Katram no mums šodien ceļojot gadās gan panākt aizritošo dienu, gan pagarināt vai saīsināt nakti, gan, lidojot pretēji Zemes griešanās virzienam, pārlēkt vienai nedēļas dienai. Neviens par to nebrīnās — tik parasts tas kļuvis; ļaudis, kas strādā uz mākslīgajiem pavadoņiem, pierod pie vietējā laika, kur miega un nomoda stundas aizrit ātrāk nekā Zemes diennakts, bet atgriezušies viegli iekļaujas vecajā ritumā. Telpa ir sarāvusies, laiks iedragāts, bet niecīga vēl ir cilvēka vara pār to. Pat kosmonauti, atgriezušies no tāliem lidojumiem Saturna vai Plūtona apkaimē, atved savos kuģos laiku, kas aizsteidzies priekšā ne vairāk kā trīs, četras vai piecas dienas.
Ekspedīcijai dodoties ārpus Saules sistēmas, uz tuvāko zvaigzni — Centaura Proksimu, radīsies divi laiki. Viens paliks nemainīgs uz Zemes, bet otrs, kuru mērīs uz Geas, ritēs jo lēnāk, jo ātrāk trauksies raķete. Visa ceļojuma laikā starpība sniegsies gados. Dīvaini un pārsteidzoši ir tas, ka teorijas un formulas, kuras līdz šim attiecināja tikai uz zvaigžņu pasauli, sāks valdīt cilvēka dzīvē. Mēs atgriezīsimies jaunāki par saviem laikabiedriem uz Zemes, jo Visuma telpā kā priekšmetu, tā augu un cilvēku molekulās laiks ritēs lēnāk; grūti ffciredzēt, kādas sekas^būs šai parādībai tad, kad lidojumi ārpus Saules sistēmas kļūs ikdienišķi.
Tā es prātoju, stāvēdams mazajā lidlaukā, kas atradās sausā, zālainā ieplakā starp bērzu un alkšņu audzēm. Mani jau gaidīja no Geas atsūtītā raķete — jocīgs reaktīvs lidaparāts, kas nolaižoties izpleš trīs «pleznas» un nostājas uz tām vertikālā stāvoklī, atgādinādams sengrieķu vāzi ar slaidu kaklu.
Biju jau atvadījies no visa — no cilvēkiem, pazīstamajām ainavām, priekšmetiem — un sagatavojies ceļam; man bija viegli un mierīgi ap sirdi, tikai kaut kur dziļi gailēja satraukums, un tomēr centos novilcināt aizlidošanas brīdi. Stāvot raķetes garajā ēnā, vēroju tuvējo egļu puduri, kas pret gaismu rādījās zilgans. Bija rāma, tveicīgā klusumā iegrimusi diena, kādā vasara mēdz nemanot nomainīt pavasari; karstumā it kā nogurušās gundegas bija nokārušas savas izpūrušās galviņas, tuvumā iečiepstējās kāds putns, bet, paša balss izbiedēts, atkal apklusa. Tas viss man vienā mirklī būs jāpamet — kā peldētājam, kas atstāj krastu.» Turpat pie manām kājām pudurī ziedēja zilas puķītes, kurām es nezināju
nosaukuma; noliecos, lai tās noplūktu, bet izslējos ar tukšām rokām. Kādēļ? Tās taču novītīs. Lai ziedi paliek tādi, kādus es tos skatīju pēdējo reizi. Uzkāpu pa raķetes kāpnēm un durvīs vēlreiz atskatījos: neskaitāmi sārti rietošās saules stari lauzās caur smuidro egļu tumšajām galotnēm.
Es gribēju pasmaidīt — man tas bija nepieciešams. Bet nespēju. Stingums, kas mani bija pārņēmis, pamazām pārvērtās vēl neizprotamā smagumā.
— Varam lidot, — automātiski noteicu, pieliecos, lai ieietu pa durvīm, un apsēdos.
— Varam lidot, — atteica, bet, pareizāk sakot, nošņācās pilots-robots.
Raķete sakustējās un pacēlās gaisā. Caur apaļajiem lodziņiem vēroju Zemi, kas ātri attālinājās. Kabīnē kļuva gaišāks: šodien man vēlreiz uzlēca saule, majestātiski celdamās arvien augstāk un augstāk, bet tikai īsu brīdi; drīz debesu zilganums nobāla kā atkvēlināts, pārklājās ar pelniem, nomelnēja, un beidzot parādījās zvaigznes. Man pašreiz negribējās tajās skatīties; atbalstījies pret tukjiā sēdekļa atzveltni, kas atradās man priekšā, sēdēju tā; nezinu, cik ilgi, līdz atskanēja signāls.
Pacēlu galvu. Dziļi lejā aiz loga kvēloja saule — degoša bumba plandošu liesmu vainagā. Priekšā uz nekustīgo zvaigžņu fona ieraudzīju daudzkrāsainas, arvien augošas spirāliskas uguntiņu virknes. Tās bija Geas signālugunis, kas rādīja vienvirziena ceļu kravas raķetēm, reaktīvajiem lidaparātiem un maziem šāviņiem, kā manējais, kuri veseliem spietiem riņķoja ap Geu. Mēs divreiz pārlidojām tai pāri — acīm redzot lidlauks bija pārpildīts. Beidzot pa radio saņēmām uzaicinājumu nolaisties. Mūsu kuģītis apmeta parasto cilpu, un piepeši mani apžilbināja sudrabota gaisma — Geas bruņas atstaroja mūsu raķetes ugunis. Gea auga kā milzīgs, piepūsts, mirdzošs balons, kas nekustīgi pakarināts izplatījumā. Taču drīz tās spožums satumsa un nodzisa. Mēs tuvojāmies Geai no sāniem. Gandrīz kilometru garais, zivij līdzīgais kuģis strauji tuvojās, aizsegdams debesis. Es sajutu vieglu grūdienu, uz brīdi viss satumsa, un atkal iedegās ugunis, bet šoreiz citas.
Tiklīdz biju izkāpis no raķetes un paspēris dažus solus (tuvumā nebija neviena cilvēka), slīdošās kāpnes sāka celt mani augšup. Pusceļā pagāju sānis un nostājos uz nekustīgas, balkonam līdzīgas platformas. Te, kādus trīs stāvus zemāk, plētās preču lidlauks. Gar nespodra tērauda slīdlentām pa gaisa tiltiem, kas atradās virs raķešu skrejceļiem, dārdēdami un klaudzēdami, elsdami un pūzdami ļodzīgā pīļu gaitā virzījās soļojošie automātiskie krāvēji un buldozeri.
Apaļās lidlūkas Geas korpusā kā drudžaini elpojošu zivju mutes nepārtraukti vērās vaļā un ciet, no tuneļiem ik brīdi iznira raķetes un izmeta savu kravu uz bezgalīgās slīdlentas, bet pie zāles sienām mirgoja oranžas, sarkanas un zaļas signāluguntiņas. Telpu pildīja neskaidra, vienmuļa, dobja dunoņa. Tā bija samērā klusa, jo zālē darbojās skaņu slāpētāji, kuru gliemežnīcas bija redzamas pie kolonām un griestiem.
Iekāpu liftā. Informatora mikrofonā, kas bija ierīkots tā sienā, apjautājos, kur var sastapt inženieri Irjēlu, ekspedīcijas tehnisko vadītāju. Viņš atradās uz devītā klāja. Devos turp. Lifta vertikālās šahtas sienas bija no caurspīdīgas masas, un braucot es reckēju kustamies liftus blakus šahtās, bet, tā kā mūs šķīra tukši tuneļi, palsā miglā tītie cilvēku silueti tajos bija tik neskaidri, ka tos nevarēja pazīt. Piepeši aiz manas šahtas stikla sienas parādījās apgaismota ātrlifta kabīne, kas cēlās ātrāk par manējo. Tanī brauca divi cilvēki. Viens stāvēja ar muguru pret mani, turpretī otra augums un seja bija labi redzami. Tās izteiksmi un viņa žestus es nesapratu, jo braucējs pārāk ātri nozuda manam skatienam. Ātrlifts aizdrāzās, un es turpināju ceļu viens, tikko redzētā cilvēka tēlam lēni izgaistot manā apziņā. Tas bija viens no ekspedīcijas dalībniekiem, mūsu laika izcilākais zinātnieks Gobars.
Lifts apstājās. Es atrados plašā gaitenī. Neparastā satikšanās mani bija mazliet saviļņojusi, un varbūt tādēļ kavējos uzmeklēt inženieri.
Pa kreisi no manis ik pēc pārdesmit metriem bija redzamas durvju ailes, bet pa labi, cik tālu vien sniedzās skatiens, stiepās stikla siena. Tā izstaroja gaismu, kura likās nākam no mākoņainām debesīm. Ejot pa gaiteni, ievēroju, ka šī gaisrha nepārtraukti mainās — brīžiem kļūst spilgtāka, brīžiem bālāka. Kad tā, domās nogrimis, soļoju uz priekšu, man arvien vairāk likās, ka eju gar liela meža malu.
«Dīvaina ilūzija,» es nodomāju un piegāju pie stikla sienas. Tur lejā plētās milzīgs parks. Ieraudzīju ozolu un skābaržu vainagus, kas līgojās vējā, dzīvžogu ietvertus sulīgus zālienus, puķu dobes, līkumotus celiņus un mazus ezeriņus — dažos spoguļojās debesu zilgme, citos varēja redzēt mākoņu attēlu, — un tālāk birzis, kuras vietvietām šķērsoja stigas; maigs, iedzeltens zaļums pakāpeniski pārgāja egļu melnumā, kuru puduri bija izkaisīti lapojuma jūrā. Sī meža ainava stiepās līdz pat baltiem mākoņiem klāto debesu apmalei. Piespiedis seju stikla sienai, vēroju dziļi lejā melni zilas klintis, kuras stiepās paralēli gaitenim, putojošu strautu, kas vijās lejup pa klintīm, un ieplakā, kur tas nozuda skatienam, — ciprešu puduri virs lāsainā porfīra bluķiem.