3123. gada 21. jūlijā es pēdējo reizi satikos ar Annu. Tas bija Parsangerē — mazā stacijā uz Eirāzijas-Ame- rikas līnijas, tāda paša nosaukuma fjorda malā. Pa stāvu, līkumotu taku kāpām piekrastes klintī, laiku pa laikam apstādamies, lai atvilktu elpu. Te skaidri dzirdami atbalsojās neredzamās jūras šalkoņa. Kalna galā pūta brāzmains vējš. Mēs apstājāmies nolaistām rokām un strauji pukstošām sirdīm. Lejā risinājās nežēlīga cīņa starp diviem dabas spēkiem. Viens — lepns, sastindzis it kā sakāves gaidās, otrs nenogurstoši raidīja uzbrukumā melnbalto ūdens kalnu grēdas, kas dārdēdamas gāzās pret klinti.
— Vai tu jau atvadījies no Zemes? — manī neskatīdamās, paklusi jautāja mana ceļabiedre.
— Patlaban daru to, — tikpat klusi atteicu.
Viegliem soļiem Anna piegāja pie izrobotās klints
sienas un, uzmeklējusi vietu, kas vislabāk atbilda viņas mugurai, apsēdās. Šķita, ka tā ir viņai radīta un kopš mūžības gaidījusi šo brīdi. Es vienmēr klusā apbrīnā biju vērojis, cik viegli viņa pat vismežonīgākajā apvidū prot radīt sīkas ērtības.
— Ar ko tu jau satikies? — viņa jautāja.
— šodien biju mājās, pie profesora Muraha, pie draugiem … jo man viņi visi jāatstāj, Anna.
Tas izklausījās pēc gaušanās, kaut gan tā nebija domāts.
— Tā iznāk… — piebildu kā taisnodamies.
— Un es esmu pēdējā, — viņa noteica.
Mēs vairs nelūkojāmies viens otrā, bet vērojām bal-
tās viļņu galotnes melnajā okeānā — izskatījās, it kā viss apvārsnis ietu uzbrukumā. Sarunājoties man brīžiem likās, ka jūra ir nekustīga, bet klints, kuras virsotnē mēs atrodamies, šķeldama viļņus, traucas tai pāri.
Anna jautāja, cik ilgi vilkšoties mūsu ceļojums. Pārsteigts paskatījos uz viņu, jo bijām jau agrāk par to runājuši.
— Apmēram divdesmit gadu, — atbildēju un pats izbrīnījos.
— Un Geas ātrums pārsniegs pusi gaismas ātruma?
— Jā.
Es domāju, ka Anna raugās tālumā, bet viņas lūpas tikko jaušami kustējās. Tad es nopratu, ka viņa rēķina. Un nebiju kļūdījies.
— Ceļojums ilgs ap divdesmit Zemes gadu, — Anna ierunājās, — bet sakarā ar lielo ātrumu jūs novecosiet tikai par… — Viņa apklusa, it kā šaubīdamās par savu aprēķinu pareizību.
— Par piecpadsmit, varbūt sešpadsmit gadiem, jo … — es aprāvos, ievērojis dīvainu smaidu viņas sejā.
— Kad tu atgriezīsies, es būšu vecāka par tevi, — viņa paskaidroja.
Nezināju, ko teikt. Man bija neērti sēdēt, bet cs neiedrošinājos pakustēties. Raudzījos dārdošajā okeānā un jutu, ka mūs šķir klusums, tas pats, kas agrāk tik stipri vienoja.
— Anna, — es izmisis dvesu, — esmu taču bijis ar tevi atklāts, un mums bija labi kopā, un mēs varējām …
— Kādēļ tu to saki? — viņa jautāja, arvien it kā sapņaini lūkodamās tālē.
Viņas miers vēl padziļināja manu vientulības sajūtu.
— Es to saku tādēļ, ka šajā brīdī man šķiet, it kā mēs būtu sveši, bet tā taču nav taisnība, Anniņ … tā nevar būt taisnība.
— Un tomēr tā ir taisnība, — viņa sacīja. Varbūt es paliktu vienaldzīgs pret šiem vārdiem, ja viņa atkal nebūtu izdarījusi kaut ko tādu, kas mani tik bieži pārsteidza: viņa pasmaidīja — ironiski vai arī skumji, nevaru pateikt.
— Anniņ …
. Gribēju pievilkt viņu sev klāt, bet viņa maigi atbrīvojās.
— Ja es tev ko nozīmēju, — Anna sacīja, — tad tikai tādēļ, ka biju neatkarīga. Ja es izturētos citādi, noteikti nebūtu bijusi pēdējā, no kā tu atvadies.. k
— Var jau būt, ka tev taisnība, kaut gan es tam neticu. Bet vai mums tiešām par to jārunā?
— Vai tu gribi skaistus, varbūt skumjus vārdus, kas skanētu kā mūsu draudzības simfonijas fināls? — Anna mazliet zobgalīgi vaicāja. Viņa vairs nesmaidīja. — Bet ja es tev tagad sacītu, ka gribu …
— Lūdzu, nejoko, — es attraucu, bet viņa iesmējās, vērojot manu vāji apslēpto satraukumu. Smiedamās atliecās atpakaļ, un viņas tumšie, vējā plandošie mati pieskārās vēsajai klints sienai, kas viņai kalpoja kā atzveltne, un glāstīja to gluži tāpat kā putojošais ūdens zem mums piekrastes akmeņus.
Annas smiekli samulsināja mani, bet tikai uz īsu brīdi. Man tūlīt ienāca prātā doma, kas bieži vien radās viņas klātbūtnē: te man līdzās ir otrs cilvēks, vesela liela, noslēpumaina pasaule, ko man no tūkstošiem izraudzījusi un piešķīrusi kāda neizprotama un visspēcīga vara. Un, lūk, šī pasaule attālinās, mūs šķir jau tik daudz kas, ka fiziskais tuvums vairs neko nespēj glābt.
Pieskāros Annas rokai. Viņa ielūkojās man sejā. Viņas acīs iedegās kāds silts un maigs mirdzums.
— Anna, — es čukstēju, — tas viss ir taisnība: es zinu par tevi tikpat maz kā tu par mani. Starp mums vēl nekas nav bijis, izņemot iespēju, kurai nav lemts piepildīties. Bet es gribu, lai tu zinātu, cik daudz, pateicoties tev…
— Cik tu esi naivs un ietiepīgs, — viņa smaidīdama pārtrauca mani. — Atkal šīs skaistās frāzes?
— Bet ko tad lai daru? — vaicāju nevarīgi kā bērns. Viņa īsi iesmējās, bet tūlīt kļuva atkal nopietna un, atmetusi galvu atpakaļ, atteica:
— Kā lai es to zinu… Varbūt noskūpsti mani… Es neredzu citas izejas …
Es apskāvu viņu. Mēs raudzījāmies viens otram acīs. Starp neskaitāmiem debess krāsu toņiem es viegli atrastu to, kas rotā viņas varavīksnenes, kurās tai brīdī kā divās mazās debesīs mirdzēja miniatūri sauļu atspulgi.
Viņa piecēlās, saglauda tērpu un, sukādama matus ar manu ķemmi, vērīgi, pat kritiski aplūkoja sevi mazā spogulītī. Mani vienmēr bija aizkustinājusi skarbā vienkāršība, ko pauda viņas seja šādu sievišķīgu izdarību laikā, bet tagad, domājot, ka redzu to pēdējo reizi, kaklu sažņaudza sāpes.
— Ir jau vēls, tava lidmašīna var aizlaisties, — viņa teica un, kad es celdamies paklupu, paņēma mani ar savu mazo, stipro roku zem elkoņa.
— Nāc, lāci, nāc, citādi aizlidosi nevis uz zvaigzni, bet ūdenī.
GEA
Kādreiz sensenos laikos cilvēki bija piesaistīti vienai vietai. Visā plašajā pasaulē viņi pazina tikai to zemes stūrīti, kur piedzima, dzīvoja un nomira. Pirmajiem ceļotājiem nācās pārvarēt mežu biezokņus, krāčainas upes, nepārejamas kalnu grēdas, bet kontinenti, kurus šķīra okeāni, katrs dzīvoja savu dzīvi — kā tālās planētas. Cik pārsteigti bija feniķieši, kad, nonākuši dienvidu puslodes jūrās, ieraudzīja sauli virzāmies pa debesīm no labās uz kreiso pusi un guļošo mēness sirpi aiz Mežāža tropa lecam tā, ka vispirms parādījās divi iesārti ragi.
Pienāca laiks, kad sāka izzust tukšās vietas pasaules kartēs, kad trauslie burinieki devās ilgos, grūtos un varonības pilnos ceļojumos, — Kolumba, Magelāna, Vasko de Gamas laikmets; bet Zeme arvien vēl bija tik milzīga, ka bieži vien cilvēka mūža nepietika, lai apbrauktu tai apkārt, un dažam labam no pirmajiem ceļotājiem vairs nebija lemts ieraudzīt savu dzimteni. Tikai mašīnu laikmetā mūsu planēta pamazām saruka un cilvēki sāka mērot ceļu ap zemeslodi mēnešos, nedēļās, tad dienās, līdz beidzot izrādījās, ka, pakļaudams telpu, cilvēks ir iedragājis to, ko gadu simteņiem bija uzskatījis par visnesatricināmāko, proti — laiku.