Labu brīdi es nekā neredzēju, tad acis sāka pamazām pierast pie tumsas. Mēs atradāmies plašā galerijā; ja vien tā nebūtu tik gara, to gandrīz varētu saukt par zāli. Jk pēc pāris desmitiem soļu galerijas sienā parādījās durvis, virs kurām spīdēja bālas, fosforescējošas bultiņas; šo dzelteno, likās, gaisā pakarināto svītriņu rinda, kas izskatījās kā jāņtārpiņu virknite, stiepās tik tālu, ka pēdējās saplūda nepārtrauktā, bāli vizuļojošā līnijā. Kad, atrāvis skatienu no uguntiņām, pavēros uz galerijas vai, pareizāk, klāja otru pusi, man šķita, ka tur nav nekā, bet nākošajā mirklī attapos, ka biju maldījies. Tur pavērās bezdibenis.
Uzmanīgi, baidīdamies, ka klājs var pēkšņi izbeigties un es ar galvu uz leju iegāzīšos bezdibenī, paspēru dažus soļus uz zvaigžņotā izplatījuma pusi, bet te izstieptā roka pieskārās vēsai, caurspīdīgai sienai, kura neļāva virzīties tālāk.
Ieraudzīju pazīstamus zvaigznājus. Kaut kur zem manis aizvijās Piena Ceļa takas. Tur gailēja daudzi miljardi sīku dzirksteļu; uz šī blāvā, dziestošai liesmai līdzīgā fona vietvietām rēgojās melnas bedres — drūmo kosmisko mākoņu ēnas. Pēc brīža pamanīju, ka zvaigznes kustas, ka mans Piena Ceļam pievērstais skatiens pamazām ceļas augšup, līdz piepeši galerijas viņā galā parādījās spožs sudraba gaismas trīsstūris. Pagriezos uz to pusi. Staru kūlis strauji plētās, apgaismodams arvien lielāku telpu, cita pēc citas nobāla fosforescējošās bultiņas virs durvīm, un vienā mirklī visu klāju pielēja mēnesnīcas gaisma. Palūkojos debesīs. Pats Mēness atradās kaut kur lejā — apaļš, biezi nosēts krāteriem, kā milzīgs sudrabains un tārpains auglis. Tas laiski peldēja uz priekšu, aptumšodams apkārtējās zvaigznes, bet ēnas uz klāja dziļā klusumā mainīja kustības virzienu, kļuva arvien slīpākas, spokaini slīdēja pa sienām un griestiem, liecās un lūza, kamēr Mēness sasniedza Geas otro galu
un nozuda tikpat negaidīti, kā bija uzpeldējis. Tas viss bija viegli izskaidrojams — kuģis nepārtraukti griezās ap savu garāko asi, tādējādi radīdams mākslīgu gravitācijas lauku.
Kad Mēness norietēja aiz kuģa pakaļgala, mūs atkal apņēma tumsa. Pēkšņi Anna saņēma manu roku savā mazajā, karstajā plaukstā un pavilka mani uz otru pusi, čukstēdama: .
— Skaties … skaties … Tūlīt uzlēks Zeme.
Starp zvaigznēm parādījās zilgana, miglā tīta lode, kuras trīs ceturtdaļās valdīja nakts. Tās milzīgā sirpja mirdzums bija maigāks nekā Mēnesim, gaiši zils ar tikko jaušamu zaļganu nokrāsu. Mākoņu plaisās pavīdēja neskaidri, izplūduši kontinentu un jūru apveidi. Virs ziemeļpola, kur pašreiz valdīja polārā nakts, kvēloja spoža gaisma — tā bija Zemes mākslīgā zvaigzne, ziemeļu atomsaule. Uz klāja atkal ēnas mijās ar gaismas strēlēm, tās locījās, plētās, krita, Zemes pēdējais atspīdums pieskārās galerijas griestiem, slīdēja arvien tālāk, līdz viss atkal satumsa.
— Vai tu redzēji? — bērnišķīgā sajūsmā čukstēja mana pavadone.
Es neatbildēju. Sis skats man bija labi pazīstams; katrs no mums kaut pāris reižu gadā ir pacēlies no Zemes, lai kaut kur ceļotu cauri tukšumam, bet tie parasti bija īsi ceļojumi, kas ilga dažas dienas, retāk nedēļas, un atgriežoties arvien zinājām, kas mūs sagaida; tagad turpretim Zeme man šķita nesasniedzama, neizsakāmi tāla… Un, kad jaunā meitene man līdzās, piespiedusi seju vēsajam stiklam, čukstēja: «Cik burvīgi…» — pēc ilgāka laika pirmo reizi jutos vientuļš.
«Bērns,» es nodomāju.
Tumsā, kura mūs apņēma pēc Zemes nozušanas, lēni peldēja zvaigžņu mākoņi, tik noslēpumaini un vilinoši celdamies augšup, ka nevarēja atraut skatienu: šķita, ka tiem līdzi majestātiski cēlās sudraba dzirkstīm piebirusi tumsa kā aizkars, kas slēpj kaut ko nezināmu, — bet mani šī ilūzija vairs nespēja maldināt…
Tad mēs kādu laiku staigājām pa klāju, kur ar biezu tumsu mijās gaismas šaltis — te Mēness spilgti baltie, te Zemes zilganie stari, un likās, ka tos rada milzīgu spārnu vēdas.
Anna stāstīja man par sevi. Kopā ar viņu uz Geas bija tēvs, pazīstams komponists. Tieši šai brīdī filharmonijā izpildīja viņa sesto simfoniju. Es izteicu izbrīnu, ka Anna pat neuzaicina mani to noklausīties.
— Ai, es jau to tik labi pazīstu .,. Vai tad tēvs noskatās visas manas operācijas? — viņa to izteica tik nopietni, ka brīdi šaubījos, vai tas ir joks. Beidzot tomēr nolēmām iet uz koncertu. Kad mēs tuvojāmies vestibilam ar hrizoprasa plākšņu grīdu, atskanēja augsti, melodiju vainagojoši fināla akordi, un drīz pēc tam publika sāka atstāt zāli, virzoties lejā pa kāpnēm, kas plašā lokā apvija^ varenu dabiska vulkanita bluķi un kā balta, krēslā* Izzūdoša spirāle sasniedza dzīvžogus, kuri stie-
ās līdz pat Geas centrālajam parkam. Mēs stāvējām āpnēs, nezinādami, ko iesākt. Meitenei droši vien jau sen bija apnikusi tik nerunīga jaunekļa sabiedrība, bet viņa varonīgi turpināja pildīt savu pavadones lomu un ar galvu un acīm neuzkrītoši rādīja man garām ejošos cilvēkus, nosaukdama viņu uzvārdus. Visvairāk, liekas, bija astronomu un fiziķu, tehniķu bija mazāk, bet mehā- neirista nebija neviena.
— Mehāneiristiem visu dara automāti, acīm redzot tie var viņu vietā noklausīties arī koncertus, — Anna sacīja un ilgi smējās par savu asprātību, bet smiekli pārgāja vāji slēptās žāvās. Tas jau bija nepārprotams mā- iens, tādēļ es atvadījos, novēlēdams labu nakti. Viņa noskrēja lejā, pustumsā pagriezās atpakaļ un vēlreiz pamāja ar roku.
Es vēl paliku kāpnēs; mans skatiens vēroja tumšas un gaišas galvas, kavējās pie sieviešu augumiem. Ļaužu plūsma kļuva arvien retāka, vēl dažas grupas, tad kāds novēlojies pāris… un es jau gribēju aiziet, kad plašā, kolonu ietvertā durvju ailē parādījās vientuļa sieviete.
Viņa bija neparasti, apbrīnojami skaista. Ovāla seja, slaidi izliektas uzacis, tumšas acis, augsta, skaidra piere — un tas viss vēl maigs un nenoteikts, kā vasaras rītausma. Noteiktas, izveidotas, gribētos teikt — nobeigtas bija vienīgi lūpas, kas šķita daudz vairāk nobriedušas nekā seja. Tajās bija kaut kas tāds, kas modināja reizē līksmi un ilgas. Kaut kas ļoti viegls, dziedošs un tomēr cilvēcisks. Viņas tuvumā viss kļuva daiļš. Kad, sasniegusi kāpnes, viņa ar savu balto roku pieskā-
rfls nelīdzenajai vulkanīta klintij, šķita, ka aukstais akmens uz mirkli atdzīvojas. Sieviete tuvojās man. Smagie, atrisušie mati laistījās visās bronzas nokrāsās un, gaismas apspīdēti, mirdzēja kā zelts. Kad viņa pienāca pavisam tuvu, pārsteigts ievēroju, cik viņa maza auguma. Vaigi bija gludi, apaļīgi, zods ar bērnišķīgu bedrīti. Ejot garām, sieviete ielūkojās man acīs, un cīpslas uz viņas kakla savilkās kā maiga instrumenta stīgas.
— Viens pats? — viņa jautāja.
— Viens, — es atbildēju un nosaucu savu uzvārdu.
— Kalarla, — viņa sacīja, — esmu biofiziķe.
Uzvārds man likās pazīstams, bet nevarēju atcerēties — kādā sakarībā. Mēs stāvējām tā kādu sekundi, kura man šķita mūžība. Tad viņa pamāja ar galvu un, pateikusi «ar labu nakti, dakter», sāka kāpt lejā. Garais iērps, kas slēpa viņas kājas, viegli viļņoja. Brīdi vērojis, kā mana jaunā paziņa aiziet, drīzāk aizslīd prom vingra un slaida, pārvilku roku pār seju un tikai tad pamanīju, ka smaidu. Smaids izdzisa. Sīs sievietes sejā — tagad es to nopratu — bija kaut kas sāpīgs. Tas bija kaut kas ļoti trausls un varbūt ne visiem saskatāms, bet noteikti bija. Tāda seja var būt tad, ja no mīļota cilvēka slēpj savas ciešanas un dara to labi. Tikai gluži svešs cilvēks spēj tās pamanīt un tikai pirmoreiz tiekoties, jo vēlāk pieradis viņš vairs to neuztver.