— Tā ir Nonna, arhitekte. Viņa grib iepazīties ar celtniecību uz citām planētām, — sacīja Kalarla. — Un šis ir Tembhāra, mehāneifists.
— Zobgaļi apgalvo, ka es konstruējot elektronsma- dzenes aiz slinkuma, bet tu taču tam neticēsi, vai ne? — vīrietis sacīja. Viņš paliecās uz priekšu, un es ieraudzīju viņa seju. Tā bija plata, saspringta, melnīgsnēja un liecināja, ka viņš cēlies no nēģeriem. Tanī parādījās un ātri nozuda smaids, žilbinoši balts kā zibens.
Kalarla lūdza mūs sēsties. Man radās vēlēšanās pieiet pie loga, tik ļoti vilināja mitro lapu un egļu skuju skāņā, sūrā smarža. Pacēlis galvu, vēroju, kā gar jumta malu virknītēs slīdēja lielas, caurspīdīgas lietus lāses, atspoguļodamas šur tur gar debess pamali izkaisīto zilgmi; jumta galā tās apstājās un it kā sasparojušās krita zemē. Es paliku apakšā plaukstu, bet krītošā lāse kā gaismas atspulgs nepieskārusies izslīdēja caur pirkstiem. Mani pārsteidza nevis šī parādība — biju to gaidījis, — bet gan paša vilšanās. Vieglai vēsmai pūšot, atspiedos pret palodzi un pievērsos pārējiem. Saruna, kas, mums ienākot, bija pārtrūkusi, ritēja tālāk.
— Kā tu īsti iedomājies arhitektūru bez gravitācijas? — Tembhāra jautāja meitenei ar rudajiem matiem.
— Es domāju par konstrukcijām bez vertikālām līnijām, — meitene atbildēja. — Iedomājies celtni div- padsmitstarainas zvaigznes veidā ar torņiem, kas vērsti uz visām pusēm. Uz galvenajām asīm es izveidotu ain- filādes.
Viņa ar roku vilka gaisā celtnes kontūras. Klausījos arvien pieaugošā izbrīnā.
— Atvaino, bet kāds būs materiāls? — es jautāju.
— Ledus. Tu taču zini, kādus milzīgus ūdens daudzumus izmet ārpus Zemes robežām, sašaurinot okeānus. Es celtu pilis no ūdens jeb, pareizāk, no ledus, kuram starpplanētu telpas temperatūrā piemīt laba celtniecības materiāla īpašības.
— Ā, starpplanētu telpāl — Iesaucos. — Tātad tās būs lidojošas pilis, kas līdzināsies miljardiem reižu palielinātām sniega pārsliņām. Bet… bet kas gan viņās dzīvos?
Visi sāka smieties. Tad Tembhāra sacīja:
— Neviens — tur jau ir tas joks! Nav gribētāju. Nabaga Nonna nevar tās celt un tādēļ ir ļoti nobēdājusies.
— Jā, — jaunā meitene nopūzdamās sacīja. — Man kļūst skaidrs, ka esmu pārāk agri iepinusies šai padarīšanā!
— Kādā padarīšanā?
— Dzīvē. Man vajadzēja piedzimt simttūkstošajā gadā, varbūt tad manas ledus pilis kādam noderētu.
— Arī šorei» netrāpīji!1 — Ters Hārs teica. — Stāsta, ka simttūkstošajā gadā Saule, tāpat kā ik ceturtdaļmiljonu gadu, atkal nokļūs tumšā kosmisko putekļu mākonī un sāksies galaktiskā ziema,
— Ledus laikmets?
— Jā. Radīsies bezgala daudz ledus, kura kausēšanai būs nepieciešams tik liels darbs, ka neviens pat negribēs skatīties uz tavām pilīm.
— Un Saule tad būs sarkana kā asinis, — pēc brīža piemetināja Kalarla. Visi pavērās runātājā, bet viņa vairs nebilda ne vārda.
— Nu jā, — Nonna paskaidroja, — tā būs sarkana tādēļ, ka kosmiskie putekļi uzsūks visus pārējos starus.
— Cik dīvaini jūs runājat, it kā būtu pieredzējušas vismaz desmit tādas ziemas, — Ters Hārs piezīmēja,
— Jo mēs zinām par tām, — Nonna atteica.
— Tās ir dažādas lietas, — Ters Hārs iebilda. — Zināt ir kas cits nekā vērot galaktisko pavasaru un ziemu miju, Zemes garozas krokošanos, jūru izžūšanu un kontinentu rašanos. Ģeoloģiskā mērogā cilvēks nedzīvo ilgāk kā taurenītis viendienis. Mums ir priekšstats par parādībām, bet mums nav un nevar būt priekšstata par jūtām, ko tās izraisa.
— Ja kāds radījums dzīvotu miljardu gadu .., —< Nonna nepabeidza.
Atkal iestājās klusums, tikai lietus šalkoja aiz loga,
— Nesen redzēju savādu sapni, — Kalarla klusi sacīja. — Es biju mākslīgi izgatavojusi dzīvus organismus. Tie bija sīki, sārti radījumi un vairojās tik ātri, ka drīz vien visu laboratoriju klāja iesārta plēve. Tad uzsāku neparastu izmēģinājumu. Izvēlējos zvaigzni, kas nebija ne pārāk karsta, ne arī pārāk auksta, pieripināju tai klāt attiecīga lieluma planētu, aplēju tās tuksnešus ar okeānu, radīju ap to mīkstu gaisa apvalku un devu planētai dzīvību, palaižot uz tās savus sārtos radījumus. Pēc tam atstāju to likteņa varā. Neatceros, kas notika tālāk. Pagāja simti, tūkstoši, varbūt pat miljoni gadu; visu šo laiku es turpināju dzīvot un nemaz nenovecoju.
— Sievietes sapnis, — nomurmināja Tembhāra, kas bija uzmanīgi klausījies.
Kalarlas tumšajās acīs pavīdēja smaids, un viņa turpināja:
— Līdz kādu dienu es atcerējos savu izmēģinājumu un nolēmu apskatīt, kas noticis ar dzīvību uz planētas. Kā tā attīstījusies? Vai tā iegrimusi okeānā vai arī mitinās uz kontinenta? Kādas formas tā izveidojusi? Tā es domāju, gatavodamās lidojumam. Pēc tam kad starp zvaigznēm lidoju uz šo planētu, mani piepeši pārņēma nemiers. Izgatavojot olbaltumvielu, es biju pavērusi matērijai visas attīstības iespējas. Es iztēlojos miljonus būtņu, kas varēja izveidoties no sīkajām, sārtajām piciņām. Centos uzminēt, vai tās jau redz savu pasauli vai dzird vēju šalkoņu. Bet varbūt viņas jau valda pār visu planētu, sākušas pētīt pašas sevi un nonākušas pie jautājuma — no kurienes cēlušās? Kas tās radījis? Un tad man bija jādomā, ka esmu devusi tiem ne tikai sākumu, bet arī galu, ka līdz ar dzīvību esmu radījusi nāvi. Tieši šai brīdī parādījās mākoņiem klātā planēta, milzīga kā debesis. Mans nemiers pārvērtās trauksmainās skumjās, un es pamodos …
— O, kādi tev ir sapņi! — ar skaudību iesaucās Nonna. — Es gan labākā gadījumā sapņoju, ka ķildojos ar bojātiem automātiem.
— Tavs sapnis izskaidrojams ar ilgām pēc piepildījuma, kuras mēs visi izjūtam, — es teicu. — Tas radies, domājot par atklājumiem, kas mūs gaida ceļa galā — Centaura sistēmā.
— Un ir tieši raksturīgs cejojuma sākumam, — Ters Hārs piemetināja, — jo vēlāk mēs sapņos nevis steigsimies notikumiem priekšā, bet ilgu spārniem trauksimies uz Zemi.
— Manuprāt, te pamatā ir kas cits, — iebilda Tembhāra un, savas lielās rokas uzlicis uz galda stikla virsmas kā uz klaviatūras, turpināja: — Tas ir zināšanu alkstoša biologa sapnis. Jo mēs nekā nezinām par evolūcijas gaitu uz citām planētām. Mēs pazīstam tikai dzīvības attīstību uz Zemes un Marsa, kas ir vienaā saules bērni. Bet kā attīstās radījumi, kas dzīvo zem mainīgajām zvaigznēm, kuras kā pukstošas sirdis te saraujas, te izplešas? Šādai gaismas pulsēšanai taču ir jāatstāj kādas pēdas tik jutīgā vielā kā dzīvā matērija. Un kāda ir dzīve zem sarkanajiem, dziestošajiem gigantiem? Vai dubultzvaigžņu tuvumā, kur planētas apgaismo te viena, te otra sistēmas zvaigzne? Vai ari zilo sau]u gaismā, kuras raida spēcīgus starus …
— Nāvējošus… — es iespraudu. — Tātad dzīvības tur noteikti nav.
— Bet varbūt dzīvajām būtnēm tur ir aizsargorgani, piemēram, raga bruņas, kas satur daudz smago metālu sāļu … Iedomājieties, cik dažāds ir zvaigžņu vecums, tikpat dažāds ir arī planētu vecums, tātad uz tām, kas līdzīgas Zemei, arī var būt dzīvība gan augstākā, gan zemākā attīstības pakāpē nekā pie mums. Bet arī tas vēl nav viss. Kalarlas sapnī slēpjas jautājums, vai salīdzinājumā ar citiem Visuma iemītniekiem mūsu Zemes dzīvnieku un augu valsts un arī mēs paši esam gluži parasti, statistiski visbiežāk sastopami, vai arī veidojam kādu vienreizēju variantu, retu sugu… Varbūt mēs esam ūnikums, un būtnes no citām zvaigznēm grozītu galvas par mūsu ķermeņa formām …