— Tie ir tikai vārdi un nekas vairāk. Mēs sakām, ka būs grūti, bet vai varam iedomāties, ko tas nozīmē? Civilizācija mūs ir izlutinājusi, mēs esam kā siltumnīcā izaudzētas zemenes — apaļi, mīksti un sārti, nepietiekami norūdīti. Neesam vēl velnu redzējuši.
«Ko viņš vienmēr to velnu piemin,» man pavīdēja doma, bet skaļi izteicu:
— Mēs nebūt neesam tik izlutināti, kā tu saki, un par apaļu un mīkstu tevi nekādi nevar nosaukt.
— To mēs redzēsim, jo viss vēl priekšā. Bet pagaidām darīsim savu darbu, vai ne?
Piekrizdams nolaidu plakstus, bet, kad pacēlu tos, Irjēla jau bija nozudis, it kā viņu būtu parāvis velns, ko allaž pieminēja.
«Viņš pats ir kā videoplastiska ilūzija,» es nodomāju un rūgti pasmaidīju.
Pajautāju informatoram, kā nokļūt slimnīcā, un devos turp.
Sekoja atkal īss ceļojums liftos, vispirms vertikāli, pēc tam pa garu, ieslīpu šahtu gar pienbaltām un opāla sienām. Gaitenis, kas veda uz slimnīcu, bija šaurāks par galeriju virs parka, krēmzelta krāsā ar gaiši zilu rotājumu, kas atgādināja lapu ēnas uz saules apspīdētām sienām. Neviena loga. Nezin kā tas panāktsl Pie tam bija skaidri redzams, ka šīs ēnas līgojas vējā. Te bija daudz pārsteidzoša. Sis tas man likās pat pārāk samākslots.
Ar savu dzīvokli iepazinos pāris minūtēs: dažas nelielas, gaišas istabas, darba kabinets ar logiem uz jūru — protams, videoplastisku mirāžu. Man iešāvās prātā, ka tā modinās vēl lielākas ilgas, kas nav piepildāmas. Bet iespējams, ka tam tā jābūt.
Manu dzīvokli no slimnīcas šķir spraišļota priekštelpa. Tās vidū grīdā iebūvētā majolikas vāzē aug liela, tumša araukārija. Uz visām pusēm tā stiepj savas skujotās pleznas.it kā gribēdama artām aizskart garāmgājējai un atgādināt par savu esamību. Dubultdurvis ved mazā zālē. Te ir daudz sienas skapīšu, spožu sterilizatoru, ventilatoru; sānu nišās aiz matēta stikla atrodas ķīmiski mikroanalizatori, stikla trauki, retortes, elektriski sild- aparāti. Nākošā — lielākā zāle vēl žilbinošāk balta. Kā dzīvsudrabs mirdzoši aparāti, plastiska porcelāna krēsli un augsti, puslokā izbūvēti logi. Aiz tiem redzama sinagi viļņojoša, nodzeltējusi druva.
Otrā zāles galā ir plaša blāvstikla siena; aiz tās es negāju, jo nopratu, ka tur ir īstā operāciju zāle. Caur blāvo stiklu neskaidri iezīmējās aparātu apveidi un ķirurģiskais galds, kas atgādināja tilta posmu. Tuvojoties nākošajām durvīm, izdzirdu aiz tām vieglus un sīkus, acīm redzot sievietes soļus. Es sastingu. Neprātīga doma: tā ir Anna! Es to apvaldīju un atvēru durvis. Pie augsta loga ar muguru pret mani stāvēja sieviete baltā virsvalkā. Aiz viņas stiepās sniegbaltu gultu rinda, kuras citu no citas līdz pat griestiem atdalīja zilgana opāla krāsas plāksnes. Sieviete bija Annas augumā, ļoti jauna; viņas tumšie mati vijās lielās sprogās. Tā kā, izdzirdusi manus soļus, viņa nepagriezās, cerība manī uzliesmoja no jauna, un šoreiz es to vairs nespēju apspiest — man pietrūka spēka.
— Anna, — es izdvesu.
Esmu pārliecināts, ka viņa to nevarēja dzirdēt, bet tomēr pagriezās pret mani. Ieraudzīju svešu meiteni… tā nebija Anna. Skaistāka par Annu. Tuvojoties meitenei, es tomēr vēl meklēju šai nepazīstamajā sejā ilgotos vaibstus, cerēdams, ka sapnis piepildīsies,
— Vai tu esi ārsts? — viņa jautāja, nekustīgi atspiedusies pret palodzi.
— Jā.
— Mēs būsim kolēģi, — meitene sacīja, — mani sauc Anna Ruiss.
Es sarāvos un pētoši uzlūkoju viņu. Nieki. Viņa, protams, nekā nezināja. Vai tad tikai vienai sievietei pasaulē ir tāds vārds!
Saraukusi uzacis, viņa smaidīja — laikam pārprata manu klusēšanu.
— Tu esi pārsteigts, dakter?
, _— Nē… tas ir… nē, nē, — iesaucos, ar smaidu slēpdams apmulsumu. — Esmu dzirdējis tikai tavu uzvārdu un iedomājos, ka esi vīrietis.
Mēs brīdi klusējām.
— Mums te pagaidām nav ko darīt, vai ne?
— Jā, — Anna nedroši atteica. Tad gluži kā maza meitene piegāja pie gultas un, domās nogrimusi, izlīdzināja iedomātās krokas gultas segā.
— Nu, ja mums nav*darba, tad … varam tikai vēlēties, lai tāpat būtu ari uz priekšu, — es sacīju.
Mēs atkal klusējām. Es ieklausījos dziļajā mierā, kas, likās, valdīja visā kuģī, bet tad atcerējos trokšņaino lidlauku. Tātad te bija vienigi laba skaņu izolācija.
— Slimnīcas vadītājs ir profesors Srejs, vai ne? — es jautāju.
— Jā, — viņa atbildēja, priecīga, ka beidzot atradusies diezgan pateicīga sarunu viela. — Pašreiz profesors nav uz kuģa, viņš aizlidojis uz Zemi, bet šovakar atgriezīsies. Es ar viņu runāju pirms dažām minūtēm.
Pēkšņi kaut kur neaptveramā augstumā atskanēja spalga, džinkstoša skaņa, kas atgādināja mehāniska putniņa vīterošanu.
— Pusdienas! — priecīgi iesaucās mana darba- biedre, un tagad es sapratu, ka viņa visu laiku bija saspringti gaidījusi šo signālu.
«Acīm redzot garlaikojas… jau tagad!» man pazibēja doma.
Anna, kas bija nodzīvojusi te jau veselu nedēļu, pavadīja mani cauri Geas gaiteņu labirintiem. Ļoti platas slīdošas kāpnes mūs pārcēla pāri centrālā parka stikla jumtam. Ievēroju, ka parka «debesis», raugoties no augšas, ir pilnīgi caurspīdīgas. Kā no zemu lidojošas lidmašīnas vērojām mežainus pakalnus, kas plētās zem mums.
Ēdamzāles vestibilā pamanīju redzētu seju: tas bija Ters Hārs, vēsturnieks, ar kuru iepazinos pirms dažiem mēnešiem. Viņš palicis man atmiņā sakarā ar jocīgu notikumu. Viesibās pie profesora Muraha viņa galdabiedre bija kāda viesa septiņus gadus veca meitiņa. Ters Hārs visādi centās viņai kavēt laiku, līdz mazā pēkšņi sāka nevaldāmi raudāt un māte bija spiesta viņu izvest ārā. Izrādījās, vēsturnieks bija pastāstījis bērnam, ka senos laikos cilvēki nogalinājuši dzīvniekus, lai tos apēstu. Vēlāk, kad palikām dārzā divatā, Ters Hārs ar aizkustinošu nopietnību atzinās, ka viņu mulsinot bērnu sabiedrība. «Pēc piecu minūšu ilgas sarunas,» viņš teica, arvien vēl apjucis, «es sāku svīst no piepūles, meklējot tematu sarunai, un galu .galā viss beidzas tāpat kā šodien.»
Tagad, ieraugot Tera Hāra drukno, pasmago augumu, es uzsmaidīju viņam kā vecam paziņam. Viņš arī mani pazina un aizvilka mūs ar Annu pie kāda no galdiņiem. Tur jau sēdēja gara auguma vīrietis — tas bija Ters Akonjans, ekspedīcijas vadītājs.
Kad pie mūsu galdiņa pienāca automāts un sāka likt uz šķīvjiem siltus ēdienus, ņemdams tos no savas kristālā iekšpuses, es pāri mirdzošajiem pusdienas traukiem ar interesi vēroju sirmo astrogātu. Viņam bija liela, stūraina galva. īsi apcirptā melnā bārda laistījās zilganā krāsā kā ļoti veca, rūdīta asmeņa tērauds.
«Varbūt tādēļ,» es nodomāju, «viņam ir palama «tērauda astrogāts».»
Zāle pamazām pildījās. Uz citrondzeltenām sienām ar sudrabainām apmalēm bija uzgleznoti skati no viduslaiku pilsētu dzīves. Griesti likās izcirsti no milzīgas ledus plātnes. To dimanta rozetēs atstarojās uz galdiņiem plandošās sveču liesmas un pārplūdināja zāli ar mirgojošu gaismu.
Ters Akonjans apjautājās, vai esmu apmierināts ar dzīvokli. Viņš pacēla galvu, un sejā, kas lika domāt par viņa dzimtā Kaukāza tumšajiem, drūmajiem kalniem, negaidīti iemirdzējās bērnišķīgi zilas acis.
— Ja gribi ko pārveidot, mūsu arhitekti ir tavā rīcībā, — astrogāts turpināja, jo bija nepareizi iztulkojis manu klusēšanu. Es sacīju, ka dzīvoklis man ļoti patīk. Annai Ruisai piepeši iegribējās palmu vīna, ko viņa bija dzērusi Malajā, kur ilgāku laiku dzīvoja, un pierunāja arī mani nogaršot šo vīnu. Automāts nozuda un pēc mirkļa atgriezās, uzbūris divas pudeles. Pēc tam no ļaužu straumes, kas virzījās starp galdiņiem, atdalījās trīs cilvēki un tuvojās mums: irjēla, viņam līdzīgs gadus četrpadsmit vecs zēns un tumšmataina sieviete. No tālienes likās, ka viņa ir vidējos gados, bet tuvojoties kļuva it kā arvien jaunāka. Tā bija pazīstamā tēlniece Soledade. Zēns, pienācis pie mūsu galdiņa, strauji pievilka kāju, bet Irjēla, stāvot viņam aiz muguras, paskaidroja: