— Tas var būt, — piekritu, — bet ar ko gan izskaidrojams, ka visi tā alkst pēc Mēness kalniem? Mums uz Zemes taču ari ir pietiekami daudz bīstamu kalnu grēdu, kaut vai Himalaju rezervātā.
— Nu jā, rezervātā! — Rudeliks strauji iesaucās. — Es tev teikšu, ka man vienmēr labāk paticis slēpot iiz Neptūna pavadoņiem nekā Alpu sniegos, kaut gan mūsu Zemes sniegs ir daudz labāks slēpošanai nekā sasalušās gāzes. Un tomēr es, tāpat kā daudzi citi, labprātāk slēpoju tur. Kādēļ? Tādēļ, ka Zemes kalnos vairs nav dabiskā mežonīguma. Tie eksistē tikai tādēļ, ka mēs to vēlamies un esam saglabājuši neskartus. Tātad, neraugoties uz mežonīgumu, tie ir tikai civilizētās pasaules daļa. Turpretim uz mēnešiem ir atrodama daba visā tās pirmatnīgumā.
Ters Hārs, kas visu laiku bija klusējis, piepeši ieteicās:
— Nezinu, vai man ir nesamērīgi attīstīts pašaizsardzības instinkts vai arī esmu vienkārši bailīgs, bet jāatzīstas, ka man nepatīk kāpt kalnos. Kalni mani nekad nav vilinājuši.
— Tam nav nekāda sakara ar drosmi! — iesaucās Rudeliks. — Kādreiz Plūtona apkārtnē darbojās pētnieku ekspedīcija …
Viņš pēkšņi apklusa un ar interesi palūkojās manī.
— Vai tavs tēvs ir ārsts?
— Jā.
— Es pazīstu viņu.
Es gaidīju, ka Rudeliks paskaidros ko tuvāk, bet viņš turpināja savu stāstu.
— Ekspedīcija, liekas, meklēja kādas minerālu atradnes. Kad darbs bija pabeigts, visas raķetes aizlidoja, izņemot vienu, jo tās apkalpes uzdevums bija demontēt un aizvest iekārtu. Sie darbi kaut kādu iemeslu dēļ ieilga, un raķetē palika ļoti maz skābekļa — ar to varēja nokļūt tikai līdz tuvākajai Neptūna kosmogoniskajai stacijai. Aizlidošanas dienā viens no apkalpes locekļiem atstāja raķeti, lai savāktu kosmiskās radiācijas skaitītājus, kas bija novietoti uz apkārtējām klintīm. Sim cilvēkam arī nepatika kāpt kalnos, bet tas bija viņa pienākums. Nākot atpakaļ, viņš tik nelaimīgi paklupa, ka vairākās vietās salauza kāju. Turklāt vēl sasita savu telerānu un tādēļ nevarēja citiem padot ziņu. Astoņpadsmit stundas viņš rāpus vilkās lidz raķetei. Vēlāk stāstīja: «Visniecīgākās kustības radīja tādas sāpes, ka zaudēju samaņu. Ja es būtu bijis pārliecināts, ka biedri aizlidos, pirms skābeklis būs izsīcis, es nomirtu turpat, nekustēdamies no vietas. Bet es zināju, ka viņi neaizlidos un meklēs mani, bet, ja meklēšana ieilgs, viņiem pietrūks skābekļa, lai atgrieztos uz Zemes. Tādēļ es sacīju sev, ka man jānokļūst līdz raķetei.»
— Biedri viņu, protams, gaidīja? — es iejautājos.
— Protams. Skābeklis gāja uz beigām, bet ceļā viņi nejauši satika automātisko patrulējošo raķeti un uzņēma no tās skābekli. Redzi, Ter Hār, šis cilvēks ari nelabprāt kāpa kalnos. Tātad cilvēka rakstura vērtība, viņa drosme nebūt nav saistīta ar alpīnista kaislību.
— Vai tu pazini šo cilvēku? — es vaicāju.
— Nē. Tavs tēvs viņu pazina, — Rudeliks atbildēja un, redzēdams manu izbrīnu, smaidīdams piebilda: — Viņš to ārstēja, jo bija šīs ekspedīcijas kuģa ārsts,
— Kad tas notika?
— Sen, varbūt pirms gadiem četrdesmit.
Es biju pārsteigts.
Klusumu pārtrauca Ters Hārs.
— Vai jūs zināt, — viņš jautāja, — kādēļ raķešu pilotu emblēmā ir liesma?
— Sudraba liesma melnā laukā, — es sacīju. — Jā. Un vēl tur ir kādi vārdi, ak tā: «Cauri liesmām.» Tiešām nekad neesmu par to domājis, bet, liekas, tas ir gluži vienkārši: liesmas, uguns ir raķetes enerģijas avots.
— Iespējams, — Ters Hārs atteica, — bet piloti to izskaidro citādi. Pastāv nostāsts, ko es dzirdēju no Ametas. Vai tu pazīsti Ametu? Nē? Tev ar viņu jāiepazīstas. XX un XXI gadsimts bija pirmo raķešu lidojumu laikmets, kas prasīja daudz upuru. Stāsta, ka viena no pirmajām Mēness raķetēm startējot uzliesmojusi. Aizdegušās visas degvielas tvertnes. Toreiz tās aizņēma deviņas desmitdaļas no raķetes tilpuma. Pilots būtu varējis atbrīvoties no liesmojošām tvertnēm, bet tad tās nokristu uz pilsētas. Tādēļ viņš tikai kāpinājis ātrumu. Pilots sadega, bet tomēr paspēja izvadīt raķeti ārpus Zemes atmosfēras — «cauri liesmām». Tā radās šis teiciens.
— Bet tas nozīmē, — Rudeliks piebilda, — ka cilvēks ne vien rada lietas, kurām nav līdzīgu visā kosmosā, bet prot ari pār tām valdīt.,.
Šķiroties es sacīju Rudelikam:
— Tu pazīsti manu tēvu. Zēl, ka pieminējām viņu tikai garām ejot. Varbūt tu kādreiz pastāstīsi kaut ko vairāk…
— Noteikti.
Viņš paspieda man roku, piebilzdams:
— Manuprāt… mēs visu laiku runājām par viņu.
Ejot līdzās Teram Hāram pa citronkrāsas spuldžu
apgaismoto gaiteni, biju tik dziji iegrimis domās, ka pat nemanīju garāmgājējus. No Fiziķu «ielas» nokļuvām pusapaļajā zālē, no kuras biju uzsācis savu pastaigu. Ters Hārs apsēdās uz soliņa pie baltā marmora tēla, palūkojās manī caur pieri un, slēpdams smaidu, jautāja:
— Nu, vai gribi vēl?
— Ko tad? — atģidies vaicāju.
— Cilvēkus. Geas cilvēkus.
— Protams.
— Nu labi. Kurp tagad brauksim?
Ters Hārs piecēlās un, norādīdams uz gaiteņiem, kas laistījās visās varavīksnes krāsās, svinīgi, kā pasaku stāstīdams, iesāka:
— Ja iesi pa labi, sastapsi brīnumu… nu, to tu jau redzēji, — viņš piebilda ātri, parastā tonī, — Ja iesi taisni, atradīsi noslēpumu… Nu, lai ir noslēpums! Dakter, mosties beidzot! Iesim!
— Kurp?
— Turp, kur mīt noslēpums, — uz Biologu ielu.
Mēs iegājām zaļajā gaitenī. Arī te uz sienām bijā
uzgleznotas mājiņas.
— Seit, — vēsturnieks sacīja, — dzīvo Kalarla, Gobara sieva.
— Gobara sieva? — es atkārtoju. Kalarla — tā sauca svešinieci, kuru sastapu pirmajā vakarā uz Geas,
— Jā.
— Un kur tad viņš?
— Tepat, tikai otrā pusē, un ieeja viņa istabās ir no Fiziķu ielas. Abi dzīvokļi savienoti. Bet īstenībā Gobars dzīvo savā laboratorijā.
Atverot durvis, man ienāca prātā, ka uz Zemes par cilvēku var daudz ko uzzināt, redzot viņa dzīvokļa iekārtojumu, bet šeit, uz kuģa, viņu raksturo ari skats aiz loga, jo tas ir videoplastikas veidojums, ko katrs izvēlas pats.
Šī doma vēl nebija izgaisusi, kad durvis atvērās un es stāvēju uz sliekšņa līdzās Teram Hāram.
Atrados vienkāršā lauku mājiņā, kuras griesti un grīda bija veidoti no gluda, salmu dzeltena koka. Istabas vidū atradās zems stikla galds un vienkārši krēsli ar stipri atliektām muguriņām. Gar sienām uz grīdas daudz gluži parastu zaļu, neziedošu augu. Viss istabas iekārtojums bija it kā pielāgots dārzam, kas aiz logiem mirka lietū. Tālumā pie apvāršņa zemu, kā jau kalnos, gausi peldēja smagi, pielijuši mākoņi. Starp mākoņu vāliem brīžiem pavīdēja brūngani melnas kalnu nogāzes, bet lietus turpināja līt — vienmuļš un spēcīgs, un bija dzirdams, kā tas viegli krīt uz grantētajiem celiņiem, urdz notekcaurulēs un pat kā peļķēs plīst gaisa burbuļi. Šis skats mani tā apbūra ar savu ikdienišķī- gumu, ka es nekustējos no vietas, līdz ieraudzīju savā priekšā saimnieci, kas sniedza man roku.
— Esmu atvedis tev gandrīz vai kolēģi — tas ir mūsu ārsts, — ieteicās vēsturnieks.
Pelēcīgajā gaismā, kas krita no plaši atvērtā loga, Kalarla man šķita mazāka un arī jaunāka, nekā pirmo reizi tiekoties. Viņa bija tumši sarkanā mājas tērpā, ko rotāja smalks un sarežģīts ornaments, kurš atgādināja ar sudrabu zīmētu labirinta plānu. Bez viņas istabā bija vēl divi cilvēki: meitene ar bieziem, rudiem matiem, kas krita uz gaišzilā tērpa apkakles, un atlētiska auguma vīrietis, kura seju sedza ēna.