Uz brīvā sliežu ceļa parādījās kosmiskās raķetes — garas, slaidas, līdzīgas plakangalvainām zivīm, un pie zāles dibensienas iedegās uzraksti:
UZ MĒNESI: LIETUS JŪRU - APEN1NIEM —
MĀKOŅU JŪRU — DIENVIDPOLU — PEC ČETRĀM , MINŪTĒM
Sāka plūst jaunas ļaužu straumes. Bars meiteņu, steidzoties no augšējā līmeņa, skrēja lejup pa vienmērīgi slīdošajām kāpnēm; meitenei, kas skrēja pašās beigās, atrisa sainītis, un no tā izbira dažādi raibi nieciņi. Meitene izdarīja izmisīgu kustību, it kā gribētu griezties atpakaļ, bet, biedreņu saucienu pamudināta, atmeta ar
roku un aizskrēja uz raķeti. Pēc brīža telefori pamirkšķināja savas zaļās acis un atskanēja dunoņa, liecinot, ka Mēness raķešu vilciens aizlidojis. Uz perona nepalika gandrīz neviena cilvēka. Skatienam klīstot pa zāli, es piepeši satrūkos, jo virs informatora lodziņa ieraudzīju šīsdienas datumu. Šodien taču ir Robežu iznīcināšanas svētkil Tad tādēļ māte bija aizbraukusi uz pilsēful Interesanti, vai vecmāmiņa apvilka jauno tērpu vai arī pēdējā brīdī, kā parasti, nokaunējās un palika savā violetajā darbdienas kleitā? Un vai viņas noskatījās manu maratonskrējienu? Šādas domas mani nodarbināja, soļojot uz izeju. Te ar kāju piedūros kādam priekšmetam. Tā bija gaiši zeltaina bumbiņa ar ziliem punktiņiem, ko pirmīt pazaudēja viena no Mēness meičām. Man bija žēl atstāt bumbiņu gluži vienu milzīgajā, nemitīgās kustības trokšņu pilnajā zālē. Iebāzu to kabatā, lauru vainaga lapiņām maigi iečaukstoties, un ātri devos uz izeju. Tās tuvumā ieraudzīju kādu cilvēku. Ignorēdams dīvānus, viņš sēdēja uz paprāva saiņa un, kājas uz priekšu izstiepis, rokas uz krūtīm sakrustojis, skaļi un nepareizi svilpoja «Atvadu simfoniju».
«Kas tas par stulbeni tā koncertē?» nodomāju. Mēs palūkojāmies viens otrā un abi pārsteigti iesaucāmies. Tas bija Peitans, mans biedrs no Mehāneiristikas institūta. Sākās juceklīga saruna ar raustīšanu aiz piedurknes, mīņāšanos uz priekšu un atpakaļ, sišanu uz pleca un atkārtotu piedziedājumu: «Bet vai tu atceries, kā profesors?» — «Vai atceries?» — «Vai atceries?»
— Tā tik ir sagadīšanās, — es beidzot sacīju. — Bet saki, — ko tu te īsti dari — šādā laikā, svētku dienā?
Viņš triumfējoši iesmējās.
— Gaidu Nitu. Viņa šodien atgriežas, pēc nepilnas stundas būs šeit. Es pat runāju jau ar viņu, zini!
Tā bija viņa meitene. Pirms gada pabeigusi studijas, viņa sešus mēnešus pavadīja praksē Titāna kosmodro- miskajā stacijā — vienā no vistālākajām visā Saules sistēmā.
— Esmu ārkārtīgi priecīgs, — sacīju, juzdams, ka manos vārdos nav ne kripatiņas patiesības. Jautrā noskaņa, ko bija izraisījusi negaidītā sastapšanās, mani piepeši atstāja. Peitans to nemaz nemanīja.
— Man viņai ir pārsteigums, — puisis viegli piesita ar kāju sainim. — Niagāra. Viņas kaķis, piedzimis tieši tanī dienā, kad viņa aizbrauca. Tagad jau prot smalki uzvesties. Tomēr nav izslēgts, ka būtu mēģinājis aizmukt, tādēļ drošības labad iespundēju viņu kastē.
— Tu atnāci sagaidīt ar kaķi? — sacīju, nespēdams slēpt ironiju. — Ķs tavā vietā būtu paņēmis ziedus.
— Ziedi arī ir, tur iekšā, — Peitans atkal paspēra ar kāju kasti, no kuras atskanēja nervoza ņaudēšana. — Bet ko tu te dari, olimpisko spēļu uzvarētāj? Tev nav ne jausmas par to, kā mēs rēcām, kad tu tuvojies finišam, lai gan nožēlojām, ka tu neskrien mūsu institūta krāsās. Nu parādies, pagriezies pret gaismu, lai tevi apskatu, mēs taču tik ..,
Viņš nebeidza. Atskanēja pārsteiguma sauciens, kas noslēdzās ar garu svilpienu.
— Kas tad tas tev? Tu lido uz Centauru!? Zvaigznes iekarot?… Ak tu maratonieti! Dakter! Draņķis tāds! Un nesaka ne vārda!
Uzmanīgi, kā ļoti trauslam priekšmetam, viņš pieskārās mazajai, baltajai Geas emblēmai, kas man bija piesprausta pie krūtīm. Tagad būtu bijis jāsāk garš stāsts, bet tobrīd es to vienkārši nespēju. Tādēļ tikai iejautājos:
— Vai tu apskaud mani?
— Nu tad lai tev top zināms — jā! — viņš izmeta, īsi iesmiedamies.
— Betvaizini.es tevi arī, — man paspruka. Es to pateicu tā, ka Peitans vairs nekā nejautāja. Dažas sekundes mēs klusēdami raudzījāmies viens otrā, beidzot viņš izstiepa roku, kaut kā svinīgi paspieda manējo un sacīja:
— Nu ko, atvadīsimies? Vai tu nāksi pie mums tele- vizītēs?
— Noteikti, cik vien ilgi būs iespējams.
— Nu neaizmirsti!
Mēs vēlreiz palūkojāmies viens otrā, un es devos uz izeju. Sai brīdī zāli piepildīja aizlidojošo raķešu trok: snis, bet, kad tas norima, tālu aiz muguras vēl bija dzirdama Peitana svilpošana.
Stacijas'priekšā uz visām pusēm virzījās vesela slīdošu ietvju sistēma. Es izvēlējos ietvi, kas gāja uz upes krasta parku, un, atspiedies pret margām, vēroju ugunīs mirgojošās pilsētas panorāmu.
Pialās alejās tālu cita no citas baloja staltas, dārzu apjoztas ēkas. Uz to žilbinoši balto sienu fona koki šķita ogļu melnumā. Tas viss izskatījās kā daudzu kilometru gara ēnainu, mežainu salu virkne, no kuru vidus pret debesīm izslējās gaiši torņi. Pilsētu šķērsoja platas, giudas, kā ledus caurspīdīgas ielas dziļi apakšā pulsējošu tuneļu tīklu. Zem katra laukuma un katras ielas šurp un turp šaudījas daždažādi satiksmes līdzekļi, kuri lielā ātruma dēļ izskatījās kā garas, izplūdušas, raibas svītras un atgādināja asins riņķošanu milzīga organisma dzīslās. Ugunis, kas spīdēja no pilsētas kristālā pazemēm, sajaucās ar krāsainiem gaismas mutuļiem, kas krita no augšas. Reklāmu zeltaino un violeto uguņu strūklas šļāca augšup gar māju sienām; pašos augstākajos stāvos dimanta spožumā laistījās skatlogi; sainīšiem apkrāvušies cilvēki plūda laukā no preču noliktavām un kāpa helikopteros, kas starmešu gaismā gaidīja pie visiem stāviem, atgādinot bites pie milzu stropa šūnām. Gaisa satiksmes ceļu krustojumos drudžaini mirgoja telefori, zem ielu zaļganā stikla plūda nepārtraukta satiksmes mašīnu straume, visur valdīja satraukta, nervoza svētku vakara steiga, bet es slīdēju virs šīs burzmas mierīgs un vēss, vienaldzīgi vērodams, kā uz margām guļošās rokas kļūst te citrondzeltenas, te debeszilas, te purpursarkanas, it kā es tās pēkšņi būtu iegremdējis asinīs.
Pēc kāda laika apgaismojums kļuva retāks, kustība atslāba, daudzstāvu namu vietā parādījās nelielas mājas, tad vēl mazākas, toties dārzi auga un plētās plašumā, līdz kamēr slīdošā ietve izbeidzās pavisam. Atstājis tālu aiz muguras mazās pieturas zaļganzilo lukturi, es soļoju uz priekšu, ar patiku sajuzdams zem kājām mīksto, valgo zemi. Aiz parka vārtiem mani no visām pusēm ielenca koki. Pilsētas centrā ielu uguņu atblāzma aizēnoja debesis, un man šķita, ka ir jau melna nakts. Tagad ieraudzīju satumsušo debess zilgmi, bet vēl bez zvaigznēm. Rietumos, sudrabainā plīvurā tīta, bālēja pēdējā sārtā pamalīte. Sajā stundā parku krēslainākajos nostūros uz soliņiem parādās iemīlējušies, viņi čukst vārdus, ko neviens visā pasaulē nespētu atkārtot, jo, kaut arī pats tos daudzreiz esi teicis, tomēr dīvainā kārtā šo sarunu, šo tikšanos saturs izgaist, iztvaiko no atmiņas kā ēteris, atstājot tikai reibinošu, saldeni rūgtu nogulsni — atmiņas par noskaņu, kad līdz malām esi pilns gaidu un lielas, melnas, plati atvērtas acis pie pašas sejas raugās tevī, un tu dzirdi čukstus, kuri, izņemot elpas smaržu un balss tembru, nenozīmē itin neko, gluži tāpat kā muziķa, kas, šķietami neko neizteikdama, tomēr pasaka visu.