Ikreiz, kāpjot augšā, domāju: es nedrīkstu melot mirējam, tas ir neciešami, jā, šodien pateikšu viņam, ka antena ir sagrauta, un tomēr, kad kāpu lejā un redzēju, kā viņš savas aklās acis vērš uz manu soļu pusi, kā, paužot vislielāko sasprindzinājumu, trīc viņa kādreiz tik spēcīgais un vingrais ķermenis, — man pietrūka spēka, un agrakajiem meliem es pievienoju jaunus.
Astoņus vakarus no vietas stāstīju viņam, kā Gea tuvojusies planētai, ka tai pretim izlidojuši lieli, dīvaina apveida kuģi, ka svešās būtnes sazinājušas ar cilvēkiem ar tulkotāju automatu palīdzīby, un, kamēr es tā stāstīju, meteoru lietus kļuva arvien biezāks, it kā bezdibenis izgāztu par mums visas kosmosā paslēptās dzelzs un akmeņu straumes. Sienas, priekšmetus, ķermeņus parņēma trīsas, viss līgojās, un šajā drudžainajā vibrācijā es stāstīju Zorinam par būtņu augsto civilizāciju un par to, cik ļoti tās bijušas satriektas, kad izpētījušas nogāzto Geas raķešu atliekas un pārliecinājušās par savu kļūdu.
Zorinam drudzis mitējās, tik ļoti izvārdzis bija viņa organisms. Zināju, ka neizglābšu viņu, ka tas ir neiespējami. Pēc visām medicīniskajām prognozēm viņam vajadzēja nomirt jau pirms divām dienām, bet viņš tomēr bija dzīvs, un es tiešām nezināju, kas viņu vairāk uztur — manas asinis vai mani meli. Droši vien pēdējie, jo viņš tik ļoti pārvērtās, kad es stāstīju, turēdams viņa roku. Tad es jutu, kā viņa pulss kļūst stiprāks un vienmērīgāks, kā dreb lielā ķermeņa muskuļi un kā līdz ar pēdējo vārdu^viņš atkal iegrimst nemaņā. Septītajā vakarā Zorins spēja vairs tikai dzert. Es gatavoju sildām- aparātā spēcinošu buljonu, kad piepeši tur, kabīnes kaktā, man iešāvās prātā doma:
«Kad Zorins nomirs, es varēšu iziet ārā un salabot antenu.»
Es nodrebēju, it kā slimnieks, kas gulēja man aiz muguras, būtu varējis redzēt man cauri un izlasīt šo domu. Ar vislielāko gribas piepūli centos iegrūst to atpakaļ tumsā, no kuras tā bija izlīdusi, bet kā atbalss bez vārdiem, kurā tomēr slēpjas svarīgs saturs, tā nemitīgi dunēja manī, lai ko es arī darītu.
Pasniedzu viņam gatavo ēdienu, bet, kad viņš jautāja, kādēļ es kavējoties, uzkāpu augšā un nīku tur pie nedzīvās aparatūras, laiku pa laikam pārbaudīdams, vai durvis ir cieši aizvērtas. Nogaidījis divdesmit briesmīgas minūtes, nokāpu lejā un uzsāku kārtējo stāstu par bū,tnēm, par viņu lielisko civilizāciju un par to, ka turpmāk nevis mūsu mazā stacija, bet gan Baltās planētas varenais radars radīs ce|u Zemes ārpusgalak- tiskajām raķetēm Magelāna mākoņu virzienā.
Astotajā vakara "pamata vibrēšana kļuva retāka. Mēs sakam iziet no meteoru straumes. Stundu pēc saules rieta iestājās pilnīgs klusums. Un tomēr es nevarēju atstāt kameru — tik nopietns bija Zorina stāvoklis. Viņš vairs neko nejautāja. Acis bija aizvērtas, seja kā pārakmeņojusies. Laiku pa laikam es saudzigi saņēmu viņa roku. Lielā sirds arvien vēl cīnījās. Vēlu naktī viņš pēkšņi ierunājās:
— Pasakas… atceries?
— Atceros.
— Bērni negribēja … skumju, tādēļ es .. . sacerēju tām laimigas … beigas …
Man parskrēja šermuļi. Es pamiru. Ko viņš ar to gribēja teikt?!
Elpas vilcieni nevienmērīgi cilāja viņa platās, stiprās krūtis.
Pēkšņi viņš iečukstējās:
— Laiviņas… tādas laiviņas…
— Ko tu runā? — es noliecos pār viņu.
— No bērzu tāss… es taisīju, mazs būdams… pasniedz …
— Te … te nav bērzu tāss …
— Jā .. . bet ceriņu . .. zari .. . pasniedz . . .
Es pielēcu pie galda. Tur stikla traukā stāvēja sausu zariņu pušķis. Kad atgriezos ar tiem, viņš jau bija miris.
Tad es apsedzu viņa seju, izgāju slūžās, apvilku skafandru, paņēmu instrumentus un aizgāju uz automātu patvertni. Kopā ar tiem es trīs stundas montēju jaunus segmentus antenas reflektoram, taisnoju torni, sametināju to, uzvilku troses. Visu to es darīju kā dīvainā sapnī, kas bija pārlieku īsts, neciešami reāls, un tomēr kā sapnī, jo dvēseles dziļumos snauda cieša pārliecība, ka, ja vien ļoti ļoti gribēšu, pamodīšos.
Atgriezies uzkāpu augša radiostacija un ieslēdzu strāvu. Atskanēja dobjš skaļruņu troksnis. Piepeši nelielo telpu piepildīja skaļi, spēcīgā, skaidrā balsī runāti vārdi:
—… un četrkārt — koordinātes. Rīt pulksten sešos pēc vietējā laika Gea uzņems kursu jūsu virzienā
un sasniegs asteroīdu pēc divpadsmit dienām. Esam ārkārtīgi uztraukti par jūsu klusēšanu. Joprojām izsauksim jus visu diennakti. Runā Irjēla no Geas klaja sestajā dienā pēc sakaru nodibināšanas ar Balto planētu. Tagad runās Anna Ruisa.
Skaļrunis ietikšķējas un uz brīdi apklusa. Bet es dzirdēju tikai iepriekšējos vārdus, kas šalca asinīs; es uzlēcu kajas, pieskrēju pie durvīm un noskrēju lejā, no visa spēka kliegdams:
— Es neesmu melojis, Zorin! Es neesmu melojisl Tas viss ir taisnība! Tas ir taisnība!!
Apkampu lielo ķermeni un raustīju to tā, ka, smagajai galvai līgojoties, gaišie mati nemitīgi slīdēja pa spilvenu.
Es atlaidu to. Tas nevarīgi atslīga. Nokritu uz vaiga un raudaju. Kaut kas klauvēja pie manas apziņas, kaut kas mani aicinaja, sauca, lūdza… Es atģidos. Tā bija Anna. Annas balss. Gribēju skriet augšā, bet neuzdrošinājos pamest Zorinu vienu. Devos uz durvju pusi — lēnām, atmuguriski, arvien vēl raudzīdamies viņa sastingušaja seja. Tad Anna nosauca mani vārdā, un es novērsos no mirušā. Viņas balss skanēja arvien tuvāk. Sasniedzis kāpnes, pavēros augšup un atvērtajā lēcveidigaja logā ieraudzīju Dienvidu Krustu, bet zemāk balu miglas plankumiņu: saltā, rāmā mirdzumā tur zaigoja Magelāna mākonis.
STAŅISLAVS LEMS
Pēdējos gados sakarā ar pieaugošo interesi par zinātnes attīstības problēmām bagatīgi sakuplojusi to rakstnieku saime, kuri nodarbojas ar zinātniski fantastisko literatūru. Sī žanra kopēju rindās redzam arī jauno poļu rakstnieku Staņislavu Lemu. 1958. gadā izdarītā aptauja parādīja, ka Krakovas skolu audzēkņu vidū Lems ir gandrīz tikpat populārs kā Džeks Londons un viņa romānus lasa pat vairāk nekā, piemēram, Džo- zefa Konrādā (Juzefa Kožeņovska), Elīzes Ožeško, Al- bēra Kāmī un citu goļu jaunatnes iecienītu autoru darbus.
Lema grāmatas šobrīd jau pārtulkotas krievu, vācu, holandiešu, čehu, slovaku, ungāru, slovēņu, rumāņu, bulgāru, franču un citās valodās. Arī latviešu lasītājam bijusi iespēja iepazīties ar šī rakstnieka romānu «Astronauti», ko 1959. gadā ar nelieliem īsinājumiem iespieda laikrakstā «Padomju Jaunatne». Te būtu jāmin, ka 1960. gada sākumā uz Berlīnes un Varšavas kinoteātru ekrāniem parādījās pēc šī romāna motīviem veidota vācu- poļu mākslas filma «Klusējošā zvaigzne».
Staņislavs Lems dzimis 1921. gadā Ļvovā ārsta ģimenē. 1939. gada pavasarī viņš beidza ģimnāziju, bet tā paša gada septembrī Polijā iebruka hitlerieši. Tomēr ienaidnieka kara pūļi nepaguva nonākt līdz nākošā rakstnieka dzimtajai pilsētai: lai Rietumukrainas' un Baltkrievijas iedzīvotājus pasargātu no hitleriskajiem iekarotājiem, Padomju Armijas daļas iegāja Lvovā. Jaunajam Lemam radās iespēja turpināt izglītību. Viņš nolēma iet tēva pēdas un iestājās Lvovas universitātes medicīnas fakultātē. Tomēr mācības bija drīz jāpārtrauc: 1941. gadā Ļvovu okupēja hitleriešu karaspēks. Tagad poļu jaunatnei augstāko mācības iestāžu durvis bija slēgtas. Trīs garus okupācijas gadus Lems strādāja par automehāniķi. Pēc Polijas atbrīvošanas viņš pārcēlās uz Krakovu un atsāka mācības Krakovas universitātē. Jau studiju gados (1948.) viņš sāka periodikā publicēt savus pirmos dzejoļus un stāstus, pēc tam lielu romānu par laikmetīgu temu — «Nezaudētais laiks», kurā atainota poļu jaunatnes cīņa pret vācu okupantiem otrā pasaules kara laikā. Sis romāns, ko publicēja 1955. gadā, piedzīvojis Polijā jau trešo izdevumu, ir pārtulkots čehu un vācu valodā un 1957. gadā izpelnījies Krakovas pilsētas prēmiju.