Trešās dienas rītā, ielūkojies tukšajā slimnīcā un pagrozījies pa operāciju zāli, iekāpu liftā un aizbraucu uz piekto klāju, ko visi neoficiāli bija iesaukuši par «pilsētu». To veidoja piecu taisnu, paralēlu gaiteņu sistēma, kuri katrā galā nobeidzās lielās zālēs. Tā, uz kuru mani aizveda lifts, bija pusapaļa, ar puķu dobi un baltu marmora skulptūru vidū. Pusloka sienā atvērās ieejas piecos gaiteņos, kas bija gandrīz ielu platumā. Katru no tiem apgaismoja citādas krāsas spuldzes, pa vidu stiepās šaurs zāliens, bet uz sienām varēja redzēt atjautīga zīmētāja uzburtas māju fasādes. Tanīs vietās, kur šīm mājām bija uzzīmētas durvis, atradās ieejas dzīvokļos. Es iegāju gaitenī ar citronkrāsas spuldzēm, bet bezmērķīgā klaiņošana drīz vien apnika, un gribēju jau griezties atpakaļ, kad piepeši pamanīju pazīstamo drukno Tera Hāra augumu. Mūs abus iepriecināja šī tikšanās.
— Apskati Geu? — viņš vaicāja. — Lieliski! Vai tu zini, kā senos laikos mēdza nosaukt pilsētu ielas? Pēc iedzīvotāju nodarbošanās, piemēram, Podnieku, Kurpnieku, Kalēju… šeit tu redzi šo veco paradumu jaunā formā, — mēs atrodamies Fiziķu ielā. Atgriezies zālē, tu redzētu zaļo Biologu, sārto Mehāneiristu ielu ..,
— Kam vajadzīgas šīs krāsainās spuldzes? — es jautāju. — Gluži kā karnevālā …
— Lai varētu vieglāk orientēties un lai būtu dažādība. Nu, mūsu pilsētā tu vairs nenomaldīsies, bet tagad jāiepazīstas ar cilvēkiem, un tas neiet tik ātri…
Viņš nostājās, viegli ieplētis kājas, un domīgi glāstīja zodu.
— Par ko tu domā? — es jautāju.
— Apsveru, kurp mēs dosimies vispirms.
Viņš paņēma mani zem rokas. Pagājām mazliet uz priekšu un apstājāmies pie uzgleznotas mājiņas ar salmu jumtu, uz kura ligzdā tupēja stārķis un, ērmīgi sašķiebis galvu, raudzījās mūsos.
— Seit dzīvo Rudeliks, — apstājies Ters Hārs sacīja. — Es gribu, lai tu ar viņu iepazītos tuvāk. Ir vērts.
— Tas pats?
— Jā, slavenais atomfiziķis. Iesim.
Viņš atvēra durvis. Ieraudzījām mazu priekšnamu un tā galā — otras durvis. Vēsturnieks palaida mani pa priekšu. Iegāju pirmais un tūlīt apstājos, jo mani apņēma tumsa. Mans ceļabiedrs mani viegli pastūma, es pagāju vēl dažus soļus un pārsteigts sastingu.
Tieši priekšā uz piķa melnu, zvaigžņotu debesu fona pacēlās vertikāla klints siena, uz kuras absolūti melnas joslas mijās ar gaišām, kā līdz baltkvēlei nokaitēta dzelzs. Siena izbeidzās asu šķautņu lokā, kas sniedzās debesīs, un pavisam zemu virs klinšainā tuksneša karājās milzīgs, zilgans Zemes disks. No pirmā acu uzmetiena nopratu, ka tā ir Mēness ainava. Zem mūsu kājām atradās sīkām plaisām izraibināts akmens pamats, kas soļus sešus no manis pēkšņi izbeidzās, kā ar nazi nogriezts. Starp diviem klints bluķiem, ērti atzvēlies un kājas pār bezdibeņa malu pārkāris, sēdēja jauns cilvēks — nedaudz pāri divdesmit gadiem — pelēkā mājas tērpā. Mūs ieraugot, viņš, laipni smaidīdams, piecēlās.
— Kur mēs īsti atrodamies? — es jautāju, cieši spiezdams viņa roku.
Pa to laiku Ters Hārs bija aizgājis līdz bezdibeņa malai. Tur pavērās brīnišķīgs skats: lejup varenos lēcienos krita krauja, ko klāja melnas bedres un šķautnaini izciļņi, dažus simtus metru zemāk klintī mirdzēja saules apspīdētas asas smailes, bet tālāk bezdibenis grima biezā tumsā.
— Mēs atrodamies Hadleja ziemeļu kalnu pārejā, — Rudeliks atbildēja. — No šejienes paveras visjaukākais skats uz šo klinti.
Izstiepis roku, viņš norādīja uz saules apmirdzētu, stāvu, šaurām, melnām spraugām izvagotu klinti, kuras virsotne kā milzu sēne pārkārās pār bezdibeņa malu.
— Nepārvarama kraujai! — es apbrīnā neviļus iesaucos. Manī pamodās alpīnists jeb drīzāk selenists, jo ne vienreiz vien biju kāpis Mēness kalnos.
— Diemžēl, pagaidām nepārvarama, — Rudeliks atkal smaidīja, bet šoreiz mazliet skumji. — Mēs ar brāli četras reizes mēģinājām uzkāpt. Bet vēl negribu padoties.
— Protams, — es piekritu. — Tā laikam ir metrus trīsdesmit augsta?
— Četrdesmit, — atzīmēja Rudeliks. — Tagad man liekas, ja es būtu mēģinājis vēl piekto reizi, tur, kur tā šaurā plaisa … Vai redzi?
— Jā, bet vai tik tā nebeidzas ar strupceļu? — es Ieteicos un gribēju paiet mazliet tālāk, lai sīkāk izpētītu šo bīstamo posmu, bet fiziķis, vainīgi smaidīdams, satvēra mani pie rokas.
— Tālāk neej, citādi dabūsi punu pierē! — viņš iesaucās.
Tad es atģidos, ka mēs taču nemaz neesam uz Mēness!
— Un ko tu te tagad dari? — es jautāju.
— Neko, tāpat skatos. Šī vieta ir mani apbūrusi. Bet jūs apsēdieties. Te, lūdzu, — viņš norādīja uz izcilni bezdibeņa malā.
Mēs paklausījām.
— Tev ir jauks dzīvoklis, — klusi sacīju, raudzīdamies spokaini kailajā, mežonīgajā Mēness ainavā, kas likās radusies, briesmīgam izvirdumam vienā mirklī sastingstot uz mūžīgiem laikiem. Kilometrus piecus zemāk, šķautnainu kalnu gredzenā ietverts, plētās lezens, dziļām aizām izvagots izdzisuša krātera dibens.
— Un mēbeles arī nav peļamas… — es sacīju, piesizdams pirkstus pret klints sienu, kas skanēja kā tukša lāde.
Rudeliks īsi iesmējās.
— Kad pēdējo reizi biju te vai, pareizāk, tur, — viņš paskaidroja, — man radās kāda ideja, kas vēlāk pilnīgi izgāja no prāta, un cerēju, ka, atgriezies tai pašā vietā, to atkal atcerēšos. Tas ir vecs līdzeklis, ziniet.
— Nu, un vai atcerējies?
— Nē, bet… tomēr … bija grūti visu to pamest. -. Bet droši vien ir jau laiks, ko?
Viņš noliecās pār bezdibeni, tā ka es neviļus sarāvos, un kaut ko pagrieza. Mēness ainava piepeši izgaisa. Mēs ar Teru Hāru reizē skaļi iesmējāmies: visi trīs, kājām gandrīz skardami grīdu, sēdējām uz rakstāmgalda, kas atradās nelielā istabā ar trim logiem. Vienā kaktā atradās ar dzintarkrāsas vāpi klāts matemātiskais automāts. Starp diviem atzveltnes krēsliem zemu pie sienas bija redzama fotogrāfijā. Pieliecies tuvāk, es tanī saskatīju pirms brīža «dabā» redzēto Mēness klinti. Kaut gan uzņēmums bija pamazs, tā nebija zaudējusi nekā no sava pirmatnējā mežonīguma.
— Tātad tu četras reizes esi tur kāpis? — jautāju, nenovērsdams acu no fotogrāfijās.
— Jā.
Rudeliks paņēma attēlu rokā un, saraucis pieri, to uzmanīgi vēroja. «Gluži kā ģīmetni,» es nodomāju. Klints reljefs likās tik sīks kā grumbiņas sejā, bet šīs smalkās līnijas viņam saistījās ar sīvu cīņu, ilgstošiem uzbrukumiem, atkāpšanos …
— Cīņa uz dzīvību un nāvi, — paklusi noteicu.
Rudeliks atlika fotoattēlu vietā un strauji uzlūkoja
mani.
— Vai tu kāp kalnos? — viņš jautāja.
Es apstiprinoši pamāju.
Viņš atdzīvojās.
— Vai tu domā, ka briesmu sajūta ir galvenais?
— Zini… taisnību sakot, neesmu par to nekad domājis, bet laikam tā ir.
— Es gan nedomāju, ka tas ir svarīgākais, — viņš pēc brīža sacīja. — Mans brālis saka, ka ar mazu atom- iādiņu cilvēks varot noslaucīt no zemes virsas veselu kalnu grēdu, — mēs valdām pār dabu, tādēļ dažkārt rodoties vēlēšanās dot tai «līdzīgas iespējas», cīnīties ar to aci pret aci, viens pret vienu — bez mehāniskajiem sabiedrotiem. Tā saka mans brālis. Es to izteiktu'mazliet citādi. Uz Zemes visas mūsu iegribas, visas kaprīzes tiek acumirklī apmierinātas. Mēs pārvaram kalnus un negaisus, izplatījums mums ir atvērts visos virzienos. Bet cilvēks vienmēr tiecas sasniegt iespējamā robežu, kur jau izpētītais un pārvarētais saskaras ar vēl neaizsniegto, briesmu pilno. Daudzi to atrod kalnos.