Pēc šīs panākumiem bagatas debijas Lems pievērsās zinātniski fantastiskajai literatūrai. Laikā no 1950. līdz 1959. gadam iznākuši viņa romāni «Astronauti», «Magelāna mākonis», «Ēdene», stāstu krājumi «Zvaigžņu dienasgramatas», «Sezams», «Invāzija no Aldeba- rana». īpašu vietu Loma daiļradē ieņem fantastiski krimināls romāns «Izmeklēšana» un neliela grāmata ar nosaukumu «Dialogi». Pēdējais darbs atspoguļo autora aizraušanos ar kibernētikas problēmām un izraisījis kvēlas diskusijas poļu literātu un zinātnieku aprindās.
Kā rada šis īsais pārskats, Lema daiļradē pārsvarā ir zinātniski fantastiskie sacerējumi. Par to, ka zinātniskā fantastika ir rakstnieka sirdslieta, liecina, arī viņa darbs šī žanra teorijas jautājumos. Tā rezultāts ir viņa apcerējums «Science-Fiction» («zinātniskā fantastika»), kur aplūkota mūsdienu amerikāņu zinātniski fantastiskā literatūra.
Lems izstudējis ap 17 000 lappušu zinātniski fantastisko darbu, kas iespiesti ASV, bet pats rakstnieks atzīst, ka tas ir «tikai piliens jūrā». Amerikāņu lasītājs saņem milzīgus daudzumus — lielākoties vāju, pat primitīvu darbu, ar kuriem tiek pārplūdināts ASV grāmatu tirgus. Jāmin, ka 1956. gadā-ASV iznāca 13 zinātniski fantastiskās literatūras žurnālu.
Uzsvērdams, ka mūsdienu zinātniski fantastiskās literatūras pamatā ir pasaka, tai skaitā filozofiska pasaka un tautas pasaka, utopija ar socioloģiski filozofisku ievirzi, kā arī jūsma par moderno tehniku, S. Lems konstatē, ka amerikāņu zinātniskajai fantastikai līdzība ar pasaku ir tikai daļēja. Tanī novērojamas būtiskas atšķirības, kas skar galvenokārt morālo sfēru. Ja tautas pasakās labais, pārvarot neskaitāmus šķēršļus, beidzot tomēr allaž uzvar ļauno, tad amerikāņu rakstnieku zinātniski fantastiskajās gramatās arvien retāk sastopamas tā saucamas happy end (laimīgas beigas). Te izpaužas buržuāzisko rakstnieku pasaules uzskats, kas veidojas kapitalisma krizes apstākļos, kad civilizācijas tālākā attīstība sola cilvēcei vienīgi postu, ciešanas, pat «pasaules galu». So gramatu varoņu morālo seju raksturo galējs individuālisms, bagātības alkas, brutāla spēka kults. Zinātnes un tehnikas attīstība ne vien nekalpo cilvēces labklājībai, bet pat pastāvīgi vairo postu un nes iznīcību.
S. Lems min dažus raksturīgus stāstu sižetu piemērus:
Raķetē uz Marsu lido divi cilvēki. Raķeti trāpa meteors, sabojā gaisa rezervuāru, un atlikušā skābekļa pietiek likai vienam cilvēkam. Lai glābtu savu dzīvibu. viens no lidotājiem mēfcina nogalināt biedru.
Vairākus gadsimtus ilgst starpplanētu karš, kura iet bojā cilvēku masas. No bojā gājušo līķiem biotehniķi sintezē jaunus karavīrus.
Neskaitāmos stāstos autori izklāsta pasaules bojā ejas ainas, kuras dažbrīd — pretēji autoru iecerei — gūst pat komisku nokrāsu.
Daži rakstnieki pievēršas divu sistēmu — kapitālisma un komunisma sadursmei, bet risina šo temu visai naivi, pat muļķīgi.
Visnesimpātiskākā amerikāņu zinātniski fantastiskās literatūras iezīme Lemam šķiet neiedomājamā lielība un pārākuma apziņa, ar kādu sava laikā tika stāstīts par amerikāņu milzīgajiem sasniegumiem gan kosmosa iekarošanā, gan civilizācijas attīstīšanā uz Zemes.
Pirmajiem padomju Zemes pavadoņiem startējot, savu nozīmi pilnigi zaudējuši neskaitāmie romāni, stāsti, apraksti, kuros amerikāņi pirmie dodas kosmosā, visām pasaules tautām godbijībā noraugoties tiem pakaļ. Pēc S. Lema domām, «sarkanie mēneši», kas uzlēkuši pie mūsu debesīm, nāks par labu arī amerikāņu zinātniski fantastiskajai literatūrai: tās autori varbūt mācīsies relatīvisinu un sāks objektīvāk vērtēt pasauli, kurā viņi dzīvo. Starp citu, amerikāņu izdevēji peļņas nolūkos izmantoja pat nacionālās pašapziņas sagrāvi — tūdaļ ķērās pie padomju zinātniski fantastiskās literatūras tulkojumu izdošanas . . .
Raksturīgi, ka amerikāņu zinātniski fantastisko grāmatu autori izvairas no tēmas par pasaules sociālo pārkārtojumu nākotnē. Viņu romānos Visumu iekaro dažadas korporācijās, kompānijās, koncerni un tamlīdzīgas kapitālistiskas apvienības. Te atrodam vai nu brīvās konkurences izraisītu cīņu, vai tiranijas jūgā paralizētu sabiedrību — citu variantu tikpat kā nav. Nevienā darbā nav pat pieminēta ražošanas līdzekļu sabiedriskošanas ideja, nav arī runas par jebkādu sabiedriskās iekārtas socializēšanas formu.
Tāda ir buržuāziskā zinātniski fantastiskā literatūra — bez perspektīvas, pesimisma caurstrāvota, pilna neticības cilvēkam un tā labākai nākotnei.
Kaut gan Staņislavs Lems savā daiļradē neapšaubāmi izmanto vairakus paņēmienus un tehniskās idejas, kas pasaules un tanī skaitā ari amerikāņu zinātniski fantastiskajā literatūrā kļuvušas tradicionālas (piemērām, videoplastika, dažādu cilvēka gara ražojumu uzglabāšana ar «trionu» palīdzību u. c.), tomēr ideoloģiskajā plāksnē viņš ieņem buržuāziskajiem rakstniekiem diametrali pretēju poziciju. Dzīvojot valstī, kas ceļ sociālismu, ik dienas savam acīm vērojot, cik strauji attīstās sabiedrība, kura visus savus radošos spēkus ziedo cilvēka labklājības celšanai, viņa fizisko un garīgo spēju jo krāšņākām uzplaukumam, — rakstnieks savā romānā centies parādīt, kā komunisma apstākļos zinātne kļūst par dzīves apliecinātāju spēku, kas cilvēkiem paver arvien plašākus un tālākus apvāršņus.
Priekšvārdā «Magelāna mākoņa» poļu izdevumam autors izsakās: lai gan romāna darbība norit XXXII gadsimtenī, viņš to rakstījis, domājot par saviem laikabiedriem. Visam darbam cauri vijas doma, ka lepnā un laimigā paaudze, pie kuras pieder romāna varoņi, nebūtu spējusi pakļaut sev tālās zvaigznes, ja pagātnē tūkstoši un miljoni nezināmu varoņu nebūtu nesuši upurus un ziedojuši sevi šīs gaišās nākotnes tuvināšanai, šo domu romānā pauž vairākas mūsdienu elpas apdvestas epizodes un stāsti, kas apliecina, ka tāla nākotne liks jaunā gaismā iemirdzēties varoņdarbiem, kurus šodien veic cīnītāji par mieru un nākamo paaudžu laimi.
Risinadams sava galvenā varoņa — jauna ārsta, pirmās zvaigžņu ekspedīcijas dalībnieka dzīves gaitas,
Lems cenšas uz nākotnes laikmeta fona atainot gan nopietnas sociālās, zinātniskas un filozofiskas problēmas, kuras, pēc viņa domam, nodarbinas cilvēci mūsu ēras ceturtā gadu tūkstoša sākuma, gan sīkas sadzives detaļas, tā vērsdams romānā iezīmētos cilvēku tēlus mums tuvākus, saprotamakus, pilnasinigākus. Mākslinieciskajai izdomai, bez kuras nav iedornajams zinātniski fantastisks darbs, te talkā nāca modernas zinātnes sasniegumi un — vispirms — paša autora pasaules uzskats, kas pamatojas uz dialektiskā un vēsturiskā materiālisma tēzēm par sabiedrības attīstības likumiem. Tādēļ ari rakstnieka uzskicētā radošā darba strādnieku — zinātnieku, pētnieku, inženieru, mākslinieku komunistiskā sabiedrība nav tikai brīva fantāzijas lidojuma auglis. Pirms romāna uzrakstīšanas Lems cītīgi studēja zinātnes un tehnikas attīstības galvenos virzienus. Sai darbā viņam ar konsultācijām un padomiem palīdzēja ne vien Polijas izcilākie zinātnieki, bet ari paši lasītāji, kuri dalījās ar autoru savos iespaidos laikā, kad romānu iespieda vienā no Krakovas periodiskajiem izdevumiem. Tādējādi «Magelāna mākonī» rakstnieka radošā iztēle cieši savijusies ar pētnieka zinātnisko paredzi un vienkāršo cilvēku sapņiem un cerībām. Šādas sadarbības rezultātā romānā paveras harmoniska nākotnes pasaules aina.