Mēs arvien vēl cerējām, ka asteroīds kuru katru brīdi izies no meteoru straumes un ellišķīgā apšaudīšana rimsies; tādēļ arī neko neziņojām biedriem.
Radiostacija atradās kameras otrajā stāvā, un pa tās augšējo lēcveida logu agrāk varēja redzēt melnās debesis, bet tagad automātiskā iekārta bija to aizsegusi ar tērauda slēģi. Te augšā mēs sarunājāmies ar biedriem. Tā kā sakarus uzņēmām naktīs, kad lidoja mazāk meteoru un tieši trāpījumi kamerā bija reti, mums izdevās noslēpt Geai visus notikumus. Klusējām galvenokārt tādēļ, ka vairs tikai piecas ceļojuma dienas šķīra kuģi no Baltās planētas un visu biedru uzmanību saistīja jautājums par sazināšanos ar tās iemītniekiem.
Tā mēs sarunājāmies, apjautādamies par viņu plā- niertf un, tā kā tas notika zem pašiem griestiem, dzirdēju vieglu, ne uz brīdi neapklustošu čirkstēšanu — tās bija kosmiskās smiltis, kas bezspēcīgi bira lejup pa apaļo virsmu un arvien biezākiem slāņiem gūlās ap sienām, līdz beidzot šo no zvaigznēm krītošo pīšļu kāpas bija līdz pusei ieputinājušas mūsu bruņu «māju».
Nākošajā vakarā radio dzirdamība kļuva manāmi sliktāka. Beiguši sarunu ar Geu, konstatējām, ka antenas galvenais reflektors vairakas vietās ieliekts un caursists.
— Darbs stāv jau trīs dienas. — es ieteicos, — bet tagad mēs varam zaudēt arī radiosakarus.
— Automāti izlabos antenu.
— Tu esi pārliecināts, ka viņi ies?
— Jā.
Zorins piegaja pie vadības pults un izsauca pa radio automātus. Bija nakts, meteori krita retāk. Paklausījās un izslēdza mikrofonu.
— Iet? — es jautāju.
Zorins stāvēja kabīnes vidū, iepletis kājas kā cīkstonis, kas piemiegtām acīm vēro pretinieku. Viņš klusēja.
— Ko iesāksim? — es beidzot jautāju.
— Jāpadomā. Pagaidām uzdziedāsim.
Mēs dziedājām kādu stundu. Gan viņš, gan es atcerējāmies arvien jaunas dziesmas. Pēc kādas dziesmas Zorins it kā starp citu ieteicās:
— Pašaizsardzības drošinātāju var izslēgt, zini?
— Jā, bet ne no tālienes, — es atteicu.
Mēs atkal dziedājām. Brīžiem Zorins klausījās. Beidzot viņš piecēlās un paraudzījās apkart, mekledams skafandru.
— Tu gribi iet turp?
Zorins klusuciešot pamāja, bāzdams abas kājas reizē skafandra galvas caurumā. Viņš parāva aiz apkakles sudraba audumu un, vilkdams 'to uz augšu, norūca:
— Laimīgā kārtā mums nav drošinātāju.
— Pagaidīsim vēl, — iesāku, juzdamies bezspēcīgs viņa apņēmības priekšā.
— Nē. Darbs varētu stāvēt, bet antena ir jāsalabo.
Zorins runāja klusu, taču zem viņa miera slēpās
dusmas. Viņš pārbaudīja slēdžus uz pleciem, pacēla no grīdas sejsegu, pasita to paduse un devās uz izeju.
«It kā manis nemaz nebūtu,» man pazibēja doma. Pārsteiguma un nevarības sajūta izgaisa. Mani pārņēma salts niknums. «Tomēr esmu viņam drusku līdzīgs,» nodomāju, steidzīgi apyilkdams otru skafandru. Kad, pogājot siksnas, iegāju izejas slūžās, Zorins stāvēja pie vaka aizgriežņiem. Izdzirdis manus solus, viņš pagriežas un, rokas uz kloķiem turēdams, sastinga. Izlikdamies, ka to neredzu, es rūpīgi aizvēru iekšējas durvis, noslēdzu aizbidņus un nostājos viņam blakus. Tā mēs stāvējām griestu lampas vājajā gaismā — divi sudraba stāvi starp tumšām metala sienām.
— Ko tas nozīmē? — viņš beidzot vaicāja.
— Es eju tev līdzi.
— Muļķības.
— Nedomāju vis.
— Nu ko tu dari, cilvēk?
— Bet ko tu dari?
Zorins brīdi stāvēja nekustīgi, tad iesmējās, kā parasti, gandrīz bez skaņas. Paņēma mani pie rokas; es pretojos, nojauzdams, ka viņš gribēs mani pārliecināt.
— Paklau, — viņš klusākā balsi sacīja, — vai tu atceries, kādēļ mēs šeit esam izsēdināti?
— Atceros.
— Gea var neatgriezties.
— To es zinu.
— Kādam te ir jāpaliek, lai būvētu staciju.
— Labi, bet kāpēc jāiet tev, nevis man?
— Tāpēc, ka es esmu labāks mehāneirists nekā tu.
Man nebija ko teikt. Viņš satvēra kloķi, tad vēlreiz
pagriezās prel mani.
— Tu iesi, — viņš sacīja, — ja man neizdosies. Jā?
— Jā, — es atteicu, šīs sarunas vienkāršības pārsteigts. — Uzturēšu ar tevi sakarus pa radio, — piebildu.
Ne vārda neteicis, Zorins pagrieza rokturus. Iesīcās gaiss, kas tika iesūkts kamerā. Tas izplūda no slūžām, manometra bultiņa laiski tuvojās sarkanai nullei, pāris reižu salīgojās virs tās un atdūrās pret skalas malu. Zorins pastūma lielo izejas lūkas vāku. Tas neatvērās. Viņš kaut ko noņurdēja un pagrūda stiprāk. Vāks sakustējās, bet vēl nepadevās. Es piespiedu plecu. Vāks lēnām pavērās. Pa radušos spraugu uz mūsu kājām ieplūda arvien platāka sausu smilšu strūkla.
Beidzot vaku izdevās atvērt. Pie izejas Izveidojās dziļa bedre, kameru ielenca kāpas ar stāvām nogāzēm.
Apkārtne, ko apmirdzēja auksta, tāla Centaura A gaisma, bija nedzīva un klusa, to klaja šķautnaini kā ogļu, kā sudraba gabali. Zorins viegli pamaja ar roku, pateica «uz redzēšanos» un nozuda manam skatienam tik ātri, ka neredzēju pat, uz kuru pusi viņš aizgaja. Izbāzu galvu pa atvērto lūku un tikai tad ieraudzīju: viņš gaja jau vairāku desmitu soļu attaluma, iestigdams līdz ceļiem, un sausas smiltis viļņoja viņam ap kājām. Es palūkojos apkārt, meklēdams tālumā atomreaktoru, jo tur atradās ari automātu patvertne. Sarāvos. Tumsā pazibēja īss uzliesmojums, tam sekoja trīs četri vājāki. Meteori. Sadursmē radusies enerģija pārvērtā tos liesmās. Es stāvēju tā, bet apvārsnis zibsnīja. Zorina augums jau bija kļuvis tik mazs, ka ar izstieptu pirkstu varēju to aizsegt.
— Kā tev veicas ar iešanu? — es runāju mikrofonā, lai tikai ko pateiktu.
— Kā pa sīrupu, — viņš tūdaļ atbildēja.
Es apklusu. Zibšņi iemirdzējās driz tuvāk, drīz tālāk, varēja likties,* ka neredzamas būtnes tur raida gaismas signālus. Pēkšņi atcerējos, ka stāvu ārā. Tam nebija jēgas; ja jau riskēt, tad vajadzēja iet viņam līdzi. Es iegāju atpakaļ slūžās un pazaudēju viņu no acīm. Pacēlis roku, atspiedu to pret vaka bruņu apmali. Tā es varēju netraucēti vērot pulksteņa skalu un vienlaikus pa pavērto lūku paturēt acīs apvārsni. Tas joprojām zibsnīja. Gaidīju, vērdamies gurdi rāpojošā se- kundu rādītājā.
«Vēl trīs minūtes,» nodomāju un skaļi jautāju:
— Vai tu ej?
— Eju.
Sie jautājumi un atbildes atkārtojās. Piepeši vienlaikus ieraudzīju divus tālus uzliesmojumus un izdzirdu apspiestu vaidu.
— Zorin! — iekliedzos.
— Nekas, nekas, — viņš atbildēja aizžņaugtā balsī. Es dziļi vilku elpu. Nē, meteors, protams, nebija ķēris, jo tad viņš būtu uz vietas beigts.
— Tu ej? — gribēju jautat, bet balss man iesprūda kaklā.