Gāju caur parku. Tālumā pāri tumsā melnojošo koku galotnēm pacēlās gaišie daudzstāvu namu silueti, bet pa alejām klaiņoja pārīši vai, cieši piespiedušies, sēdēja uz soliņiem tālu no lapotnē paslēptajām spuldzēm. Es soļoju viņiem garām novērstu skatienu, juzdams kabatās savas sažņaugtās dūres, kā divus akmens gabalus. Un tomēr, kad biju izgājis cauri visam parkam un nokļuvis plašajos, tukšajos krastmalas bulvāros ar neskaitāmām spuldžu virknēm, kas spoguļojās melnajā ūdenī, man zem plakstiem vēl nebija izdzisis šo tumšo stāvu attēls, kuri, nevarīgi sakļāvušies un aizmirsuši visu pasauli, izkusa apkampienos, kas it kā tiecas iznīcināt pēdējo robežu starp diviem cilvēkiem, bet galvā atbalsojās četri augstie simfonijas ievadakordi.
Apstājos krastmalas kraujā. Upes slaidajā lokā iekļāvās pilsētā ar tās ugunīm, bet lejā zem manām kājām straume plūda bez vismazākās skaņas, mēma, gluda, it kā bezgalīgā maigumā šūpodama lampu atspulgu.
Izņēmu no kabatas roku un atvēru plaukstu. No tās izkrita saņurcīta, saberzta lauru lapa.
— Kāds muļķis! — iesaucos un ātrā gaitā devos tālāk. Pāris simtu metru uz augšu no upes līkuma pacēlās Nezināmā kosmonauta kapakmens. Tas bija sens, nošķeltas piramīdas formā veidots piemineklis, kas slējās pāri visai pilsētai un kādreiz bija manu zēna gadu iemīļotākais pastaigu mērķis. Gandrīz pilnīgā tumsā tuvojos kāpnēm, kas bija iecirstas pieminekļa masīvajā pamatā. Tiklīdz nostājos uz pirmā pakāpiena,* tas nedzirdami sakustējās un sāka celt mani augšup, un bija tāda sajūta, ka pilsēta tikko jaušami, bet neatlaidīgi attālinās no manis, aizslīd man zem kājām arvien tālāk un tālāk, pārvērzdamās par gaišu namu apvārsni. Kāpnes apstājās. Es atrados piramīdas plakanajā virsotnē kosmonauta pieminekļa priekšā.
Uz milzīgas, melnas — it kā to veidotu pārakme- ņojusies bezgalības tumsa, kurā tas gadsimtiem riņķojis, — uz melnas meteorīta šķembas guļ atmuguriski pakritis cilvēks. Dienā šo nogāzto kolosu var redzēt pat no visattālākajiem pilsētas laukumiem. Viņa ķermenis balstās uz raķetes fragmenta, kuras asais, bultai līdzīgais gals pavērsts sānis un augšup, it kā rādīdams virzienu, no kurienes atlidojis. Tagad tālās pilsētas atblāzmā milzis bija zaudējis cilvēka izskatu. Akmens skafandra krokas melnoja kā plaisas klintī, un tikai galva bija cilvēka — kaila, milzīga, smagi atmesta atpakaļ, ar deniņiem tā balstījās pret klints izcilni. Es pagājos. Soļi uz granīta dunēja kā izretinātā gaisā. Aiz guļošā tēla bija pilnīga tumsa; apgājis statujai apkārt, pēkšņi apstājos iepretim sejai. Tā izslējās pāri manai galvai kā krauja, tik augstu, ka skatiens to nespēja aptvert. Man bija tā, it kā mēmajā klusumā dzirdētu «Atvadu simfonijas» skaņas. Biju mazliet noreibis no pacilātās vientulības sajūtas, kas ik mirkli auga augumā. Teicu sev: «Lūk, tavs šīs nakts biedrs.»
Pakāpos uz meteorīta malas un'apsēdos pie pašas milža acs. Izstieptas rokas attālumā palsi un noslēpumaini mirgoja izliekts plakstiņa vairogs. Ļāvu kājām nokarāties bezdibenī, lejā zem manis plētās Meorijā.
Bezgala plašajā uguņu jūrā izcēlās divas īpaši spilgti apgaismotas celtnes. Senā zinātnieku kvartāla centrā laistījās XXI gadsimta beigās būvētā universitātes ēka — milzīga, stalta celtne, veidota tik stāvās un augšup traucošās līnijās, ka likās, it kā tās gāztos cita uz citas. Tās pauž nevaldāmu, līksmu nemieru, tā laika arhitektu pirmo izaicinājumu smaguma spēkam, arhitektu, kuru sapņus iedvesmoja raķešu laikmets, par skaņu ātrāku kosmisko šāviņu smailie korpusi un straujais lidojums. Iepretī šim tūkstoš gadu vecajam milzenim, kas, nicinādams gravitācijas likumus, šķita izšauts pret debesīm reizē no visām tā kristālā kolonādēm, paceļas otra, jau moderna celtne — Mehā- neiristikas pils. Blakus tās koncentrēti vienkāršajam veidojumam, kas atgādina vieglā staru konstrukcijā sastingušu gaismu, universitāte liekas primitīva un neapvaldīta ar savām trauksmainajām līnijām, kas izteic senatnes arhitektu dedzīgo cenšanos noslogot būvmateriālus līdz pēdējai iespējai. Desmit gadu simteņi šķir
šos divus Zemes arhitektūras darbus. Bet kas gan ir tāds laika sprīdis salīdzinājumā ar šīs meteorīta šķembas vecumul Sai mirklī uz tās stiklainās virsmas, ko bija veidojis karstums, kas radīja planētas, gulēja divi cilvēki. Viens no tiem — akmens tēls — simbolizēja visus tos, kas nebija atgriezušies no bezgalības. Otrs, dzīvais, gatavojās doties turpu. Kāda sastapšanās! Te noslēdzās viens vēstures attīstības cikls un sākās cits, kas tiecās pretim nezināmajam! Tā es prātoju, aptvēris galvu rokām un pavērsis skatienu lejup. Piepeši, drebošas gaismas apstarotas, no tumsas iznira akmens plāksnes, kas atradās ap mani. Gaisā virs Mehāneiristikas pils, nomākdams zvaigžņu mirdzumu, plandījās ugunīgs priekškars: no Zemes uz debesīm kā otrādi apgriezts sudrabains ūdenskritums pacēlās mākslīgi kāvi, uz kuru viļņojošā fona neredzama roka vilka liesmojošus burtus:
Sarīkojums sākas!
Ugunīs mirdzošā pilsēta nodrebēja, un no tās dzīlēm izvirda simti, tūkstoši, desmittūkstoši dzirksteļu kūļu, raķešu, bengālisko uguņu, kas uzšāvās pāri visaugstāko torņu galotnēm, bet no dārziem tām pretim cēlās baloni ērmotu ākstu un fantastisku ķēmu izskatā. Tai pašā brīdī starp pili un universitāti sudrabotā puskrēslā iedegās sarkanu, zilu un violetu apļu mākonis: tur studenti helikopteros pulcējās karnevāla gājienam un spuldzēm rotātie propelleri griezdamies veidoja krāsainus gredzenus. Vēroju visu to negribīgi, piemiedzis uzbāzīgās gaismas apžilbinātās acis, un jutos aizskarts: vai Zeme, kas bija jau kļuvusi tāla un vienaldzīga, nevarēja ļaut man netraucēti nodoties domām par bezgalību? Nē, tā aicināt aicināja mani uz šo karnevāla jezgu — un pie tam vēl tādā brīdī!
Pat līdz šai paslēptuvei vējš atnesa ļaužu pūļa tālās klaigas. Vēl mēģināju saglābt savu traģisko vientulību, bet, iedomājies, cik skaļi agrākie biedri sveiktu mara- tonskrējiena uzvarētāju un zvaigžņu pētnieku, sāku svārstities un arvipn vairāk nožēlot, ka neesmu tur lejā. Vēl brīdi turējos pretī kārdinājumam, tad strauji piecēlos kājās, nolēcu uz piramīdas plakanās pamatnes un
izsaucu helikopteru. Pēc minūtes tas, izgreznots ar ziedu vītnēm, iznira no tumsas manā priekšā ar tukšu, gaiši apgaismotu kabīni, kas vilināt vilināja braucēju. Bet, tiklīdz iekāpu un sajutu, ka spirgta gaisa straume mani aizrauj sev līdzi, uzmācās atkal jauna doma. Kas notiks, ja satikšu tur Annu un viņa ieraudzīs mani smaidošu griežamies dejas virpulī — pirms rītdienas atvadām?
Steidzīgi mainīju virzienu, un drīz vien tikai sudrabota atblāzma rādīja, kur palikusi Meorijā.
Nezinu, cik ilgi tā biju lidojis. Laiku pa laikam lejā paspīda pilsētas, kas līdzīgi mirdzošiem kamoliem tumsā ritināja gaišus, smalkus ceļu pavedienus. Gaisa straumju svaidīta, mana mašīna brīžiem salīgojās, uz stikliem kā opāls vizēja ūdens lāses, pāris reižu pamanīju sev virs galvas zvaigznes, un pēc tam šī nakts ceļojuma ainas sāka jaukties ar sapņu rSgiem. Atjēdzies ieraudzīju aiz logiem skrejošas mākoņu gubas — augšpusē tumšas, apakšā spoži apgaismotas. Nodomāju, ka tuvojos kādai pilsētai, un sāku laisties lejā. Kad mākoņi pašķīrās, ieraudzīju pilnīgi gaišu, bet neapdzīvotu vietu. Helikopters viegli piedūrās zemei, es izkāpu laukā.