Ceļš gāja gar smilšu kāpām un slaidā lokā pacēlās uz pēdējās un vislielākās no tām, kurai bija lēzenas nogāzes. Šeit tveicē, kas smiltis bija nokaitējusi gluži baltas, tā ka gaiss virs tām virmoja, izplūdinot tālumā redzamo apvārsni, es sāku uzbrukumu līderu grupas centram. Kāpas virsotnē beidzās divdesmit pirmais kilometrs, pie kura es nonācu kā devītais. Sev priekšā un aiz muguras dzirdēju smagus elpas vilcienus. Brīdi skrēju blakus Džafaram. Viņš krampjaini rija gaisu, atsegdams sausos zobus. Man izdevās viņu noskriet — pašam bija brīnums, cik viegli to paveicu.
Ceļš meta likumu, un mēs jau tuvojāmies lielajām alejām, ko apēnoja kuplas kastaņas. Visi reizē, kā norunājuši, sāka skriet ātrāk. Tas man bija bīstami: šaubījos, vai varēšu ilgi izturēt šādu mocošu tempu. Un tomēr nācās turēt līdzi, jo tālāk, koku pavēnī, man bija mazāk izredžu nekā atklātā vietā. Izspļāvis mutautiņu plaukstā, ieelpoju caur muti un sāku skriet ātrāk. Cik viegli to pasacīt! Kad paātrināju gaitu, zem sirds sajutu nelielas, bet asas sāpes, un iekšā kaut kas sāka dedzināt. «Tikai nepalēnināt soli!».teicu sev. Sāpes kļuva stiprākas un it kā pārplūdināja visu ķermeni. Bijām jau sasnieguši aleju. Atliecu galvu, it kā tas palīdzētu skriet, šī pārmaiņa tiešām radīja īslaicīgu atvieglojuma sajūtu. Virs mums plētās vēsais lapotnes jumts; debesis kā gaiši līči iespiedās starp palmu vainagiem. Acis dzēra mieru un klusumu, kas slēpās zaļajā masīvā. Ceļš atkal gāja pret kalnu. Noskrējām jau divdesmit sesto kilometru. Es biju pārmaiņus te astotais, te devītais, bet man aiz muguras vietu dēļ norisinājās cīņa, par kuru es nekā nezināju; tveicīgajā gaisā skanēja tikai vienmērīga soļu dipa, pēdu atsitieni pret zemi un sajaukti elpas vilcieni. Reizēm no kastaņas galotnes noplanēja lapa, reizēm putns uzspurdza no zara un brīdi bezrūpīgi vēcināja spārnus virs skrējēju galvām. Še valdošais miers, miegains, tveicīgs, dienvidus gurdenuma pielijis, dīvaini kontrastēja ar mūsu cīņas mēmo niknumu.
Turpmākos sešus kilometrus tikpat kā neatceros — tik ļoti biju nogrimis sevī un ar tādu neatlaidību apspiedu savas miesas dumpi, jo te vienā, te otrā vietā mani durstīja asas sāpju adatas, kas šķita urbjamies nervos. Kad atjēdzos, man priekšā bija vairs tikai trīs skrējēji: Gerhards, kāds gluži nepazīstams gaišmatis zilā kreklā un žiglais Mehilla. Gerhards arvien vēl turējās labi, bet vairs ne tik elastīgi atspērās pret zemi kā agrāk, jauneklis zilajā kreklā atpalika centimetru pēc centimetra. Kad viņš jau skrēja man līdzās, es izdzirdu svelpjošu skaņu viņa plaušās; vēl pāris reižu viņš spēji parāvās uz priekšu un pēc tam uzdeva cīņu. Es nepievērsu tam uzmanības, kā visam, kas notika ap mani, jo mehāniski uzturēt ātrumu vairs nebija spēka. Jo vairāk atslaba muskuļi, jo lielāka psihiska piepūle kļuva nepieciešama. Tā aizritēja kilometri, ceļš viegli likumoja, gausi slidēja garām tālie pauguri un, cits aiz cita slēpdamies, nozuda, skrējēju soļiem nepārtraukti dunot. Metrus desmit, divpadsmit man priekšā skrēja Gerhards, bet tālu pašā priekšgalā te paspīdēja saule, te iegrima ēnā Mehillas baltais krekls.
Gerhards brīžiem atskatījās; man šķita, ka viņa sejā pavīdēja tāda kā cieņa, bet tas laikam tikai izlikās, jo ko gan var paust cilvēka seja inaratonskrējiena četrdesmitajā kilometrā, kad viņš viscaur noplūdis sviedriem, kuri kā sāļa, asa garoza pielipuši ādai, kad gurst sirds un trūkst elpas? Kad Gerhards atskatījās otrreiz, man likās, ka viņš smaida, it kā gribēdams sacīt: «Pagaidi, gan tu vēl redzēsi, ko es spēju!» Piepeši man kļuva tumšs gar acīm un es nodomāju, ka uz skropstām sakrājušies putekļi, bet vainīgs gan laikam bija pārgurums vai arī asins trūkums tīklenē, jo manas pūles izberzēt acis nevainagojās panākumiem. Saskaitos. «Labi,» nolēmu, «skriešu tik uz priekšu, kaut arī jākļūst aklam.»
Kad atkal atvēru plakstus, Gerhardu vairs neredzēju. Lielās palmas kāpās atpakaļ, kurpes sausi cirtās pret skrejceļu, apkārt viss bija tukšs un kluss, un tikai simt metrus priekšā baltoja Mehillas krekls. Šķita, ka Mehilla nevis skrien, bet ļoti zemu lido, vēcinādams muskuļainās rokas. Visu laiku vienādi tāls, nepielūdzams un vienaldzīgs kā apvāršņa mala—viņš neļāva attālumam starp mums samazināties. Tiklīdz, sirdij vai pušu plīstot, mēģināju kāpināt ātrumu, arī viņš, pat galvu neatgriezis, darīja to pašu, jo soļi tālu atbalsojās dzidrajā gaisā.
Piepeši vairs nejutu savu kāju. Palūkojos lejup, lai pārliecinātos, ka tās vēl turpina kustēties. Jutu tikai, ka gaiss, pa plaši atplesto muti krizdams plaušās, dedzināja kaklu kā sakaitēts naža asmens. Un jutu arī sirdi vai pareizāk — sāpes, kas arvien niknāk žņaudza krūtis. Gar acīm ņirbēja neskaidri tēli. Priekšā mirgoja un šūpojās balts plankums, — es vairs neapzinājos, nesapratu, ka tas ir Mehillas krekls; nebiju spējīgs domāt, šķita, ka līdz ar muskuļiem arī smadzenes ir saspringtas un sažņaugtas kā sitienam pacelta dūre. Man likās, ka es vairs neskrienu, bet jāju kāda dzīvnieka mugurā un pā- tagoju to bez žēlastības, visādi nievādams tā gausumu un nīzdams, tāpat kā nīdu skaudrās sāpes, kas plosīja manas iekšas. Sai brīdī atskanēja augsta, baisa skaņa — fanfaras pie stadiona vārtiem vēstīja pirmo skrējēju tuvošanos. Tās iecirtās manā miesā kā dzelzs pātagas. Uz brīdi skatiens noskaidrojās. Soļus desmit vai vienpadsmit man priekšā skrēja Mehilla. Viņa krekls bija slapjš kā izmircis, ķermenis ļodzījās kā piedzērušam un tikai kājas nenogurstoši sita takti. Sāpīgi atplētis muti, ieelpoju jau viņa sviedru smaku, sagrīļojos un metos atkal-uz priekšu. Pie stadiona ieejas pīlāriem Mehilla atskatījās. Es paguvu ievērot bailes viņa sejā. Viņš paklupa, zaudēja vienu soli, tad vēl vienu. Pēc tam mans skatiens atkal aptumšojās. Asinsvadi deniņos vai plīsa, bet neskaidrais, blāvais plankums priekšā auga. Sajutu jau Mehillas sakarsušās miesas siltumu. Plecu pie pleca mēs ieskrējām stadionā.
Piepeši debesis pāršķēla kā pērkona dārdi, šķita, ka tās atvērušās vaļā un ieskanējušās pastardienas taures, — ļaudis pārpildītajās helikopteru gondolās bija palaiduši vaļā sirēnas, avārijas svilpes un atvēruši dzinēju vārstuļus. Šajā elles troksnī, kā skanošā okeānā ieniris, turpināju skriet. Man bija tāda sajūta, it kā ugunīgas rokas dedzinātu manu miesu un, ieķērušās kāju muskuļos, cilātu tās arvien straujāk. Man gribējās jau aiz sāpēm iekliegties, saukt palīgā, lai cīnītos ar briesmīgo spīdzinātāju, kad pēkšņi viss ap mani sagriezās, kaut kas uzliesmoja un mans aizmiglotais skatiens uztvēra baltu lentu. Rokas pacēlis, es skrēju tai virsū. Kājas mani nesa tālāk. Es nevarēju apstāties un tikai tagad sapratu, ka noslēpumainais nezināmais, kas, skrienot pēdējos metrus, mani tik nežēlīgi mocīja, bija mana griba, es pats, un tagad miesa turpina klausīt gribas uzspiestajai dzelzs pavēlei. Skrēju tālāk. Abās ceļa pusēs iznira kaut kādi izplūduši stāvi ar plīvojošiem palagiem, kas plandījās kā spārni. Tad es sapratu, ka esmu atskrējis pirmais, un piepeši, it kā man kāds būtu kāju aizlicis priekšā, nokritu bez samaņas.
Daudz vēlāk, kad sanitārajās telpās nācu pie samaņas, noskaidrojās, kas bija tik ļoti izbiedējis Mehillu, ka viņam pie paša finiša sajuka soļi: mana seja.