Ar saviem brāļiem un māsām es nerotaļājos, jo mūs šķīra pārāk liela gadu starpība. Visvairāk laika man veltīja vecmāmiņa, un ar viņu saistās manas pirmās atmiņas. īsi pirms pusdienas viņa parasti gāja dārzā, uzmeklēja mani vislielākajā biezoknī, uzcēla sev uz pleca un devās uz terasi. Tur mēs abi vērāmies debesīs, gaidīdami parādāmies tēva lidmašīnu — sārtu un apaļu kā dālijas mājas priekšā. Es allaž baiļojos, ka tēvs ceļā neagmaldās.
— Nebaidies, muļķīt, tētis mūs atradīs. Tētis lido pa diegu no radio kamoliņa, — stāstīja vecmāmiņa, rādīdama man antenu, kas slējās uz jumta kā sudraba niedre. Es plaši ieplētu acis.
— Vecmāmiņ, tur nav nekāda diega!
— Tavas actiņas vēl ir pārāk mazas. Paaugsies, tad redzēsi.
Vecmāmiņai bija tikai astoņdesmit seši gadi, bet man viņa rādījās neizsakāmi veca. Man šķita, ka tāda viņa bijusi no laika gala. Vecmāmiņās sirmie mati vienmēr bija gludi sasukāti atpakaļ un pakausī savīti smagā mezglā. Viņa ģērbās violetos vai tumši zilos tērpos un nevalkāja nekādas rotas, izņemot plānu gredzentiņu uz vidējā pirksta, kurā mirdzēja taisnstūra akmentiņš. Mana vecākā māsa Ota reiz pastāstīja man, ka šajā kristaliņā esot pierakstīta vectēva balss no tiem laikiem, kad viņš vēl dzīvojis, bijis jauns un mīlējis vecmāmiņu. Manī pamodās ziņkāre. Rotaļādamies ar gudru ziņu pieliku ausi pie gredzena, bet, neko nesadzirdējis, nosūdzēju Otu vecmāmiņai, kas smiedamās mēģināja man iegalvot, ka Otai bijusi taisnība. Ta kā es tomēr neticēju, viņa, brīdi vilcinājusies, izņēma no galda atvilktnes mazu kārbiņu, piespieda pie tās gredzenu, un istabā atskanēja vīrieša balss. Es nesapratu, ko īsti viņš teica, bet jutos apmierināts un biju ļoti izbrīnījies, ieraugot, ka vecmāmiņā raud. Apdomājies es arī sāku raudat. Tad ienāca māte un pārsteidza mūs abus gauži elsojot.
Kad vectēvs vēl dzīvoja (tas bija pirms manas dzimšanas), vecmāmiņa zīmēja tērpu modeļus un dažādus rakstus. Pēc vīra nāves viņa pārcēlās pie sava jaunākā dēla — mana tēva un vairs nestrādāja. No agrākiem laikiem viņai glabājās veselas mapīšu kaudzes ar modeļu projektiem. Man patika tās šķirstīt, jo tur bija daudz neparastu, ērmotu zīmējumu. Vecmāmiņa laiku pa laikam izdomāja kādu tērpu vai nu mātei, vai kādai no māsām, vai arī pati sev. Tam vajadzēja būt modernam tērpam, kas maina krāsu un rakstu atkarībā no temperatūras. Es smējos līdz asarām, pūlēdamies uzminēt, kāda krāsa vai raksts parādīsies uz šāda tērpa, kad to izliks saulē. Izmēģinājumu laikā vecmāmiņa parasti ieslēdzās savā istabā. Visa māja tad dzīvoja vienās gaidās, bet vecmāmiņa pēc tam ieradās vakariņās, kā vienmēr, tērpusies savās nevainojamajās, tumši zilajās drēbēs, un uz mūsu daudzbalsīgo jautājumu atbildēja:
— Man tādi nieki nenāk ne prātā. Esmu tam par vecu.
Tēvam nācās būt prom no mājām visdažādākajā laikā, bieži vien arī naktī, jo viņš bija ārsts. Vislabprātāk viņš atpūtās verandā, caur tās tumšajiem stikliem vērdamies mākoņos. Tādās reizēs viņš tikko jaušami smaidīja, it kā mākoņu mūžam mainīgie apveidi viņu uzjautrinātu. Kad es rotaļājos mājas priekšā, tēvs dažreiz pienāca klāt, brīdi no augšas aplūkoja manas smilšu celtnes un pēc tam klusēdams aizgāja. Es to uztvēru kā stingrības izpausmi, bet tagad man liekas, ka viņš bija vienkārši kautrīgs. Kad vecmāmiņa vai māte viņu pie galda uzrunāja, tām bieži nācās atkārtot savus vārdus, jo tēvs bija mazliet izklaidīgs, bet lielākā sabiedrībā, piemēram, tad, kad pie mums ieradās tēvoči, viņam labāk patika klausīties citus nekā runāt pašam. Tikai reizi tēvs mani pārsteidza, pat izbiedēja. Vairs īsti neatceros, kādos apstak[os ieraudzīju televizorā, kā mans tēvs izdara operāciju. Mani tūdaļ izraidīja no istabas, bet atmiņā iespiedās neskaidrs priekšstats par kaut ko pulsējošu un asiņainu un pāri šim šausmīgajam priekšmetam — tēva seja, it kā sastingusi dusmās, ar sāpigi saspringtu skatienu. Sī aina man bieži rādījās sapņos, no kuriem es baidījos.
Tēvoči mēdza mūs apciemot vakaros. Kad saradās visi, to dēvēja par «ģimenes padomes apspriedi». Viņi līdz vēlai naktij sēdēja ēdamistabā zem lielā lirioden- drona. kas savas pirkstainās lapas stiepa pāri klubkrēsliem. Nekad neaizmirsīšu savu pirmo uzstāšanos šai padomē. Nakts vidū pamodies, no bailēm sāku raudāt, bet, tā kā neviens nenāca, izmisis metos skriet pa tumšo gaiteni uz ēdamistabu. Mātes istabā nebija, tādēļ gribēju ierāpties klēpi vistuvāk sēdošajam tēvocim Narianam. Bet cik liels bija mans izbīlis, kad izstieptās rokas izgāja caur tēvoča ķermeni kā caur gaisu! Mežonīgi spiegdams, es metos pie tēvp. Viņš pacēla mani augstu gaisā un ilgi šūpoja, skaidrodams:
— Nu, dēliņ, nebaidies. Redzi, tēvoča Nariana īstenībā te nav; tēvocis ir savās mājās Austrālijā, bet pie mums ieradies tikai televizītē. Tu taču zini, kas ir televizors? Te tas stāv uz galdiņa; kad es to izslēgšu — šņiks! — tēvocis pazudīs. Redzi?
Tēvs uzskatīja, ka nesaprotamas parādības bērnam pamatīgi jāizskaidro, lai tās viņam neiedvestu bailes, taču man jāatzīstas, ka līdz ceturtajam dzīves gadam es nevarēju pierast pie tēvoču televizītēm. Tēvocis Narians dzīvoja Kanberas tuvumā, Amiels — aiz Urāliem, bet trešais tēvocis — Orhilds — vai nu Transvalā, vai Era- tostenesa dienvidu nogāzē, turpat pusi savas dzīves atrazdamies starpplanētu tukšumā, kur vadīja plašus celtniecības darbus; tādēļ tēvs viņu mēdza saukt par «tukšinieku». Ceturtais — visvecākais tēvabrālis Merlins dzīvoja Spicbergenā, kādus 1300 kilometrus no mums, un ik svētdienas apmeklēja mūs personīgi.
Tagad pastāstīšu kādu ģimenes ticējumu, kas, mana vectēva radīts, pārgāja no paaudzes uz paaudzi. Mana vecmāmiņa, liela prāta un bagātu jūtu cilvēks, bija neparasti aizmāršīga, kas viņai sagādāja sevišķi daudz rūpju ikdienas sikumos. Vectevs — vai nu gribēdams viņu mierināt, vai ari tiešam būdams tada parlieciba — apgalvoja, ka aizmaršība, lai gan pati par sevi neesot nekāds tikums, vienmēr saistoties ar lielu, pat izcilu mākslinieka talantu. Tāpēc kada no bērniem atklāšoties neparastas spējas, bet, tā kā istenība šis ceribas neattaisnoja, vectēvs savā teorijā izdarīja labojumu, proti: nevis bērni, bet mazbērni būšot lieli mākslinieki.
Taču manas masas pievila ari šīs cerības, bet brālis jau bērna gados saka interesēties par tehniku. Droši vien vēl šodien mūsu majas bēniņos glabajas viņa konstruētā «gaisa gulta» — spēcīgu ventilatoru sistēma, kas raida augšup tik stipras gaisa strūklas, ka tas var viegli noturēt cilvēka ķermeni. Par savu eksperimentu objektu brālis toreiz izmantoja mani. īsti pa pratam man tas nebija, jo, gu[ot metru virs grīdas brāzmainu gaisa strāvu skavās, nevarēja pat lagā paelpot, nemaz nerunājot par atpūšanos. Visas pazīmes liecinaja, ka brālis būs izgudrotājs. Vēlreiz vīlusies, vecmāmiņa nu vairs nešaubījās, ka mākslinieks būs pats jaunākais — tātad es. Tādēļ man bieži vien pagāja nesodīti dažādi niķi, par kuriem brālis vai māsas būtu saņēmuši pamatīgu brāzienu. Un jāatzīstas, ka vecākiem es sagādaju ne mazumu rūpju. Pats vairs neatceros, kā tris gadu vecumā pirmo reizi apmeklēju rotaļlietu noliktavu, bet vēlāk bieži tiku dzirdējis par to runājam. Mani pilnigi esot apreibinājuši neskaitāmie dārgumi, kas visi varētu piederēt man, un es sācis skraidīt pa plašo spoguļzāli, ķerdams uz labu laimi raķešu, modeļus, balonus, radio- vaboles, lelles. Nevarēdams šķirties no šīm lietām un grābdams arvien jaunas, beigās tā esot apkrāvies, ka zem mantu smaguma saļimis un palicis guļot, dusmās kliegdams un raudadams. Vecmāmiņa gan kaut ko sākusi runāt par mākslinieku impulsīvo dabu, taču tēva uzskati bijuši tuvāki zemei.