Atrados klusa parka alejā, ko apņēma rāma, zilgana blāzma. Priežu puduri vizēja kā aukstas lāpas, papeles atgādināja spīdīgus svečturus, bet kastaņas plēta savus lapu vainagus kā mirgojošus planetāros miglājus. Visapkārt neredzamu ultravioleto emitoru ietekmē luminis- cēja augu zaļais pigments. Katra lapiņa, katrs zieda stublājs un zāles stiebriņš izstaroja blāvu gaismu. Gāju pa taciņu, kas šajā gaismas jūrā vijās kā melna tērcīte starp vizošiem krastiem. Nedzīvi un tumši bija tikai koku stumbri, zari un — it kā spītējot ierastajai kārtībai — arī ziedu kausi. Sajā starojumā, kas plūda no visām pusēm un visu piesātināja, daba šķita nereāla. Uzpūšot vējam, nekustīgie gaismas ķekari saira, dzīvžogi viļņoja kā liesmas, bet augsto koku galotnes šūpojās kā uguns pārņemti kuģi.
Piegāju pie strūklakas, ko apjoza puķu dobes. Odens strūkla sašķīda tūkstoš varavīksnēs. Ap baseinu bija uzcelts akmens sols. Apsēdies uz tā, skatījos parkā. Tā sudrabotajā lapotnē vijās melnas zaru mežģines. Man atkal uzmācās miegs. To uzņēmu kā atvieglojumu, akmens sols šķita ērta guļvieta. Pievēris plakstus, jutos it kā ārpus pasaules un dzīves.
… Gulēju karstās pludmales smiltīs. Saule spīdēja augstu, bija bēgums — jūra atkāpās, un tikai atsevišķi viļņi šņākdami atvēlās, apšļāca mani un atkal atkrita atpakaļ, līdz pēdējais aizšalca, atstādams mani vienu sausā, cietā krastā …
Pamodos. Atvēru acis. Tuvumā kāds klusi raudāja. Piecēlos gurdens un stīvs un apgāju apkārt baseinam. Viņpus strūklakas uz tā paša akmens sola saritinājies gulēja bērns — gadus četrus vecs puisēns. Pa nosmulēto sejiņu ritēja asaru pērlītes. Mani ieraugot, viņš aprima. Samiegojies un izbrīnījies es klusēju. Nesaprašanā mēs drūmi vērojām viens otru. Beidzot viņam apnika.
— Ko tu te dari ?— viņš aizsmakušā balsī vaicāja.
Es apjuku. Nebija viegli atbildēt uz šo jautājumu.
— Un ko tu te dari? — apjautājos, pūlēdamies runāt nopietni un audzinoši.
— Esmu noklīdis.
— Kur tavi vecāki?
— Nezinu.
— Kā tu šeit nokļuvi?
— Atlidoju.
Pēc ilgākas taujāšanas noskaidroju, ka viņš bijis te kopā ar vecākiem izbraukumā un par varu gribējis redzēt zirgu.
—Kādu zirgu?
— Vai tad tu nezini? Un es domāju, ka tu arī gāji zirgu skatīties.
Izrādījās, ka blakus parkam atradās zooloģiskais dārzs, ko zēns un viņa vecāki apmeklējuši. Bet līdz zirgam netikuši. Tēvs teicis: «Mums jābrauc atpakaļ. .Kāp mašīnā. Lidojot varēsi to apskatīt televizorā.»
Bet bērns gribējis zirgu noglāstīt. Tādēļ, iekāpis lidmašīnā, viņš, citiem nemanot, aši izrausies pa otru pusi ārā. Savu rokas telerānīti, kas bija pieslēgts vecāku tele- rānam, lai viņi vienmēr zinātu, kur bērns atrodas, viņš bija noņēmis un paslēpis zem sēdekļa.
Tad viņš aizgājis skatīties zirgu. Kad zēns pievakarē atgriezies parkā, vecāku vairs nebijis. Viņš ilgi maldījies un klaigājis, bet neviens neatsaucies. Beidzot atradis solu un gribējis nogulēties, bet nevarējis aizmigt.
— Vai tev bija bail?
Bērns neatbildēja.
Ko ar viņu lai iesāk? Jautāju, kur dzīvo. Teica, ka nezinot.
— Cik sauļu spīd virs tavas mājas? — brīdi padomājis, iejautājos.
•— Divas.
•— Divas?
— Nē, viena.
— Tātad nevis divas, bet viena?
— Viena.
— Noteikti?
•— Laikam noteikti.
Šādas ziņas maz ko varēja līdzēt. Varbūt aizvest viņu uz tuvāko lidostu? Te viņš pārtrauca manu domu pavedienu:
Vai tu arī esi noklīdis? Nē. Kas tev nāk prātā!
•— Man tā likās.
—- Tad tu esi maldījies. Pieaugušie nekad nenoklīst, — es sparīgi paskaidroju, lai neļautu sarunai ievirzīties nevēlamā gultnē. Mazais ilgu skatienu nopētīja mani, bet nekā neteica. Pēkšņi viņš sāka stipri klepot. Tas visu izšķīra. Jā, citas izejas nebija. Šādā situācijā vēl nekad nebiju bijis, bet es zināju, kas jādara. Apsedzu bērnu ar savu blūzi un sniedzos pēc telerāna. Velkot to no kabatas, sataustīju kādu apaļu priekšmetu — tā bija zeltaini zilā bumbiņa, ko pacēlu raķešu stacijā. Iedevu to mazajam, bet pats sameklēju vēl nekad nelietotu podziņu telerāna malā, ap kuru sarkaniem burtiņiem bija rakstīts: Visi diapazoni. Piespiedu podziņu, un no aparātiņa atskanēja daudzbalsīgs troksnis — sarunas, automātisko staciju īsie pīkstieni, tālo kosmisko kuģu un kontinentu signāli, raķešu raidītāju dūcieni, mūzikas un dziesmu fragmenti. Tas viss, sakusis miljonbalsīgā korī, skanēja no šīs plakanās kastītes. Es noliecos pār aparātu un klusu, lai zēns mani nedzirdētu, pasacīju tradicionālos vārdus: «Uzmanību! Cilvēks briesmās!» Atkārtoju to trīs reizes un tad gaidīju. Skaļrunī kaut kas notrīsēja. Tur plētās klusums, veldams arvien platākus riņķus — kā bezgalīgā ūdens baseinā iemests akmens. Pamazām apklusa visas neskaitāmās balsis un kļuva dzirdami atbildes signāli. «UztveruT» skanēja skaļrunī. «Uzmanību, uztveru!»
Kāds vēl ko jautāja, šur tur vēl atskanēja aprautas raidītāju impulsu sērijas, bet translācijas stacijas manus vārdus jau noraidīja arvien tālāk un tālāk. Man šķita, ka es dzirdu savu vārdu atbalsi — sekundes desmitdaļās tie aplidoja zemeslodi un, sakoncentrēti virzošajos emitoros, tika noraidīti izplatījumā. Pēc sekundes atsaucās mākslīgo pavadoņu un Mēness kosmodromiskās stacijas, uzklausīja sauksmi un pārslēdzās uztverei. Tagad klusēja viss cilvēkam pakļautais izplatījums un telerāna skaļrunīša vieglo dūkšanu pārtrauca tikai observatoriju atompulksteņu nekad neap- klustošā tikšķēšana. Pēkšņi kāds Mēness pilots jautāja, kas esot noticis, bet kāda rupja balss pavēlēja viņam nekavējoties izslēgties, un atkal iestājās klusums. Pēc mana signāla bija pagājušas piecas sekundes. Sestajā sekundē — kā paredzēts noteikumos — sāku runāt. Centos stāstīt īsi un kodolīgi: «Atrasts bērns, viņu sauc Pao, trīsarpus gadus vecs, brūnām acīm un tā tālāk …» Tad atkal iestājās klusums, ko pārtrauca tikai translācijas staciju īsie pīkstieni, bet pēkšņi divas atsaucās reizē: tās ziņoja, ka saņēmušas vecāku pieteikumu un jau piecas stundas gaidot ziņas. Un tūdaļ — pēc divdesmit divu sekundu ilga klusuma — atjaunojās visi pārtrauktie sakari, sāka darboties visas kuģu un raķešu stacijas, automāti turpināja pusē pārtrauktos teikumus, cilvēki smējās un sarunājās, un no miniatūrā skaļruņa atkal plūda vētrains troksnis.
Mēs gaidījām vecākus vēl divas stundas. Sākumā es metu mazajam bumbiņu, viņš to cītīgi atmeta, bet bez smaida, gandrīz vai drūmi; vienu brīdi pat ievēroju, ka viņš taisās raudāt. Tad atcerējos, ka esmu uzvarējis maratonskrējienā. Lieliska doma! Sāku stāstīt viņam visu pēc iespējas sīki. Sākumā diez kā neticēja, bet lauru zariņš viņu pārliecināja. Vissatraucošākajā vietā es uz brīdi apklusu un — tālāk vairs netiku: noliecis galviņu man uz pleca, zēns gulēja. Vaidziņi bija netīri no izsmērētajām asarām, brīžiem viņš miegā sāpīgi savieba sejiņu un iekunkstējās.
Kad aiz koku galotnēm iezīmējās sārta gaismas svītriņa, dārza starojums vienā mirklī nodzisa, it kā to kāds
būtu noputis, un gandrīz tai pašā brīdī tālumā izdzirdu klusu sanešanu — tur lidoja bērna vecāki, -iedomājoties, ka man būs ar viņiem jārunā, varbūt pat jāizstāsta, kā es šeit nokļuvu, un viņi man pateiksies un aicinās ciemos, mani pārņēma šausmas. Cik vien rūpīgi spēdams, noguldīju bērnu uz akmens sola, paliku zem galvas saritinātās blūzes piedurknes, iespiedu saujā bumbiņu un kā vajāts metos uz savu helikopteru. Šis bija pēdējais neprātīgais solis, bet tas vairs nesaistījās ar šo nakti, jo, kad pacēlos gaisā, mani apžilbināja lecošās saules pirmie stari.