Pirmais iespaids izgaisa. «Videoplastiska panorāma,» nodomāju.
Sai brīdī kāds uzlika roku man uz pleca.
Manā priekšā stāvēja garš, vājš cilvēks mazliet sa- kumpušu muguru un tumši rudiem, cietos gredzenos savītiem matiem, kas cieši piegulēja galvai. Viņam bija jauna, pasausa, grumboties gatava seja ar lielu muti un plānām, kustīgām lūpām. Viņš smaidīja, savilkdams vaigus neskaitāmās sīkās krociņās un atklādams ļoti baltus, asus zobus. Es pazinu šo cilvēku, pirms viņš mani uzrunāja.
— Esmu Irjēla, — viņš teica, — konstruktors. Mēs jau esam redzējušies.
Sniedzu roku, ko viņš stipri saspieda un atlaižot pataustīja delnu.
— Airētājs? — viņš apvaicājās un pasmaidīja vēl platāk — ja vien tas bija iespējams.
Es apstiprinoši pamāju.
— Ar airēšanu te būs bēdīgāk. Bet tu taču nodarbojies ari ar skriešanu, dakter, vai ne?
Sī sporta intervija mani uzjautrināja.
— Tā gan, — atteicu, — bet baidos, ka tur, — es norādīju uz parku, — skriet nevar. Tur nekā nav, vai ne?
— Kā nu nel — inženieri apbēdināja mana neticība. — Tas ir īsts dārzs… nu… varbūt drusku mazāks, nekā no šejienes izskatās.
Viņš atkal pasmaidīja. Viņa mirdzošajās acīs, cietajos, rudajos matos, sejā bija kaut kas pievilcīgs; tajā bija daudz šķelmīga, varbūt pat viltiga humora.
Irjēla raudzījās manī, bieži mirkšķinādams acis, it kā pārdomādams nedaudzos vārdus, kurus es biju paguvis izteikt.
— Dakter, — viņš sacīja, — Gea ir velnišķīgi liela un sarežģīta padarīšana, bet mūsu ceļojums — vēl sarežģītāks. Vai zini ko, pirms tu pārņemsi savu valstību, ziedo man piecpadsmit minūtes, labi?
Sī ievada pārsteigts, es vēlreiz pamāju ar galvu. Viņš paņēma mani zem rokas un pieveda pie tuvākās ailes. Nobraucām ar liftu lejā. Es skaitīju stāvus: lifts apstājās pirmajā. Durvis atvērās, un biezā pakrēslī ieraudzījām kuplu vīteņaugu iapotni. Zem kājām iečirkstējās grants, nāsīs iesitās svaiga skuju smarža. Pēc dažiem desmitiem soļu atskatījos un pārsteigts apstājos. Uz visam pusēm, cik tālu vien sniedzās skatiens, plētās plašs, kalnains apvidus; biezu mežu apaugušie pakalni ar šur tur izmētātām gleznainām kaļķakmens klintīm stiepās arvien tālāk un tālāk — līdz pat apvārsnim, ko ietvēra zilganas meža masīvu svītras.
— Lieliska ilūzijai — es neviļus iesaucos.
Irjēla sadrūmis vēroja mani.
— Pagaidi, — viņš sacīja, — tu apsolīji man piecpadsmit minūtes. Iesim tālāk.
Mēs šķērsojām nolaidenu zālienu, ceļu aizsprostoja ziedošu ceriņu krūmi. Mans pavadonis devās tieši biezoknī. Es sekoju viņam. Krūmājs piepeši izbeidzās pie strauta, kas putoja akmeņainos krastos. Irjēla vienā rāvienā pārlēca tam pāri, es darīju to pašu. Otrā krastā inženieris viegli uzrausās uz liela klintsbluķa un ar roku aicināja mani sēsties blakus.
Labu brīdi mēs klusējām. Vējš te likās stiprāks, un tā sveķu smarža pastiprināja vēsumu, kas nāca no strauta, kurš burbuļoja pie mūsu kājām. Pretējā krastā straumes ielokā pacēlās majestātiskas, drūmas Kanādas egles, bet drusku tālāk auga milzīga ziemeļu priede ar zilām un sudrabainām skujām; tās lāču ķetnām lidzīgās saknes vīdamās pazuda klinšu spraugās. Gribēju jautāt, vai te sākas ilūzija. Visu laiku centos uztvert robežu, kur īstais parks pariet videoplastiskā mirāžā, ko uzbur
veikli noslēpta aparatūra, bet nevarēju saskatīt nekādu pārejas pazīmju. Ilūzija bija pilnīga.
— Dakter, — Irjēla klusi sacīja, — nezinu, vai tiki dzirdējis, ka esmu viens no Geas konstruktoriem. Man gribētos, lai tu saprastu, ka tā nav tikai labi konstruēts mašīnu komplekss. Iedomājies, ka, plānojot šo kuģi, visas tā nepieciešamās un derīgās iekārtas, mēs neparedzējām tikai vissvarīgāko — to, ka, izņemot mūs pašus, Gea būs vienīgā Zemes daļiņa, ko mēs paņemsim līdzi…
Man bija jāsasprindzina dzirde, tik klusi Irjēla runāja. Vēja brāzieni un strauta čalas akmens gultnē brīžiem apslāpēja viņa balsi.
— Tas nav parasts kuģis. Tavs skatiens atdursies pret tā sienām pirmajā atmodas brīdī, kad būsi vesels vai saslimis, atpūtā un darbā, dienā un naktī. Tā tas būs gadiem ilgi. Sīs mašīnas, metala sienas, šie akmeņi, ūdens un koki būs vienīgais, ko skatīs tavas acis, bet šis vējš — gaiss tavām plaušām. Sī ainava gan ir trūcīga, šaura, vienmuļa, bet tā tomēr ir daļa no Zemes. Gea nebūs tikai kuģis, bet tava dzimtene, dakter. Tava tēvzeme.
Viņš brīdi klusēja.
— Tā tam jābūt, noteikti jābūt… citādi tev būs ļoti grūti. Ļoti slikti un grūti. Ja arī tu pašreiz esi nobijies, zinu, ka neteiksi man to un neatteiksies no ceļojuma, jo tu to nespētu. Un tādēļ no tevis paša ir atkarīgs, vai šis ceļojums jeb, pareizāk, dzīve būs visaugstākā brīvība vai vissmagākā nepieciešamība. Piecpadsmit minūtes vēl nav pagājušas, bet tas jau ir viss. Es tev to pateicu tādēļ, ka … Vai runāt tālāk, vai arī tu vēlies, lai es vācos pie visiem velniem?
— Runā, Irjēl.
— Redzi, es mazliet nojaušu, kādēļ tu šeit ieradies viens. Tev netīk izšķirties, un tu vienmēr gribētu izmantot divas iespējas tur, kur vieta tikai vienai… Tagad gan tu mani laikam briesmīgi nolādi?
— Tu taču zini, ka ne.
— Tad ir labi. Paklau, — vai tu uzvarēji Mehillu?
— Vai tam ir kāds …
— Ir. Tu uzvarēji visus, vai ne?
— Jā.
— Tad sniedz roku.
Pasniedzu roku, un viņš pavilka mani atpakaļ. Klints bluķis, uz kura mēs sēdējām, saskārās ar otru. Paveroties uz augšu, kļuva redzams milzīgs akmeņu nogruvums līdz augstās nogāzes pašai virsotnei. Aizā kā sudraba čūska aizvijās strautiņš. Irjēla pavilka manu roku uz tuvējā klints bluķa pusi. Es sagaidīju, ka sajutīšu tā nelīdzeno, vēso virsmu. Bet pirksti izgāja caur akmeni kā caur gaisu un atdūrās pret gludu metālu. Es sapratu. Te bija dārza robeža, te beidzās īstie koki un akmeņi un sākās videoplastikas uzburtais turpinājums: tālie meži, mākoņainās debesis, kalni… viss.
— Un šis strauts? — jautāju, norādīdams uz mazo, sudrabaino čūsku kalnos, kura likās esam sākums putojošai straumei akmens gultnē.
— Sis te ir visīstākais pasaulē — vari tanī peldēties, cik patīk, — Irjēla atteica, — bet tas, kas augšā… nu ko, atkārtošu tavus vārdus — «lieliska ilūzija».
Viņš atlaida manu roku. Tas bija dīvains skats: roka līdz pat elkonim atradās klintī, kuras vispār nebija. Redze runāja pretim taustei.
Es atvilku roku; kad tā parādījās, ilūzija atkal kļuva pilnīga.
Atstājot parku, es vaicāju inženierim:
— Kā tu mani tik labi pazīsti?
— Es tevi nemaz nepazīstu, — viņš atbildēja. —Pateicu tev to pašu, ko nesen sacīju sev.
— Un tomēr tu zini par mani… — Viņa smaids man neļāva nobeigt.
— Zinu par tevi samērā daudz, bet tas ir pavisam kas cits. Man taču ir jāzina: esmu mašīnu pavēlnieks un cilvēku biedrs.
— Tu pirmīt ieminējies par skriešanu. Vai te var trenēties?
— Kā tad. Ap parku ir skrejceļš. Labāku nevar vēlēties. Mēs varēsim skrieties … Varbūt tu uzvarēsi mani, lai gan to vēl nevar zināt. Es skrienu īsākas distances — trīs un piecus kilometrus.
Viņš uzlūkoja mani, šķelmīgi pasmaidīja un piemetināja:
— Bet tu uzvarēsi mani, ja vien ļoti gribēsi…
Kādu laiku mēs klusējām, un, tikai iznākot ceturtajā stāvā no lifta, Irjēla sacīja: