— Vai tu gribēji mani sāpināt? — Anna vaicāja. — Tas tev izdevās.
Ir tāds vecs izteiciens — «būtu vai zemē ielīdis», ko televizītē var gandrīz burtiski realizēt. Saniknots un reizē nokaunējies, es ieslēdzu televizoru, un acumirklī Annas istaba, viņas seja, acis, balss — viss nozuda kā uz burvja mājienu. Cieši apņēmos ar viņu vairs netikties, bet jau nākošajā rītā atradu ieganstu sarunai — bija jāatvainojas par vakardienas uzvešanos. Viņa vairs neļaunojās uz mani. Galīgi ^norunājām satikties dienu pēc maratonskrējiena. Vai sirds dziļumos es vēl cerēju, ka viņa grozīs savu lēmumu? Atklāti sakot, brīžiem cerēju. Atgriezos atkal uz skrejceliņa, kur turpināju savus vientuļos skrējienus. Jāatzīstas, ka dažkārt skrienot pievēru plakstus, vēlēdamies ieraudzīt Annu, bet velti. Tāpat kā agrāk skrēju ar hronometru rokā, un, tā gaitai sakrītot ar mana pulsa sitieniem, mani pārņēma tāda sajūta, it kā skrienot es virzītu uz priekšu laiku, kas apstātos, ja manis nebūtu. Strauji tuvojoties finišam, man šķita, ka joņoju pretī trim lielām dienām: divdesmitajā jūlijā man bija jāstartē maratonskrējienā, divdesmit pirmajā no rīta jāsatiekas ar Annu, bet divdesmit otrajā —< vakarā jāierodas uz zvaigžņu raķetes.
Sai laikā sāku arvien vairāk interesēties par saviem sāncenšiem olimpiādē. Visbīstamākie bija trīs — Gerhards, Mehilla un E1 Tuni. Manu uzmanību īpaši saistīja Mehilla: solis viņam bija neparasti viegls un lielā auguma dēļ gandrīz piecus centimetrus garāks nekā man. Viņš piekopa šādu taktiku: starp divdesmito ūn trīsdesmito kilometru piepeši izrāvās uz priekšu, atstājot aiz sevis pretiniekus, un neatskatīdamies skrēja tālāk raitiem, gariem soliem, it kā kļūdams arvien vieglāks un gandrīz vai lidodams pa gaisu.
Reiz, kad treniņi tuvojās beigām, abi skrējām pilnu distanci, un, lai gan centos cik varēdams, pie finiša viņš bija sešsimt metrus man priekšā. Atceros, kā tovakar, pirms mazgāšanās noģērbies, drūmi un pētoši apskatīju savas kājas, acīm vērtēdams gurnu un lielu muskuļu mezglus, gluži kā muziķis, kas meklē savā instrumentā gan vainas, gan apslēptas iespējas.
Kājas, atklāti sakot, nebija sliktas, bet ar Mehillas kājām tās nevarēja mēroties.
Tuvojās starta diena — manas sakāves diena. Draugi neslēpa no manis savas šaubas; uzmundrināšanu, kas līdzinājās krāpšanai, mēs neatzinām.
Naktī pirms sacīkstēm mani piemeklēja vislielākā liksta, kāda vien skrējējam var draudēt: vai nu ilgi slēptais uztraukums bija izlauzies uz āru, vai arī pēdējās dienās biju pārāk daudz trenējies, bet nakti gulēju tik slikti, ka no rīta izrausos no gultas gluži kā sasists un bezgala noguris — noguris jau pirms starta! Bet atkāpties man nenāca ne prātā* Braucu uz stadionu, neatlaidīgi atkārtodams pats sev, ka jāprot arī zaudēt.
Stadions īstenībā bija plašs līdzenums, virs kura rūca vairāki tūkstoši vai pat desmitiem tūkstošu helikopteru, kas aizklāja sauli. Kārtības sargi mazās, sarkanās mašīnās sadalīja lidaparātu pūli divās daļās un norādīja vietas, kur var apstāties, tas ir, nekustīgi turēties gaisā." Kad viss norima, varēja dzirdēt tikai vieglu, dobju daudzu tūkstošu propelleru dūkšanu, bet gar skrejceļa malām gaisā slējās milzīgi regulāri četrstūri, ko veidoja amfiteātra veidā novietojušos neskaitāmu krāsaino helikopteru rindas, kas sniedzās mākoņos.
Virs skrejceļa ovāla lidinājāsJikai tiesnešu un arbitru vienvietīgās reaktīvās mašīnas.
Beidzot no kokos paslēpušās ēkas iznāca sacensību dalībnieki. Šai dienai meteotehniķiem pasūtīja jauku, bet apmākušos laiku ar daudziem lieliem gubu mākoņiem, kuriem Vajadzēja gādāt par mērenu temperatūru saules apspīdētajās skrejceļa daļās. Ārpus stadiona ceļš aizvijās cauri institūta plašajiem parkiem un dārziem uz pludmali (tas bija visgrūtākais posms), bet atceļā astoņpadsmit kilometru bija jāskrien pa itāļu kastāņu un palmu aleju.
Sacensībās piedalījās vairāk nekā astoņdesmit dalībnieku. Startējām trīs rindās; ņemot vērā distances garumu, starta vietai nebija nozīmes. Pēc starta signāla metāmies uz priekšu. Gaisā gar skrejceļa malām reizē iedūcās abi helikopteru mākoņi, tad sakustējās un sāka virzīties mums nopakaļ līdz pat sarkanu balonu nospraustajai robežai. Tālāk mums sekoja tikai kontroles un sanitārās mašīnas.
Tā ir veca patiesība, ka maratonā nekad neuzvar tas, kas distances sākumā izraujas priekšgalā. Līdz desmitajam kilometram skrējām lielās, ciešās grupās un gandrīz viss norisinājās tā, kā biju paredzējis: priekšā izvirzījās apmēram astoņpadsmit cilvēku liela grupa, kas arvien vairāk attālinājās no pārējiem.
Es skrēju viens no pēdējiem līderu grupā, cenšoties paturēt acīs bez trim iepriekš minētajiem sāncenšiem no mūsu institūta vēl Džafaru un Elešu. Pirmais bija ļoti slaids, baltu ādu un Mehillam līdzīgu augumu, bet mazāk attīstītiem muskuļiem; otrs — platiem pleciem, melnām acīm — skrēja kā mašīna, vienmērīgi atvēzēdams elkoņus. Viņa saspringtais ķermenis likās izstarojam vienā punktā koncentrētu cīņas sparu. Es nolēmu starp divdesmito un trīsdesmito kilometru skriet cieši aiz šī piecnieka, lai pēdējā ceļa posmā izlauztos priekšā.
Atcerējos savus treniņus jūras līča piekrastes pauguros. Es allaž mēdzu skriet tveicē, kad saule cauri baltajai cepurītei, likās, svilina man matus un galvu, bet, tā kā skrienot es nekad nedzēru, pār seju un acīm man plūda arvien sūrāki un lipīgāki sviedri. Tādās reizēs es teicu sev: «Še tev, še tev! Vai gribi vēl?» Un, pa līdzenām vietām skriedams samērā lēni, pret kalnu paātrināju soli, it kā nīstu pats sevi un gribētu novārdzināt savu miesu.
Šajos treniņos es nesasniedzu lielāku ātrumu, bet ieguvu izturību, kas izšķirošajā brīdī man lieti noderēja. Meteotehniķi, kā parasti, bija gan labi tēniējuši, bet nošāvuši garām: līdz pulksten vienpadsmitiem debesis klāja lieli, smagi mākoņi, bet, kad paskrējām garām deviņpadsmitā kilometra stabam un skrējēji izstiepās garā virknē plašajā ceļa ielokā, kas veda lejup uz pludmali, kur nebija pat ne vismazākās ēnas, mākoņi kļuva retāki. Es visu laiku biju vai nu pēdējais, vai priekšpēdējais līderu grupā. Ņemot vērā negulēto nakti, jutos tīri labi, lai gan brīžiem likās, ka kājas šķel vidi, kas drusku blīvāka par gaisu. Centos spert iespējami garus un vieglus soļus. Sirds un plaušas darbojās lieliski, visa pasaule viegli līgojās skrējiena automātiskajā ritmā, pulsa sitieni regulāri sekoja cits citam nesteidzīgi un pilni, tikai arvien stiprāk atbalsodamies smadzenēs. Sakodis zobos mutautiņu, vēl joprojām elpoju caur degunu.
Kad aiz apvāršņa nozuda pēdējais lielais mākonis, saule vērsa pret mums visu savu vertikālo staru spēku, un jau pēc piecām minūtēm līderu grupā norisinājās dramatiskas pārmaiņas. Vispirms atpalika Elešs. Viņa druknais stāvs it kā atkāpās atpakaļ — pretim garām- skrējēju straumei. Drīz viņš palika man aiz muguras, un es pazaudēju viņu no acīm. Visu uzmanību koncentrēju uz Gerhardu un E1 Tuni. Pēdējais — melnīgsnējs, lieliski noaudzis, platām, šķietami plakanām, bet apbrīnojami ietilpīgām īsta gargabalnieka krūtīm — jau astoņus kilometrus atradās pašā priekšgalā. Arī tagad viņš paturēja pirmo vietu, bet tikko jaušamas un reizē nepārprotamas pazīmes liecināja, ka vadība viņam maksā arvien dārgāk; viņš vairs netaupīja spēkus, un tas bija beigu sākums. Drīz vien viņa citrondzeltenajā kreklā tērptais stāvs viegli sagrīļojās un sāka nenovēršami atpalikt, bet viņam garām, uzturot vienmērīgu tempu, plūda skrējēju straume. Džafaru nekur neredzēju un arī neskatījos daudz apkārt, baidīdamies zaudēt ritmu. Saule cepināja arvien stiprāk. Jutu, ka tā svilina manus kailos plecus un lielus, bet tās nepanesamais karstums modināja manī cerības, jo zināju, ka tas, kas kaitīgs man, citiem ir vēl kaitīgāks.