— Tas ir mans dēls Nilss, dakter..,
Viņi apsēdās. Nilss Irjēla vērīgi palūkojās manī. Viņš mēdza pētīt cilvēku sejas, it kā tās būtu mīklas, kas nekavējoties jāatrisina. Sēžot līdzās zēnam, tēlniece brīžiem izskatījās vienos gados ar viņu. Viņas šaurajā sejā izdalījās tumšsārtās, biezās lūpas un mirdzošie zobi. Acis viņai bija viegli piemiegtas, kailie pleci meitenīgi vaji, bet man palika atmiņā viņas stingrais, enerģiskais rokas spiediens. Pakausī saspraustajos matos bija iesieta lenta. Brīžiem viņa nepacietīgi pakratīja galvu, it kā gribēdama atbrīvoties no šīs sievišķīgās rotas.
Pusdienas solījās būt lieliskas. Rubīnsārtā rāmītī zvīļoja garš ēdienu saraksts, bet vīnu karte atgādināja senlaiku grāmatu — to varēja pētīt stundām. Uz galda atradās tik daudz dažādu zeltainu, zilu un zaļu šķīvīšu, glāžu, kausiņu, ka es brīnījos, kā tiem pietika vietas uz nelielās sešstūra galda virsmas. Anna Ruisa, kuras gaišais profils iezīmējās uz ieliekta spoguļstikla fona pa labi no manis, gardi ēda, katru kumosu vērīgi aplūkodama. Kad atnesa cepeti, viņa pameta pētošu skatienu tuvākajā spogulī un ar īsti sievišķīgu kustību sakārtoja matus. Sarunas pie galda nevedās, jo visi bija aizņemti ar daudzajiem izsmalcinātajiem ēdieniem. Uz galda vizuļot vizuļoja zelts un kristais.
Pusdienu nepieredzētais bagātīgums mani pārsteidza un pat mazliet kaitināja, bet es klusēju, uzskatīdams, ka jāpakļaujas vietējai kārtībai. Ters Hārs tomēr nenocietās.
— Ak vai, — viņš nopūtās, — nu gan pārcentušies! Tas laikam domāts kā viesmīlības apliecinājums, bet cilvēks jau to nespēj turēt!
Visi sāka smieties. Uzreiz jutāmies pavisam nepiespiesti. Un tagad mēs abi ar Annu iedrošinājāmies atteikties no kārtējā ēdiena, ko automāts grasījās uzlikt mums uz šķīvjiem. Izraisījās dzīvas sarunas par Marsa tuksnešu apūdeņošanu. Tikai Soledade visu pusdienas laiku domās kavējās kaut kur citur. Divas reizes viņai nokrita dakšiņa, ko viņa izklaidīgi meklēja pagaldē, apdraudot visus galda traukus; ikreiz, pacēlusi galvu, viņa pārsteigta ievēroja, ka automāts izrādījies veiklāks, jo bija jau likvidējis šīs neuzmanības sekas, un uz galda laistījās jauns nažu un dakšiņu komplekts. Soledade atdzīvojās tikai tad, kad pasniedza sasaldētu apelsīnu siteni. Visi apklusa, bet Soledade, vēcinādama garās skropstas, jautāja automātam>
— Vai nevarētu dabūt sausu baltmaizi?
Kad to atnesa, viņa sāka maizi drupināt, mērcēt glāzē un ēst tik maziem gabaliņiem kā putniņš.
Ters Hārs paliecās uz priekšu un draudzīgi pačukstēja man ausī:
— Kā tev patīk,freska tur uz tās sienas?
Es pagriezos uz to pusi, kurp viņš rādīja ar dakšiņu. Gleznā bija attēlota viduslaiku pilsētas iela. Gar to slējās ērmoti nami ar režģotiem logiem un smailiem jumtiem, kuri izskatījās pēc klaunu cepurēm; gar namiem staigāja cilvēki, bet ielas vidū pa tērauda sliedēm brauca gaiši zils vagons. Caur vagona priekšējo stiklu bija redzams vadītājs baltā parūkā un ar zeltu izšūtā spilgtā kamzolī ar kruzuļainu mežģiņu apkakli, galvā viņam bija trīsstūraina cepure ar strausa spalvu. Enerģiski satvēris kloķi, viņš vadīja savu vecmodīgo braucamo, pilnu ar ļaudīm, kuri raudzijās ārā pa logu.
Es īsti nesapratu, kas Teram Hāram likās tik smieklīgs: viņš klusītiņām smējās un sazvērnieciski mirkšķināja man kā nerātns puišelis.
— Nu, kā tev patīķ? — viņš atkārtoja.
Es centos atrast gleznā kādu kļūdu, anahronismu, kas tā varēja uzjautrināt vēsturnieku. Acīm redzot Teru Hāru, kā jebkuru speciālistu, uztrauca citu cilvēku zināšanu trūkums viņa aroda jautājumos.
— Man liekas, — es šaubīdamies iesāku, — ka te kaut kas nav kārtībā ar logiem … Logi ar šādiem krustiem parasti bija tikai tajos namos, kuros piekopa reliģiskus kultus, vai ne? Jo krusts bija …
Ters Hārs palilkojās manī plati ieplestām acīm, pietvīka un iesmējās tik skaļi, ka savukārt es sajutu sārtumu sakāpjam vaigos.
— Bet, mīļais cilvēk, ko tu runā! Logi ir bez vainas, un šim krustam nav nekā kopīga ar reliģisko mītu. Vai tad tu neredzi? Tas taču ir elektriskā sliežu ceļa vagons — tā saucamais tramvajs, kas saistās ar XIX—XX gadsimtu, bet vadītājs un pasažieri tērpušies kā Francijas karaļnama galminieki.
— Tātad mākslinieks ir kļūdījies par simt gadiem. Vai tad tas ir tik svarīgi? — Anna nāca man talkā./ — Tērpi tolaik mainījās gandrīz vai ik brīdi … Atceros, reiz skatījos izrādi… Vai viņiem kamzoļi bija izšūti vai ne, vai parūkas bija gaišas vai tumšas…
Ters Hārs pārstāja smieties.
— Nu, — viņš noteica, — izbeigsim šo temu. Esmu vainīgs. Man tas vienmēr licies neticami, bet jums visiem tomēr ir tik bezgala, tik nedzirdēti maz zināšanu vēsturē.
Viņš uzsita ar dakšiņu pa galdu.
— Bet paklau, profesor, — es ieteicos, — kas gan no mums nezina sabiedrības attīstības likumus?
— Tas ir tikai skelets un vairāk nekasi — viņš pārtrauca mani. — To drusciņu jūs iemācāties skolā. Jūs nemaz neinteresē, kā cilvēki senatnē dzīvoja, strādāja, par ko sapņoja.
Sai brīdī zālē kāds piecēlās un jautāja, vai klātesošajiem nav iebildumu pret vieglu muziķu. Visi izteica piekrišanu, un tai pašā brīdī atskanēja klusināta melodija. Ters Hārs vairs nerunāja līdz pat pusdienas beigām. Zālē kļuva arvien tukšāks, arī mani galda biedri piecēlās. Palocījies pret tiem, es izgāju kopā ar dakteri Ruisu jeb Annu, kā es viņu tagad uzrunāju. Sākumā man bija grūti izrunāt viņas vārdu, bet drīz tas pārgāja.
Viņa sāka aizrautīgi izrādīt man kuģi.
Kuģī bija vienpadsmit stāvu; ejot uz pakaļgalu, vispirms apskatījām mazo priekšpuses observatoriju, pēc tam — galveno astrofizisko observatoriju, kas aizņēma piecus stāvus un kur atradās Geas spēcīgākais teleskops; tad iegriezāmies kuģa vadīšanas centrālēs, virs kurām bija novietotas divas automātisko stūrēšanas iekārtu grupas: viena darbojās, kad kuģis attīstīja lielu ātrumu, otra — tam virzoties debess ķermeņu tuvumā. Pēc tam nobraucām lejā, kur atradās lidlauks un Geas raķešu an- gāri, apskatījām sporta zāles, bērnu parku, peldbaseinus, filharmoniju, videoplastikas un atpūtas zāles. Sī stāva galā atradās arī mūsu slimnīca. Tur, kur dzīvojamās telpas piekļāvās atomdzinēju kamerām, kas aizņēma visu kuģa pakaļgalu, pacēlās varena bruņu aizsargsiena pret radioaktīviem izstarojumiem. Tad ar liftu atkal uzbraucām augšā, kur apstaigājām vienpadsmit laboratorijas, bet ar divpadsmito man jau pietika. Redzot, ka mana sajūsma atslābst un tās vietā stājaš nogurums, Anna likās tik-norūpējusies, ka pat iebāza mutē mazo pirkstiņu, bet, sajutusi manu skatienu, to žigli izņēma un priecīgi iesaucās:
— Es zinu, kur mēs iesim! Tu taču vēl neesi bijis pastaigu klājā?
Es atbildēju noraidoši. Anna iepriecināta triumfējoši paņēma mani zem rokas un veda uz klāju.
Plaša gaiteņa galā ieraudzījām sudrabaini blāvu, smagi krītošu aizkaru. Mēs to pašķīrām un no mākslīgi apgaismotā gaiteņa piepeši nokļuvām pilnīgā tumsā.