguns saspridzinātā klints saslējās, gaisā uzšāvās dūmi un akmeņi. Pamats drebēja, un no ceriņu ziedkopām bira sīki krustveida ziediņi. Bezgaisa
telpā dūmi krita lejup kā dzelzs skaidas. Automāti izlīda no slēptuvēm, nolaidās piltuvveidīgajā sprādziena bedrē, montēja metala fermas. Parādījās staru raidītājs. Tas izbāza galvu ar garu kaklu un grozīja to gluži kā jocīga metala žirafe, kas skatās apkārt, meklējot iedomātas lapas.
Ass, tēraudzils uzliesmojums. Radiācijas spiediena izkausētais metāls, izplūdis piltuvveida bedrē, sacietēja. Automāti čāpoja pa nelīdzeno virsmu, slīpēja to, gludināja, pulēja, kamēr tā sāka mirdzēt kā dzīvsudrabs. Citi kaut kur tālāk lika mīnas, raka bedres antenas torņa pamatiem. Pamats viegli drebēja. No zariņiem bira arvien vairāk balto ziedlapiņu, līdz piektajā dienā Zorins teica:
— Zēl, ka mums nav krāsns… tādas vecas krāsns, kur deg parasta uguns, zini. Mēs varētu sadedzināt zariņus. Vai tu atceries, kā smaržo ugunskura dūmi?
— Atceros.
Kad Zorins, skafandrā tērpies, pēcpusdienā izgāja ārā — jau otrreiz tai dienā, — lai paraudzītos, kā veicas darbi, viņš paņēma zariņus līdzi. Pēc stundas atgriezās. Zariņi bija aizbāzti aiz siksnas. Ievēroju to, bet neteicu nekā.
Zorins uztvēra manu skatienu.
— Nevarēju tos pamest, — viņš paskaidroja. — Tur ir tik akmeņains. Ja būtu kaut drusku zemes.
— Ir labāk, ka atnesi, — es sacīju. — Ceriņiem ir tik mīksta serde, tos var graizīt ar nazi, es tā spēlējos bērnu dienās.
Ceriņzari atgriezās tukšajā traukā un palika tajā. Līdz galam.
Automāti strādāja caurām diennaktīm. Diena vai nakts — tiem bija vienalga. Mums gan ne. Grūti bija izvēlēties miega un nomoda ritmu. Asteroīds griezās tik ātri, ka ik pēc trim stundām pavērsa mūsu klinšaino līdzenumu karstajiem saules stariem. Trīs stundu ilgajā naktī mums allaž spīdēja A saule, kas atradās divdesmit piecu astronomisko vienību attālumā un bija nesalīdzināmi gaišāka par pilnu mēnesi uz Zemes. Dienā klintis kvēloja kā sakaitēta metala bloki, naktī fos-
forescēja spēcīgā, ledussaltā vizmā. Planctoīda griešanās ātrums bija tik liels, ka, raugoties pa logu, varēja redzēt ēnas izstiepjamies un augam — gluži melnas, visu iznīcinošas tukšuma ēnas. Ja kāds automāts iegāja no gaismas ēnā, likās, ka tas dajēji izzuda, kā uz pusēm pāršķelts.
Ik vakaru mēs apsēdāmies pie uztvērējiem, kas atradās mūsu miniatūrās «mājas» otrajā stāvā, un vērīgi klausījāmies skaļruņa dobjajā troksnī. No tarkšķu un murdoņas haosa, kas likās esam tumša, viļņojoša virsma, pēkšņi iznira Geas aiginājuma signāla jautrās skaņas. Uzstādītie provizoriskie raidstaciju torņi ļāva mums uzturēt televīzijas sakarus ar kuģi, un mēs ik vakarus tikāmies ar biedriem. Apmainījāmies informācijām, stāstījām par darbu gaitu, dažkārt Zorins lūdza kolēģiem palīdzību aprēķinos.
Gea lidoja tieši uz Balto planētu; no mērķa to vēl šķīra divu nedēļu lidojums. Šajā laikā mēs gribējām paveikt galvenos pamatu rakšanas darbus nākošajam lielajam atomreaktoram, kam bija jānomaina mūsu provizoriskais. Mēs cēlāmies līdz ar vietējo rītausmu, apstaigājām visas darba vietas, kuru palaikam bija gandrīz desmit — vairāku kilometru platībā, pēc tam, ne- atgriežoties tūlīt spiediena kamerā (mēs to dēvējām par «mājām»), devāmies pastaigā, ik dienas mainīdami maršrutu, un tā iepazināmies ar apkārtni vairāku desmitu kilometru rādiusā. Tā bija diezgan ērmota klints — nevis miniatūra planēta, bet drīzāk tās karikatūra. Kā jau minēju, iztālēm tā atgādināja starpzvaigžņu telpā peldošu atlūzušu kalnu grēdu; tādēļ ejot apvārsnis, kas apņēma ceļinieku, te paplašinājās par dažiem kilometriem, te strauji sarāvās. Ziemeļaustrumos trīsdesmit kilometrus no mūsu mājokļa samērā gludais, klinšainais līdzenums izbeidzās ar stāvu krauju, ko klāja dīvainu formu biezoknis. Līdz pašam apvārsnim plētās sastingušas akmens bangas; te nebija ne vēsts no kalnu nobrukumiem, dabiskās erozijas, ūdens, vēja un gravitācijas darbības pēdām; tas bija kaut kādu grotesku un, likās, neiedomājamu formu pan- optikums: pārakmeņotas, balansējošas vāles, milzīgi, izroboti, nedroši līdzsvaroti klinšu blāķi, apcirkņi ar šķautnainām akmens lauskām, kuras itin kā gaidīja vienu neuzmanīgu kustību, lai sāktu velties lejā — lēni un laiski kā sapņu murgos. Uzkāpjot uz kāda klints raga, kas pacēlās pāri apkārtnei, varēja redzēt asu akmens skeletu mežu, kas plētās zem zvaigžņotajām debesīm, iezīmēdamies pret tām spožā, baltā mirdzumā. Virs šīs nedzīvās ainavas vienmērīgā kustībā vēlās liesmojošā saules lode. Atkarībā no tā, vai soļojām pa saules apmirdzētām joslām, kur klintis sakarsa līdz simt grādiem, vai iegājām ēnā, skafandra automātiskā klimata iekārta bez mitēšanās pārslēdzās no viena galēja režīma otrā.