— Vai tu biji tas pilots?
— Kur nu es! Ameta.
— Ameta?
— Jā.
— Un viņš tev to pastastīja? — es ar neuzticību jautāju; tas neizklausījās pēc Ametas.
— Nē.
— Kā tad tu zini visus sīkumus?
— Mums jāiet, saule jau riet. Jāpastaigā vēl pa sesto sekciju. Kā es zinu šo gadījumu? Es pats biju viens no tiem bērniem . ..
Kad, pārbaudījuši darbu gaitu, atgriezāmies mūsu Gaismas ātrumu centrs bruņu «mājā», virs apvāršņa kā viļņojošu liesmu krēpes pacēlās vairs tikai šaura saules diska apmalīte. Visu apkārtni sedza necaurredzams melnums, pa kuru mēs bridām, iegrimstot tajā līdz ceļiem, līdz jostas vietai, beidzot līdz kaklam . .. virs tumsas jūras mirdzēja vēl tikai visaugstākās klinšu smailes, bet arī tās citu pēc citas izdzēsa nakts. Zorins, kas visu ceļu bija klusējis, pie ieejas apstājās un negaidīti ierunājās:
— Atradās tādi, kas teica, ka viņš esot rīkojies pārsteidzīgi, neprātīgi. Viņš tiem atbildēja: «Okeānā, kaļķu apvalkā, dzīvo mazi dzīvnieciņi — radiolārijas, kas nav izmainījušies kopš septiņsimt miljoniem gadu. Tie ir vispiesardzīgākie radījumi virs zemes.»
Celtniecības aprēķinu veikšanai mūsu rīcībā bija portatīvas elektronsmadzenes. Vakaros Zorins apsēdās pie galda un sāka ar tām diskutēt. Elektronsmadzenes bija mazas, šauri specializētas un, protams, nevarēja sacensties ar varenajiem Geas ģenerālajiem automātiem, tādēļ Zorinam bieži vien bija ilgi jāgaida rezultāti, un viņš tās iesauca par «Muļķīti»; šī palama ar laiku ieguva gandrīz maigu pieskaņu. Vairākus vakarus no vietas Zorins, aizņemts ar būvdarbu pārraudzīšanu, atlika uz vēlāku laiku astroradara datu analizi; šie dati informēja mūs par visu, kas notiek izplatījumā ap klints drumslu, uz kuras mēs ceļojām caur tukšumu. Beidzot pieķēries tiem, Zorins sadrūma. Nodeva virkni skaitļu «Muļķītim». Tas, kā parasti, tūļājās; nesagaidījuši atbildi, mēs devāmies pie miera. Naktī Zorins piecēlās un aizgāja pie automāta. Atgriezās svilpodams; tas nozīmēja vissliktāko garastāvokli.
Es neko nejautāju, zinādams, ka ar katru 'domu viņam jāaprod.
— Zini, — viņš beidzot sacīja, — liekas, ka mums būs putra.
«Putra» pilotu valodā nozīmē meteoru plūsmu. Dzirdētais jaunums mani diez kā neuztrauca.
— Kas par to, — es teicu, — gan mūsu mā: oklis, gan atomreaktors, gan automātu patvertne taču ir aprēķināti ar pietiekamu izturības rezervi; augstākais pāris stundu būs jauzmanās. Tomēr savādi, ka astrogati ir kļūdījušies…
Zorins neko neatbildēja, tikai, ejot laukā (bija jau uzausis rīts), ieteicās:
— Redzi, tie nav parastie meteori, bet ārpussistē- rnas …
Paliku viens, Zorins aizgāja uz vistālāk strādājošo grupu, tādēļ man bija gandrīz stunda laika pārdomāt viņa vārdus. Kā zināms, planētas savā ceļā var sastapt divējāda veida meteorus. Sistēmas iekšējie meteori virzās pa noslēgtām orbītām, un to ātrums attiecībā pret mūsu mazo planētu nevarēja pārsniegt dažus kilometrus sekundē. Turpretim «svešie» meteori, akmens un dzelzs blāķu plūsmas, kas joņo pa parabolām, attiecībā pret sistēmas ķermeņiem var sasniegt milzīgus ātru- mus — līdz simt kilometriem sekundē. Mūsu radars, šķiet, bija uzgājis tieši šādas plūsmas pēdas.
Divas nākošās dienas mēs par to nerunājām, vienīgi Zorins naktīs arvien ilgāk urbās radaroskopu filmās un arvien biežāk saglauda matus tik strauji, it kā gribētu pats sev noņemt skalpu.
Mēs veicām visus iespējamos piesardzības pasākumus: automāti nodrošināja ar papildu bruņām mūsu kameru, kā arī griestus atomreaktorā, kurš atradās puskilometru no «mājam» un atgādināja lielu, līdz trim ceturtdaļām klintī iegremdēiu metala cilindru.
Nebija vairs šaubu, ka Zorinam taisnība. Fotonega- tīvi kādā no debesu kvadrantiem rādīja sīku miglas plankumu, kas izskatījās tā, it kā uz fotogrāfijās būtu uzmests traips; tur joņoja tik sīku ķermeņu mākonis, ka tos varēja saskatīt tikai kopumā; zvaigžņu mirdzumu joprojām redzēja tam cauri, tātad tā nebija viengabala masa, bet gan mazu kripatu spiets.
— Varbūt tas ir putekļu mākonis, — Zorins sacīja, kad mēs spriedām, vai nepaziņot Geai par mūsu aizdomām, un nolēmām, ka tas nav jādara, io, nedēdami mums palīdzēt, biedri tikai velti uztrauksies. Visu nākošo dienu darbs ritēja kā parasti; otrā pamatu bedre nākošajam reaktoram bija gandrīz gatava, automātu patvertne tika apgādāta ar papildu bruņām, nevarējām nodrošināt vienīgi provizorisko raidstacijas 'torni, kas pacēlās 45 metrus virs līdzenuma līmeņa un ko balstīja noenkurotu tērauda trošu sistēma.
Naktī mani uzmodināja tik spēcīga duna, it kā virs pašas galvas būtu pārsprādzis metala zvans. Apdullināts es labu bridi nekustīgi gulēju sanošajā klusumā, bet ausīs vēl atbalsojās drausmīgā skaņa. Gulta sakustējās, it kā to kāds būtu pastūmis. Es apsēdos, nolaidu kajas un ar kailām pēdām sajutu, ka grīda dreb. Aptumšotajā prātā pazibēja doma, ka planetoīds ir dzīvs briesmonis, kas patlaban pamodies un kustas, pūlēdamies sadragāt savu akmens čaumalu. Pamats iedrebējās spēcīgāk. Es atģidos.
— Vai tu dzirdi? — izdvesu tumsā.
Atbildes nebija, bet es zināju, ka Zorins īr nomodā.
Pēc ceturtdaļstundas uzausa saule, un ainava aiz logiem iemirdzējās žilbinošā vizmā. Cik tālu vien sniedzās skatiens, klinšainajā līdzenumā uzšāvās gaisā desmitiem sprādzienu reizē. Ne mazākās skaņas, tikai baltas akmeņu šļakatas te tuvāk, te tālāk, un pamats brīžiem līgojās kā kuģa klājs cīņā ar negaisu. Lidojumā neredzamie meteori tikai dažbrīd, milzu lēcienā atsprāgstot no klintīm, rādīja savus trakā virpulī mirgojošos sānus. Mēs klusējām, bet ārā joprojām lija akmens lietus. Klintis kūpēja, smilšu strūklakas uzšāvās gaisā un atkrita, paretam, atsizdamās pret sienām, klusu iesīcās šķembas, un atkal iestājās klusums, kuru pēkšņi pārtrauca metala dārdi, it kā griesti grūtu un gāztos mums uz galvas; tas bija 'kāds atlūznis, kas sašķīda pret kameras virsējām bruņām.
Pēc trim stundām saule norietēja. Meteori joprojām krita, tomēr retāk un vājāk, jo tagad planēta aizsedza mūs no to galvenās straumes, bet tie, kas bira uz nakts puslodes, sasniedza vienīgi brīvas krišanas ātrumu, kas bija niecīgs salīdzinājumā ar plūsmas kosmisko lidojumu.
Mēs vēl nezinājām, kāds ir tās ceļš izplatījumā un cik tā gara. Vajadzēja gaidīt. Uzausa diena, un zeme atkal iedrebejās. Atkal uz mums bira spēcīgi sitieni; bruņas tos atsita, izdvešot spēju, izmisīgu skaņu; likās, ka tērauda sienas ieliecas un atkal iztaisnojas zem briesmīgo belzienu krusas. Nākošajā naktī akmeņu lietus, kaut arī vājāks, tā sabiezēja, ka par kameras alsla šanu nebija pat ko domāt, — bet tas bija tikai sākums.
Ik dienu un nakti sakaitētu klinšu spokainajā mirdzumā un ledainajā, zvaigžņotajā tumsā krita nedzīvais lietus. Pamats drebēja no triecieniem kā dzīva būtne, sienas vibrēja, drudžainas"trīsas parņēma priekšmetus, caurstrāvoja mūsu ķermeņus; dziļā ķlusumā, ko laiku pa laikam pāršķēla ifgi dārdošs pērkons, pagāja stundas. Mēs bijām ieslodzīti. 'Debesis no savām melnajam dzīlēm izvirda veselas akmens šķembu straumes, kas sašķīda pret asteroīda garozu. Pagaidām sakari ar atomreaktoru un automātu patvertni nebija partraukti. Kad otrā naktī bombardēšana atslāba, mēs pavēlējam automātiem atsākt darbus. Tie izgāja, taču pēc kādas stundas viens no viņiem, tieša trāpījuma ķerts, pakrita, bet tā bruņas sašķīda kā stikls. Citi apjuka, pārtrauca darbu un atgriezās patvertnē; tajos sāka darboties pašaizsardzības spoles. No rīta ieraudzījām sadragāto automatu: tas gulēja kādus trīssimt metrus no kameras, kur melnganas akmens šķembas to bija iedzinušas smiltīs. '