ATVADAS NO ZEMES
Visā, ko es darīju tai vakarā — dienu pirms tikšanās ar Annu, — bija piliens neprāta. Pēc sacīkstēm jutos kā sapnī: redzēju ļaužu pūli, Mehillas sviedriem slacīto seju, jutu, ka viņš mani skūpsta, ka visi mani apskauj, spiež roku, dzirdēju jūsmīgus saucienus, bet tam visam, likās, nebija nekāda sakara ar mani. Pēc tam sēdēju augstā tribīnē un raudzījos lejā uz stadionu, bet, kas tur īsti notika, to nezinu. Pievakarē mani ielenca sajūsminātu studentu grupa, kas gatavojās lidot uz Āziju, un vairs neatceros, kā nokļuvu līdz ar viņiem raķetē — laikam pats būšu piedāvājies viņus pavadīt. Tad ilgi un nesakarīgi sarunājos, atbildot uz pieciem jautājumiem reizē. Bija daudz trokšņa un smieklu, raķete vairākkārt nolaidās un atkal pacēlās gaisā, pasažieri mainījās, bet es arvien vēl biju uzmanības centrā, līdz pēkšņi pamanīju, ka kabīnē palikuši tikai četri cilvēki. Pamodos kā no miega. Sāka darboties skaļruņi, raķete laidās zemē. Atradāmies virs nelielas Sibīrijas stacijas Kaletes. Samulsis par to, ka nez kādēļ biju ļāvis sevi atvest šai pasaules malā, steidzīgi izkāpu uz tukšā perona. Kopā ar mani no raķetes iznāca jauns kosmodromists, ar kuru biju iepazinies ceļā. Palūkojies pulkstenī, viņš apskāva mani, teikdams, ka rīt lidojot uz Fobosu, bet tagad gribot vēl atvadīties no drauga, kas dzīvojot netālu no šejienes, — un vairs es viņa neredzēju. Viņš jau bija nozudis, bet man ausīs vēl skanēja viņa beidzamais vārds «atvadas». Es biju palicis, viens un nezināju, ko iesākt šai tālajā stacijā klusā, siltā krēslā, kas bija pilna valgu lapu smaržas, jo tikko pārstāja līt lietus. Tuvie lauki bija tinušies miglā, tuvojās nakts.
Un tad es izdarīju pirmo muļķību — es negribēju šīs nakts, ne jau tādēļ, ka baidītos no tās, bet vienkārši negribēju un, pakļāvies šai neprātīgajai dziņai, nobraucu stacijas pirmajā stāvā, kur atradās apakšzemes vilciena pietura. Dažas minūtes pastaigājos pa tukšo peronu, truli blenzdams sienas spoguļplāksnēs, kurās neskaidri atainojās mans augums. Nejauši sataustīju kabatā kādu nelielu, pamīkstu, čaukstošu priekšmetu — tas bija mana olimpiskā vainaga zariņš.
Tērauda korpusam zibot, no tuneļa, spalgi svilpdams,
izdrāzās vilciens un, bremzēm žēli iestenoties, apstājās. Pēc divdesmit sekundēm es jau braucu uz rietumiem, sekodams saulei, kas bija nesen paslēpusies aiz apvāršņa. Vagons, tikko jaušami šūpojoties, uzņēma āt- - rumu, kas pārsniedza Zemes riņķošanas ātrumu. Kupejā bez manis nebija nevienas dzīvas dvēseles. Ieslēdzu radio. Izskanot vakara ziņu pēdējiem vārdiem, izdzirdu pirmos svinīgi pacilātos Kreskata «Atvadu simfonijas» akordus.
— Kas, pie joda, ir ar tām atvadāmi — satraukts izslēdzu aparātu.
Vilciens vairs nešūpojās un nevibrēja, bet ar pilnu jaudu traucās uz priekšu. Pēkšņi tas iznira zemes virspusē; aiz logiem sāka virmot arvien spilgtāka un dzīvāka gaisma; biju panācis uz rietumiem aizejošo dienu. Klusumā, kas iestājās pēc radio izslēgšanas, vēl spēcīgāk izskanēja četri lēnie, fanfaru skaņām līdzīgie simfonijas sākuma akordi. Piecēlos un sāku klaiņot starp mīkstajiem sēdekļiem. Sienu informatoru pērļu actiņās mainījās arvien jaunu garām pabraukto staciju nosaukumi, tad atkal satumsa, — sasniedzis Eiropas krastu, vilciens ienira lielā tunelī, kur zem Atlantijas okeāna turpināja joņot uz Grenlandi.
Kad informatoru mirdzošie burti sāka veidot pirmos pazīstamos staciju nosaukumus, piepeši atcerējos, ka gribēju satikt tēvu. Nu, protams, tādēļ jau arī braucu uz Grenlandi! Tas man bija vesels atklājums. Apjautājos, kā visērtāk nokļūt līdz mājām, tad izkāpu mazā stacijā klajā laukā; ainavu šķērsoja taisnais, caurspīdīgais dzelzceļa tunelis, kas pamazām dilstot izzuda tālumā; austrumos to jau tina krēsla, bet rietumos tajā spoguļojās sārtā vakara blāzma. Tālumā vēl bija dzirdama dziestoša, augsta skaņa, it kā drebētu stīga, un tā man atkal atgādināja simfoniju. Paraustīju plecus.
Stacijas otrā pusē netālu no perona zālienā jau gaidīja helikopters, ko biju izsaucis, vēl būdams vilcienā. Garā zāle bija valga no rasas un samērcēja man bikses līdz ceļiem. Paklusām pukodamies, iekāpu mašīnā un aizlidoju taisnā ceļā uz mājām. Kad helikopters nolaidās dārzā, diena, ko biju panācis, nemitīgi traucoties uz rietumiem, sāka atkal dzist, bet tagad es tam vairs nepievērsu uzmanības. Neaizvēris pat mašīnas durvis, steidzos uz māju. Tā izrādījās tukša. Atkal griezos pie informatora. («Šodien man laikam lemts būt vienīgi automātu sabiedrībā!» ar rūgtumu nodomāju.) Vecmāmiņa un māte bija pilsētā, bet tēvs piedalījās ārstu kongresā Antarktīdā.
Nolēmu viņu nekavējoties sameklēt. Helikopters, protams, bija pārāk lēns, tādēļ aizlidoju uz raķešu staciju, kas paceļas Meorijas ziemeļu priekšpilsētā. Jau iztālēm ieraudzīju stacijas kupolu, kas laistījās pēdējo saules staru mirdzā. Atstāju helikopteru augšējā platformā un devos uz slīdošo kāpņu pusi, kur informatora stikla lodē šaudījās daudzkrāsainas uguntiņas. Tuvāko minūšu laikā tieši uz Antarktidu negāja neviens satiksmes līdzeklis; man vajadzēja lidot uz Trešo Mākslīgo Pavadoni un tur pārsēsties raķetē, kas dodas uz Dienvidpolu. Nostājos uz slīdkāpnēm, lai brauktu lejup uz peroniem. Pabraucu garām pirmajam līmenim; gar sienu tajā slīdēja gaismas uzraksti:
UZ TAIMIRU — KAMČATKU - JAUNZĒLANDI — PEC ČETRĀM MINŪTĒM
UZ BRAZĪLIJU — UGUNSZEMI - PEC SEPTIŅĀM MINOTEM
Man gan iešāvās prātā, ka varētu aizlidot uz Patago- niju un no turienes ar vietējās satiksmes mašīnu doties tālāk uz Antarktīdu, bet tomēr nekustējos no vietas.
Kāpnes turpināja slīdēt lejup garām otrajam, trešajam un ceturtajam līmenim; cilvēku kļuva arvien vairāk. Iemirdzējās uzraksts:
UZ MALAJU ARHIPELĀGU - ATIET
Un tai pašā brīdī atskanēja apslāpēta dunoņa, kas tūlīt apklusa; kaut kur augstu nolaižoties dūca raķetes, noklaudzēja aizveramās lūkas, un tālumā kāda balss pavēstīja: «Vilciens Marss-Deimoss-Zeme kavējas astoņas sekundes.» Aiz caurspīdīgajām sienām ņirbēja cilvēku straume, bet es slīdēju arvien lejāk, līdz Zemes satiksmes peronu balto apgaismojumu nomainīja pavadoņu perona zilā gaisma. Reizē ar cilvēku straumi steidzos uz sliežu pusi, bet ceļā mana enerģija piepeši saplaka, it kā būtu izdzisusi līdz ar pēdējiem saules stariem, kas caur stikla sienām ieplūda zālē.
Atlidošu Antarktīdā, uzmeklēšu vietu, kur notiek kongress, un izsaukšu no zāles tēvu, — viņš būs priecīgs, bet arī pārsteigts, vaicās, ko es vēlos, un ko es viņam atbildēšu? Ka man vajadzēja, noteikti vajadzēja viņu redzēt? Tādēļ jau nebija jālido — ir taču televizors. Bet ko tad? Ka gribēju pieskarties viņa tumšā uzvalka drānai, saļust viņa roku siltumu? To visu es stāstīšu viņam kādā lielā gaitenī, aiz durvim skanēs referenta balss, un tēvs kā varēdams centīsies izlikties, ka nemaz nesteidzas atgriezties zālē, bet es stāvēšu, lūkošos viņā un ne- bildīšu ne vārda, jo ko gan es varētu teikt? Gea taču aizlido tikai pēc pāris nedēļām, un šī steiga, visa šī vizināšanās ar raķetēm šonakt bija pilnīgi bez jēgas.
Skaidrs. Un, paklausīdams veselajam saprātam, atmetu domas par lidojumu uz Antarktklu. Bet, lēnā gaitā attālinoties no sliežu ceļiem, uz kuriem uzbrauca raķetes, sajutu skaudru žēlumu. Atbalstījies pret balustrādi, vēroju, kā teleforos zib zaļās signālugunis, kā raķetes uzņem ātrumu un asinssarkanie burti uz to sāniem saplūst drebošās līnijās. Pēc tam raķetes ieslīdēja izšāvējā, kura stobrs pacēlās deviņpadsmit stāvu augstumā, un, pēc brīža izmestas no tā, aizjoņoja izplatījumā, izgrūžot saplosītas liesmu mēles. Pagāja sekunde, un tās nozuda satumsušajās debesīs. Sejā iesitās silta, smacīga strāva, mutē sajutu dzelzs garšu. Dunoņa apklusa, es paliku viens. Gar peroniem, virs liftu durvju rindām mirdzēja dienas gaismas lampu svītras, bet aiz stikla sienām arvien vairāk biezēja krēsla — šodien mani jau otru reizi pārsteidza tumsa.