«Ko lai dara,» es nodomāju. «Ikviens no tiem dažiem simtiem cilvēku, kas pašreiz dodas pie miera ērtajos Geas apartamentos, ņem līdzi ceļojumā uz zvaigznēm visas savas Zemes rūpes. Dodoties bezgalībā, tās nevar nokratīt, kā nokratījām no kājām Zemes pīšļus.»
ROTAĻU PARKS TUKŠUMĀ
Nākošajā rītā pulksten vienpadsmitos pēc Zemes laika bija paredzēts Geas pirmais patstāvīgais lidojums. Pakavveida stūrēšanas zālē sapulcējās turpat vai trīs ceturtdaļas ekspedīcijas dalībnieku, lai sagaidītu svinīgo brīdi.
Astrogāti Ters Akonjans, Songrams, Grotrians un Pendergasts, galvenie konstruktori Irjēla un Uteneits, atomisti, mehāniķi, inženieri un tehniķi apstaigāja aparātus, kuru kontrollampiņas, it kā apstiprinoši atbildēdamas uz viņu jautājumiem, īsi iedegās un nodzisa. Pie zāles priekšējās sienas, ko veidoja liela, pulēta sinklīta plāksne, uz paaugstinājuma atradās galvenā vadīšanas pults. Kad sagatavošanas darbi bija pabeigti, astrogāti noņēma no tās aizsargvāku, un mēs ieraudzījām mazu, melnu iedarbināšanas kloķi, kuram līdz šim vēl nebija pieskārusies neviena roka. Kloķis bija jāpagriež Goba- ram. Viņu gaidīja ierodamies kuru katru bridi, bet bija jau pāri vienpadsmitiem, un tomēr zinātnieks vēl nerādījās. Astrogātu vidū izcēlās neliels apjukums. Sabāzuši galvas kopā, viņi čukstus apspriedās, līdz beidzot vecākais no viņiem, Ters Akonjans, piezvanīja uz profesora laboratoriju.
Bridi sarunājies, vecais vīrs aizsedza ar plaukstu mikrofonu un pusbalsī pateica apkārt stāvošajiem astro- gātiem:
— Aizmirsis …
Sis vārds, ejot no mutes mutē, sacēla zālē vieglu čaloņu. Ters Akonjans vēl kaut ko runāja, bet tik klusi, ka pat es, stāvēdams pirmajās rindās, nekā nevarēju sadzirdēt. Nolicis klausuli, pirmais astrogāts noglaudīja bārdu un sacīja:
— Bridi jāpaciešas. Profesoram radusies kāda ideja, kuru viņš grib tūlīt piezīmēt. Viņš ieradīsies pēc piecām minūtēm.
Mēs gaidījām nevis piecas, bet piecpadsmit minūtes. Beidzot lifta šahtā iedegās gaisma, atvērās durvis un zālē gandrīz vai skriešus ieskrēja Gobars. Acīm redzot viņš gribēja atgūt zaudēto laiku. Ieraudzījis tik daudz ļaužu, kuri viņam godbijīgi pašķīra ceļu, profesors likās pārsteigts par tik plašu sabiedrību, palocījās un, acis mirkšķinādams, devās taisnā ceļā pie astrogātiem. Viņš izjauca visu svinību norisi, jo, pirms Ters Akonjans bija paspējis izteikt kādu vārdu (bet pēc sejas izteiksmes un nepārtrauktās bārdas glaudīšanas es nopratu, ka viņš grib teikt runu), Gobars uzkāpa uz paaugstinājuma, pajautāja Irjēlam, kas stāvēja vistuvāk: «Vai šo?» — un pagrieza kloķi.
Visas zāles ugunis tūlīt sāka dzist, toties sienās iedegās vairākas gaišu taisnstūru rindas; katrā no šiem apgaismotajiem lodziņiem uz krāsaina fona drebēja melna adata. Virs mums sāka dūkt automāti, kuģis viegli nodrebēja, priekšējā siena atvērās, un mēs ieraudzījām izplatījumu, zvaigžņu mākoņus un priekšplānā — mirdzošu Geas modeli, kurš atgādināja fosforescējošu zivs skeletu, kas šķeļ tumsu. Stūrēšanas automātu raidītajai strāvai pakāpeniski iedarbinot akumulatorus, transmisijas, ūdeņraža-hēlija reaktoru grupas un galvenos reaktīvos dzinējus, tūkstoši sīku vadu Geas modelī iekvēlojās vienmērīgā, sārtā gaismā.
Gobars, kura tumšais siluets skaidri iezīmējās uz zvaigžņotās debess fona, nokāpa no paaugstinājuma un krekšķinādams pagāja sānis, it kā domās jautādams sev: «Ko gan esmu izdarījis?»
Kad sānu ugunis kļuva gaišākas, visu acis velti meklēja profesoru: lielais zinātnieks bija pazudis — droši vien aizmucis ar tuvāko liftu uz savu laboratoriju.
Pa šo laiku Irjēla un Ters Akonjans bija ieņēmuši viņa vietu pie pults. Cēli, bez mazākā satricinājuma Gea atstāja orbītu, pa kuru kopš savas dzimšanas bija rātni riņķojusi ap Zemi. Plašā lokā tā lauzās uz priekšu, pārvarēdama Zemes pievilkšanas spēku. Apgaismotajā modelī varēja redzēt, kā no izplūdes atverēm, pagaidām tikai centrālajām, vienmērīgā straumē plūda atomgāzes. Kuģis sāka manevrēt tukšumā. Man ienāca prātā, ka tā ceļš būs labāk saskatāms no pastaigu klāja, un devos uz liftu, bet es nebiju vienīgais — turp straumēm plūda ziņkārīgie.
Klājs bija tik plašs, ka likās pustukšs; katra galerija bija 550 metrus gara. Tā kā tādas bija divas, tad, nostādot visus ekspedīcijas locekļus tajās vienā rindā, tie atrastos piecus metrus cits no cita.
Gea te kāpināja ātrumu, te apstājās, riņķoja pa kreisi un pa labi, cēlās un grima, tad atkal sāka spirāliski griezties, mezdama arvien šaurākus lokus; ne lēnos, ne arī straujos kuģa pagriezienus m^s tikpat kā nejūtām, tikai debesis ap mums griezās neaprakstāmā ātrumā, tā ka brīžiem zvaigznes saplūda liesmainos virpuļos, kuros kā lāpas kvēloja sudrabainais Mēness un zilganā Zeme. Pēc kāda laika man no šīm zvaigžņu kaskādēm un virpuļiem sāka reibt galva, tādēļ apsēdos uz sola, pagriezis muguru šim skatam, un pievēru acis. Tās atkal atvēris, ieraudzīju pilnīgi nekustīgas debesis. Tas mani pārsteidza, jo es jutu centrbēdzes spēka iedarbi, it kā kuģis joprojām grieztos ap savu garāko asi. Inženieris Utcneits paskaidroja, ka Gea tiešām griežas, bet televīzijas «acis», kuras uztver izplatījuma ainavas, tagad griežas uz pretējo pusi un tādēļ ir nekustīgas attiecībā pret zvaigznēm.
— Ā, tātad mēs caur šo stikla sienu neredzam pašas debesis, — es sacīju. — Bet es biju iedomājies, ka tas ir īsts, milzīgs logs!
Sai brīdī atskanēja skatītāju saucieni. Es piecēlos un palūkojos melnajā tukšumā. Lai kaut ko saredzētu, seja bija cieši jāpiespiež vēsajai stikla sienai. Tur dziļi lejā virs zvaigžņota bezdibeņa mirgoja sīkas, krāsainas uguntiņas — sārtas un zaļas. Starp tām veikli kā sudraba zivtiņas melnā ūdenī šaudījās kustīgi ķermeņi.
Mēs lidojām tieši pāri bērnu parkam tukšumā. Ar nodomu vai arī nejauši Gea šeit apstājās un sāka pat lēnām nolaisties. Zeme palika aiz mūsu kuģa pakaļgala, tā ka tās gaisma netraucēja vērot skatu, kas atklājās lejā. Sajutu vieglu saviļņojumu, ieraugot kopš bērnības tik labi pazīstamo mūsu Saules sistēmas modeli, kas bija iekārtots izplatījumā. Sauli atveidoja liela, zeltaini liesmojoša lode; tās tuvumā ripoja vulkāniskais Mer- kūrijs, aiz tā sniegbaltā Venēra, Zeme un oranžsarkanais Marss. Tālumā laiski riņķoja lielo debess ķermeņu modeļi — svītrotais Jupiters, gredzenotais Saturns un četras ledus un tumsas planētas — Urāns, Neptūns, Plūtons un Cerbers. Sai brīdī ar gaismas bojām norādītajās parka «alejās» iepeldēja astrobusi ar bērnu ekskursijām; izslēgtiem motoriem, paklausot stūrēm, tie peldēja pa kanāliem gar daudzkrāsainām signālugun- tiņām nosētiem krastiem, metot līkumu ap Sauli (kas izvirda īstas liesmas), un tuvojās pēc kārtas visām planētām. Astrobusi veikli appeldēja ap Merkūriju un devās uz Zemes modeļa pusi. Kad mēs atradāmies tādā augstumā, ka modeļa diametrs (tas nebija lielāks par 20 metriem) līdzinājās Zemes šķietamajam diametram, raugoties no kuģa, bija grūti atšķirt mūsu dzimto planētu no šīs stikla lodes, kuru apgaismoja tās iekšpusē iebūvētās dienas gaismas spuldzes, — tik līdzīgas tās bija. Man likās, ka dzirdu bērnu izbrīnās un sajūsmas pilnās gaviles, kuras parasti atskanēja astrobusos, kad kļuva redzama lieliskā Zemes «dvīņumāsa». Centos saskatīt Jupitera un Saturna modeļus, bet tie riņķoja tālu prom tumsā.
Gea ilgi kavējās virs «tukšuma parka», un es sāku jau bažīties, vai nav radies kāds bojājums, bet tad iedomājos, ka mūsu astrogāti taču arī kādreiz bijuši bērni.