Austiņās kaut kas griezīgi čirkstēja.
— Nu, laid… — Zorins neskaidri murmināja. — Kādēļ tu nelaid? Nu …
— Ar ko tu runā? — jautāju, juzdams, ka mati man ceļas stāvus.
Viņš neatbildēja. Dzirdēju Zorina smagos elpas vilcienus, it kā viņš čīkstētos. Ar vienu lēcienu biju ārā. Apkārtne ieslīpa, ledainā gaismā bija nedzīva un klusa. Zibeņātri aplēsu, ka Zorinam jāatrodas kādu trīssimt piecdesmit, četrsimt metru attālumā, bet redzēju tikai izrobotas klintis, kāpas, ēnu švikas … citu neko.
— Zorin! — es kliedzu tā, ka ausīs sāka džinkstēt.
— Jā, jā, — viņš atbildēja joprojām tai pašā apspiestā balsī. Piepeši smiltis kādā vietā salīgojās, sakustējās un no tām iznira dzirkstošais sudraba skafandrs, izslējās taisni un sāka gausi iet uz priekšu.
«Viņš bija pakritis,» es nodomāju, «bet ar ko gan viņš ^arunajās?»
Atliku šī jautājuma noskaidrošanu ūz vēlāku laiku un atgriezos slūžās. Drīz vien viņš sacīja:
— Esmu klāt.
Viņš kaut ko murmināja, acīm redzot atrakdams smiltis, kas bija aizbērušas 'ieeju.
— Sāku operāciju, — viņš pēc brīža sacīja.
Tā turpinājās ilgāk, nekā es paredzēju: pusstundu pēc pulksteņa, bet, ja laiku mērītu pēc manu nervu sasprindzinājuma, tā būtu mūžība. Beidzot viņš pateica:
— Cauri. Tagad viņi būs rāmi kā jēriņi. Atgriežos.
Nezinu, varbūt tā bija iedoma, 'bet man likās, ka
zibšņi kļūst biežāki. Pāris reižu pamats iedrebējās. Šīs vibrācijas, kurām mēs kamerā nepievērsām uzmanības, paātrināja manas sirds pukstus. Zorins nāca apbrīnojami lēni. Austiņās viņa elpa skanēja tik smagi, it kā viņš skrietu, un tomēr viņš kustējās daudz lēnāk, nekā turp ejot. Pilns nepacietības, satraukts — es pāris reižu izgāju pa lūku ārā. Centaura A mazais, baltais disks skāra klinšaino apvārsni. Nakts tuvojās beigām. Drīz vien meteoru straumei vajadzēja kļūt spēcīgākai.
— Nu ko tu tā tūļājies? — es beidzot iesaucos. Zorins neko neatbildēja. Viņš smagi elpoja. Nevarēju saprast: ceļš taču nebija tik nogurdinošs, īpaši viņam.
Pēkšņi viņa stāvs aizsedza Ieeju. Zorins ātri un kaut kā nedroši ienāca slūžās. Aizvēris vāku, sacīja:
— Ej iekšā.
— Pagaidīšu… — es iesāku, bet viņš mani skarbi pārtrauca:
— Ej iekšā! Es tūlīt nākšu.
Paklausīju. Pēc brīža Zorins ienāca bez skafandra; to viņš bija atstājis slūžās. Lēni pienāca pie galda tuvāk lampai, pacēla rokas pie acim, izplēta pirkstus un nesaprotami murmināja.
Viņa platās muguras 'liekumā bija kaut kas baigs.
— Kas tev kaiš?… — es čukstēju.
Zorins ar rokām atbalstījās pret krēsla atzveltni.
— Es slikti redzu, — viņš drūmi paskaidroja.
— Kādēļ?! Meteors?…
— Nē. Es pakritu.
— Nu un tad?
— Paklupu pret to sadragāto automātu …
— Runā tak!
— Liekas, tam bija sašķaidīts reaktors, zini… atom- sirds.
— Un tu TAJĀ iekriti?! — es šausmās iesaucos.
Viņš pamāja ar galvu.
— Piesūcekņi, zini… zābaku magnētiskie piesūcekņi aizķērās aiz dzelžiem, un es nevarēju atrauties …
Miers atgriezās. Tas bija liels, domas stindzinošs saltums, bet tai pašā laikā noskaidrojās prāts. Es zināju: jārīkojas nekavējoties. Meteors bija sadragājis mūsu automātu tik pamatīgi, ka atomsirds — rezervuārs ar radioaktīvo elementu — saplīsa, un Zorins krizdams ar visu ķermeni pieplaka lauskām, no kurām plūda spēcīgs starojums.
— Ko tu jūti? — jautāju, tuvodamies viņam.
— Nenāc klāt… — viņš teica un soli atkāpās.
— Zorinl
— Es varu tevi nogalināt. Apvelc aizsargbruņas.
Es ieskrēju otrā kabīnē un uzvilku smagu metala
tērpu. Uz krūtīm nevarēju to aizpogāt, tik ļoti man tricēja rokas. Kad atgriezos, Zorins pusguļus sēdēja atzveltnes krēslā.
— Ko tu jūti? — es atkārtoju.
— Taisnību sakot, neko… — viņš runāja ar nelielām pauzēm kā ārkārtīgi nokausēts cilvēks. — Kad pakritu, pirmajā brīdī… ieraudzīju violetu miglu…
pulsējošu mākoni, man satumsa acis… Tur, pie automātiem, strādāju gandrīz kā akls…
— Vai tu mani redzi? — jautāju, pienācis viņam klāt.
— Kā miglā …
Es zināju, ko tas nozīmē. Šķidrums, kas pilda acu ābolus, radiācijas ietekmē fluorescēja. Radiācijas indikators uz galda divu metru attālumā brīdinoši tikšķēja; viss Zorina ķermenis bija radioktīvs. Viņš bija saņēmis milzīgu devu.
— Vai tev kas sāp?
— Nē, bet tāds vājums … un nelaba dūša …
Saņēmu viņu aiz pleciem.
— Nāc atgulies.
Zorins, smagi balstīdamies pret mani, devās uz gultu. Kad viņš jau gulēja apsegts, bet es pārskatīju medikamentu krājumus, izdzirdu murminām:
— Muļķīgi…
Kad vēlāk pienācu klāt, sāka stāstīt par kaut kādiem signāliem, par automātiem un Geu; palūkoju pulsu — viņam bija augsta temperatūra. Kā nejēga nodomāju, ka viņš murgo, un nepievērsu viņa vārdiem uzmanības. Drīz vien viņš zaudēja samaņu. Dažu stundu laikā es viņu sīki izmeklēju. Izrādījās, ka bojātās kaulu smadzenes neražo asinsķermenīšus. Man bija sešas ampulas konservēto asiņu, es izdarīju asins- parliešanu, bet tas bija piliens jūrā.
Nodevies domām par dzīvības glābšanas iespējām, es pilnigi aizmirsu sarunu ar Geu. Urbos grāmatās, meklēdams radiācijas bojājumu aprakstus. Jo ilgāk lasīju, jo vairāk pārliecinājos, ka Zorins ir nāvei nolemts. Pirms pašas rītausmas mani, pār trionu ekrāniem noliekušos, pārņēma nemierīgs snaudiens. Pamodos no dzelžainiem dārdiem. Pret bruņām šķīda meteori. Bija jau gaiša diena. Līdz vēlai stundai neatkāpos ne soli no nesamaņā guļošā Zorina. Kad pienāca vakars, uzkāpu augšā. Dzirdamība bija tik slikta, ka uztvēru tikai izkropļotus raidījuma fragmentus.
«Tas nekas,» nodomāju, «ataicināšu automātus, tagad tie atnāks un izlabos antenu.»
Kad pienācu pie vadības pults, man pazibēja doma, ka automāti neatnāks. Tos varēja atsaukt tikai pa radio, bet tas nedarbojās. Vajadzēja izsaukt automātus vēl iepriekšējā dienā, tiklīdz Zorins atgriezās, raidītājs tad vēl daudzmaz strādāja. Apjukumā biju visu aizmirsis. Pirmajā brīdī šis atklājums man laupija spēkus, tomēr saņēmos un devos uz slūžām. Kad šķērsoju istabu, Zorins ierunājās. Viņš bija nācis pie samaņas.
— Vai parraide jau cauri?… — viņš jautāja. — Kas jauns?
Nespēju pateikt viņam taisnību. Bez tam radio rīt jau darbosies. Tā, pūlēdamies no dzirdētajiem fragmentiem uzminēt pārraides saturu, rekonstruēju to pilnībā. Viņš tūlīt pēc tam iemiga, es klusu aizlavījos uz slūžām. Apvilku skafandru, nolaidu sejsegu un jau uzliku roku uz kloķa, kad mani pārsteidza doma. Bet ja nu es iešu bojā un Zorins paliks viens — nespējīgs kustēties, nevarīgs un akls?
Kādu minūti stāvēju kā pamiris, tad tikpat klusi novilku skafandru un atgriezos kabīnē.
Tas bija otrajā dienā. Bet trešajā radio apklusa pavisam; es sacerēju veselu ziņojumu, un tā tas turpinājās ik vakaru. Man tas bija jādara, jo, vienīgi noklausījies ziņas, Zorins iemiga. Kad es viņam jautāju, kādēļ viņš neatgriezās tūlīt pēc negadījuma, viņš atbildēja:
— Vai tad tu būtu atgriezies? — Un palūkojās manī tā, ka es sapratu visu.
Viņš jau kopš pirmā brīža bija atskārtis, ka nav nekādu cerību, un teicis pats sev: «Cilvēks divreiz nemirst.» Tādēļ, kļuvis akls, viņš vēl izslēdza automātu drošinātājus. Tādēļ negribēja ņemt no manis asinis, un man nācās tās slepus nolaist sev un stāstīt, ka mums ir papildu rezerves. Tā rīkodamies, pēc četrām dienām tikko turējos kājās; baidījos, ka paģībšu, tādēļ bez skaita lietoju visus uzmundrinošos līdzekļus, kas vien gadījās pie rokas, un bija brīži, kad atskārtu, ka, pusap- reibis no bezmiega un noguruma, pats pie sevis čukstot lūdzos kaulu smadzenēm, lai tās ātrāk ražotu asinis . ..