Zorins ar savu izturēšanos mazliet atgādināja asteroīda klimatu: te viņš stundām klusēja kā apburts, te uzsāka garus monologus. Raugoties no malas, mūsu kopdzīve varētu likties ne visai saskanīga, bet tas būtu aplams uzskats. Jo laipns un ikdienišķi runīgs Zorins bija tikai attieksmē ar svešiem cilvēkiem; manā klātbūtnē viņš izturējās gluži tāpat kā agrāk Ametas sabiedrībā. Viņa gandrīz letarģiskā klusēšana, ilgie pārdomu brīži, strupās atbildes, skopie vārdi mani iepriecināja; kaut gan mēs nekad nerunājām par Ametu, pat neminējām viņa vārdu, tomēr kādā dīvainā kārtā viņš bija ar mums, un nereti, kad savās ekskursijās atklājām kādu par citiem fantastiskāku nostūri, man gandrīz gribējās atskatīties, lai pārliecinātos, ka mazais pilots jūsmo mums līdzi.
Kādas desmit dienas pēc ierašanās uz planetoīda mēs sēdējām uz klints smailes, kas pacēlās pāri visai apkārtnei. Saule, protuberanču cirtām liesmojot, karājās rietumu pamalē; otra, A saule — mazs, žilbinošs disks — tieši tuvojas pirmajai. Mēs bijām ar nodomu iznākuši laukā, lai novērotu, kā viena saule aptumšo otru. Kad mazais disks gandrīz pieskārās lielajam, abi raidīja viens otram pretim tādus kā ugunīgus taustekļus, kas tai pašā mirklī saplūda kopā, izveidodami savādu bumbierveidīgu ķermeni, kas izstaroja spožu, metālisku vizmu; tad šaurākais — izstieptais bumbiera gals, kas īstenībā bija A saule, sāka sarauties, pamazām aizslēpdamies aiz lielā. Apgaismojuma spilgtums nekļuva vājāks, jo mirdzums samazinājās nemanāmi.
Ilgi klusējām, beidzot es palūdzu Zorinu:
— Pastāsti kādu pasaku.
Varēja likties, ka viņš mani nedzirdēja. Pēc laba brīža Zorins sacīja:
— Pasaku es tev nestāstīšu, toties pastāstīšu par pasakām. Vai tu kādreiz esi dzirdējis par sēra vrakiem?
— Neatceros.
— Droši vien esi. Pirms kādiem divsimt gadiem sāka būvēt pirmos raķetorus, sākumā ļoti lielus — līdz četrdesmit tūkstoš tonnu inertās masas. Aprēķinos bija ieviesusies kāda kjūda, un šīs kastes briesmīgi karsa — līdz vairakiem simtiem grādu. Tādēļ tās pārstāja ražot, bet dažus desmitus šāviņu, kas jau bija izgatavoti, norīkoja uz līnijas Titāns — Zeme. Tiem bija jāpārvadā sērs. Jau pirmajā lidojumā daži no tiem eksplodēja. Presētais sērs izgaroja, un raķetes plīsa kā baloni. Nu bija bēda, ko ar tām iesākt: atsaukt uz Zemes, protams, negribēja, riskanti, cilvēkus sūtīt nevar, automātu arī žēl — tāds ķēms var kuru katru brīdi uzsprāgt gaisā. Beigu beigās pa radio visu eskadru pagrieza uz pretējo pusi, lai lido pasaulē, pāri sistēmas robežām, visu kosmosu jau nu ar sēru nepiesārņos. Pēc gada raķetes parstaja atbildēt uz radiosignāliem, kosmodromisti atviegloti nopūtās — miers. Un tikai pēc trīsdesmit gadiem — blākš! — pirmā sēra katastrofa. Tad otra. Izrādījās, ka šie nolādētie raķetori nebūt neaizlidoja uz mūžīgiem laikiem. Tie nokļuva Jupitera gravitacijas joslā, un šis tos, saprotams, izgrozīja, ka patīk, pārvietoja uz noslēgtām komētu orbītām un palaida vaļā. Nu, un kopš tas dienas raķetes virzās šādi: uz pārdesmit gadiem aizbēg no Saules, pasēž afēlijos, tad atkal atgriežas. Kamēr tās lido tālu no Saules, tiek pietiekami atdzesētas un sērs neizgaro. Atgriežoties jau pie Marsa orbītas, tās sāk sasilt, bet Zemes apkaimē sprāgst kā ziepju burbuļi. Vai tu vari iedomāties? Divdesmit tūkstoš tonnu sēra pārvēršas par saspiestu gāzi. Raķete pārsprāgst, rodas gāzes mākonis ar simttūkstoš kilometru lielu diametru un dažu nedēļu laikā izirst. Bet, ja tuvu garam paiet kāds asteroīds, tas šādu mākoni pievāc, un posts ilgst mēnešiem. Rodas sfēriska sēra miglas vai, pareizāk, putekļu josla, jo gāze tukšumā kristalizējas — tāds pūkains! apvalks ar velnišķīgi cietu krama kodolu vidū. Migla pāriet tukšumā tik nemanāmi, ka lidojot nemaz nepamanīsi, kā ieskriesi tanī tikpat kā katlā. Gaisma tam netiek cauri, radars iestieg kā mīklā, neko nevar saskatīt — ne zvaigznes, ne signālus, — nevar orientēties, agri vai vēlu esi gatavs iedrāzties kodolā. Dzinēji nekavējoties jāizslēdz, ar gravimetru palīdzību jāuzmeklē asteroīds, jāpagriežas centrbēdzes spēka virzienā, jādod liels paātrinājums un jamūk prom. Protams, to ir viegli izstāstīt, bet, iek|uvis tadā putrā, cilvēks neviļus zaudē galvu. Un visļaunāk ir ar automātiem, jo, padomā pats, uz planētām taču nav un nevar būt «dabisku sēra atmosfēru», tādēļ neviens pilots-robots tādiem brīnumiem nav sagatavots.
Vārdu sakot, no Marsa uz Zemi atgriezās ekskursija — kādi trīsdesmit bērni, un viņu raķete iekļuva tieši tādā sēra miglā, kas ielenca kādu asteroīdu, tiesa, ļoti mazu — ar mazāk nekā divdesmit kilometru rādiusu, — tas ir svarīgi. Pilots-automāts sākumā mēģināja manevrēt, beidzot izdarīja vienīgo, ko spēja, — izslēdza dzinējus. Tādējādi viņš novērsa katastrofu; raķete, asteroīda pievilkta, sāka krist tā virzienā, bet, protams, ārkārtīgi lēni — šāda «krišana» varēja ilgt nedēļām. Bērni bija aizlidojuši no Marsa vieni, skolotājai vajadzēja pievienoties tiem pirmajā kosmodromiskajā stacijā.
— Kā, bet brīdinājumi? — es vaicāju.
— Nezinu, kā tas gadījās. Brīdinājumi, bez šaubām, bija. Varbūt neprecīzi. Nezinu. Negadījumi notiek. Retāk nekā agrāk, bet tomēr notiek. Nu un tā ari biia «viena no simttūkstoš reizēm». Kad radiosakari pasliktinājās, pilots-robots izslēdza dzinējus. Grūti aprakstīt, kas pa to laiku notika. Trauksme sacēla kājās visu ziemeļu puslodi; ātrā palīdzība nāca viļņiem — no Mēness, no Marsa, no Zemes — kādi sešsimt kuģi. Pateikšu tikai, ka pirmoreiz kopš trīsdesmit gadiem uz vairākām stundām bija apturēts viss preču transports Marsa otrajā joslā. Bet, pirms glābšanas kuģi sasniedza avārijas vietu, tur jau ieradās kāds cilvēks. Tas bija Gaismas ātrumu centra pilots, kas tieši tai laikā veica eksperimentālu lidojumu ļoti lieliem attālumiem pielāgotā raķetē. Degvielas krājumi gāja uz beigām, un viņš atradās atceļā uz bazi, kad izdzirda radiosignālus, tādēļ no
griezās no sava ceļa; spēdams attīstīt milzīgu ātrumu, viņš jau pēc ceturtdaļstundas ienira miglā. Kadu laiku pilots riņķoja tur, līdz uztvēra bērnu raudāšanu. Protams, pa raķetes radio. Tas darbojās uz visgarākajiem viļņiem, viņš nevarēja precīzi noteikt virzienu, toties varēja ar bērniem sarunāties. Viņš tūdaļ izslēdza dzinējus un sāka krist uz asteroīdu.
— Kādēļ viņš nemēģināja uzmeklēt raķeti?
— Hm, vai tu mēģinātu uzmeklēt okeānā nogrimušu adatu? Migla aizņēma divsimt miljardu kubik- kilometru lielu telpu, viņš būtu varējis meklēt to visu mūžu un tomēr neatrast. Toties kritot viņš beigu beigās tuvotos tai līdz pārdesmit kilometriem, jo, kā jau teicu, asteroīds bija ļoti mazs. Tātad viņš krita ar izslēgtiem dzinējiem un sarunājās ar bērniem. Tiem bija visa kā diezgan — pārtikas, gaisa, ūdens, bet bija bail, tādēļ viņš līdz pašai naktij stāstīja pasakas. Kad bērni aizmiga, pilots palika nomodā, bet no rīta atkal sāka stāstīt. Eksperimentālais lidojums parasti ilgst divas stundas, viņam līdzi bija tikai dažas spēcinošas tabletes un pāris malku kafijas, ar kuru viņš šad tad apslacināja rīkli, lai nekļūtu mēms. Vai tu to vari iedomāties? Tā nebija parasta raķete, bet GĀC 1 šāviņš, pilots gulēja pneimatiskā apvalkā, viss nobindēts no galvas līdz kājām, tumsā, ar mikrofonu pie mutes — un stāstīja pasakas. Pirmie glābšanas kuģi atlidoja tikai nākamajā dienā, bet, iekams tie atrada viņu un bērnus, pagāja vēl dažas stundas.