— Ja vien tām būtu galvas, — Nonna piebilda.
— Protams, ja būtu.
— Tātad tu gribi teikt, ka kosmosā mēs esam kaut . kas līdzīgs divgalvainam teļam? — iejautājos smiedamies. Ters Hārs likās mazliet sašutis.
— Tu to nedomā nopietni, — viņš sacīja Temb- hāram.
— Es vispār neko nedomāju, viņas sapnis izvirza šos jautājumus, — lielais mehāneirists palūkojās jaunajā sievietē, kas visu šo pārrunu laikā sēdēja nekustīgi, un viņas mierīgajai sejai brīžiem kā gaismas stariņš pārslīdēja smaids, tikko pieskardamies lūpām,
— Nu labi, — Ters Hārs pievērsās Kalarlai. — Izšķir tu strīdu: ko nozīmē tavs sapnis, kāds bija eksperimenta mērķis?
— Nezinu.
Sai atbildei vajadzēja izraisīt smieklus, bet iestājās klusums, kurā bija dzirdama tikai lietus šalkoņa aiz loga. Man sen nebija bijis tik viegli un labi ap sirdi kā šobrīd, vērojot lietus lāšu svinīgo gājienu pa jumta malu.
— Nezini? — Ters Hārs jautāja, un viņa balsī ieskanējās vilšanās. — Bet ja tu šādu mēģinājumu varētu izdarīt īstenībā?
— Baidos, ka es to neizdarītu, — Kalarla vilcinādamās atteica.
— Kādē|?
Viņa nolieca galvu.
— Ne tādēļ, ka man trūktu drosmes, bet.,. Nē, tiešām nezinu.
— Varbūt tev liktos, ka tu kariķē dievu to radītāju, kam ticēja senatnē? — vēsturnieks pusbalsī paklusi ieminējās.
Kalarla klusēja ar dziestošu smaidu uz lūpām, kas nozīmēja: «Man vairs nav nekā ko teikt.»
Sai brīdī kļuva dzirdama tāla, dzidra skaņa, kas šķita nākam no dūmakā tītiem kalniem.
— Pusdienas, — Tembhāra sacīja pieceldamies. Tikai tagad ievēroju, cik viņš garš. — Ilgi gan esam norunājuši.
Es paliku pēdējais. Atvadoties no Gobara sievas, iejautājos:
— Vai pie tevis bieži līst lietus?
— Bieži. Tev patīk?
— Jā.
— Tad atnāc biežāk.
Es sekoju biedriem gaitenī, kur izdzirdu Tembhāras skaļo balsi. Viņš sacīja:
—Tas taču patiesībā ir pilnīgi nereāli. Sāda eksperimenta rezultāti būtu jāgaida simtiem miljonu gadu. Un, pat ja tas būtu iespējams, kur lai ņem tik daudz pacietības?
Viņš iesmējās, atvēra lifta durvis un iekāpa tanī līdz ar citiem. Stikla būris nedzirdami nozuda šahtaa dziļumā, bet man ausīs vēl joprojām skanēja Tembhā* ras dobjie smiekli.
Ters Hārs lūdza, lai pēcpusdienā pie viņa iegriežos. Viņš solījās būt vēsturnieku laboratorijā, un Nilss, inženiera Irjēlas dēls, apņēmās mani turp pavadīt. Vēsturnieku telpas atradās kuģa pakaļgalā. Gaiteņi šeit bija zemāki un šaurāki nekā centrālajā daļā.
— Seit! — Nilss teica un palaida mani pa priekšu. Vēlreiz šai dienā mani sagaidīja pārsteigums. Biju
domājis, ka nok]ūsim gaišā trionu laboratorijā, kur zinātnieki ar staru palīdzību pēta senus palimpsestus. Bet mēs atradāmies pie ieejas pustumšā viduslaiku galerijā, kas bija šaura un tik augsta, ka skatiens izgaisa stāvo griestu velvju tumsā, kuras atgādināja milzu sikspārņa izplestus, lidojumā pārakmeņojušos spārnus. Gar sienām bija redzami lapegles plāksnēm klāti gari plaukti un pultis. Pie tām zemu lampu gaismā sēdēja cilvēki. Viens no viņiem pagriezās. Tas bija Ters Hārs. Ar delnu aizsargādams acis no spilgtās gaismas, viņš iesaucās:
— Jūs jau atnācāt? Pagaidiet, draugi, kādu brīdi, jā? Tūlīt beigšu.
Nezinādams, ko darīt, sāku vērot vēsturniekus. Bez Tera Hāra šeit bija vēl divi. Vienu no tiem sauca par Moletiču. Viņa sejā krita gaisma, ko atstaroja uz galda izkaisītās papīra loksnes. Dažiem viņš likās jocīgs, bet man — nekad. Viņam bija šaura galva ar asu zodu, kas izspiedies kā kaulains elkonis, un turklāt lielas ausis, kuras citādi nedurtos acīs, bet pie viņa galvas likās pārāk uzkrītošas. Tomēr šī cilvēka seju vienmēr rotāja smaids, it kā viņš gribētu teikt: «Zinu, ka esmu jocīgs, bet tas nekas; skatieties, tas uzjautrina mani pašu.»
Vēlāk Ters Hārs man pastāstīja par Moletiča labsirdīgo viltību, ar kādu viņš prot jaunākajiem kolēģiem iedvest savas ieceres, tā ka viņi sāk uzskatīt sevi par to autoriem; ar laiku es iemācījos cienīt šī vīra plašās zināšanas, bet šobrīd, klausoties viņa sarunā ar profesoru, tikko valdīju smieklus, redzot, cik viņš sašutis, ka arhīvā trūkst materiālu par kaut kādu Hinteru vai Hitleru, — tik mazsvarīga man likās sīkumainā rakņāšanās sirmās senatnes notikumos. Pēkšņi man iešāvās prātā, ka varbūt neklājas nelūgtam noklausīties zinātnieku sarunās, un sāku raudzīties apkārt pēc Nilsa. Atliecis galvu, viņš nekustīgi stāvēja zāles vidū. Sekodams viņa skatienam, ieraudzīju pie sienas lielu, tikko saskatāmu četrstūri, kuru sākumā biju noturējis par logu. Bet tas nebija logs.
Visu aizmirsis, devos turp, vērdamies, it kā būtu ieraudzījis dīvainu parādību. Zālē dega tikai mazas galda lampiņas ar lejup pavērtiem reflektoriem, tā ka uz sienām krita vienīgi to gaismas atspulgs. Sai puskrēslā ieraudzīju skatu, kas pamodināja vienu no visagrākajām bērnības atmiņām. Reiz kādā vecmāmiņas grāmatā biju ieraudzījis bildīti, kuras mīklainais saturs mani baidīja un reizē vilināja, tā ka nevarēju no tās atrauties. Vecmāmiņa atņēma man grāmatu, sacīdama, ka bērniem neesot jāredz barbaru briesmu darbi. Un, lūk, divdesmit gadus vēlāk Geas pustumšajā vēsturnieku laboratorijā ieraudzīju to pašu gleznu lielā, aiz vecuma nosūbējušā, zeltītā ietvarā.
Nostājos Nilsam blakus. Šķita, ka zēns baidās elpot. Ko viņš tur redzēja?
Nakts, tālas pilsētas torņi, melnas debesis bez zvaigznēm, uz asinīm slacītas zemes divas cilvēku grupas, kuras vienu no otras šķir laternas gaisma. Vienā no tām cilvēki stāv ciešā kolonā kā pelēka masa, galvas plecos ierāvuši, uz priekšu rindā izstieptiem īsiem spieķiem vai caurulēm. Tiem pretī tumšu, sakumpušu stāvu vidū redzams ceļos nometies vīrs ar augstu paceltu galvu, izpūrušiem matiem, plati atvēztām rokām. Sajā roku atvēzienā, šajā apgarotajā un reizē drausmīgajā sejā dzīvība ar nāvi bija sajaukušās gluži tāpat kā zeme ar asinīm pie viņa kājām; reiz redzēts, šis cilvēks pēc gadiem vēl rādījās sapņos kā atmiņu tēls, kas liek sažņaugties sirdij.
Uzliku roku Nilsam uz pleca. Tāpat kā es bērnībā, viņš nesaprata nekā — un tāpat drebēja.
Pēkšņi visa zāle iemirdzējās spilgtā gaismā. Kāds vēsturnieks bija iededzinājis griestu spuldzes. Tai pašā brīdī atskanēja Tera Hāra balss:
— Tu to vēl nebiji redzējis, Nils?
Zēns bija gluži bāls un klusēja.
— Ko … nozīmē šī glezna? — viņš beidzot jautāja, — Ko šie cilvēki dara ar tiem tur?
Vēsturnieks pienāca mums klāt.
— Sis darbs radīts XIX gadsimta pirmajā pusē, — kāds sacīja, bet Moletičs piebilda:
— Tajā attēloti spāņu zemnieki, kurus sagūstījusi armijas nodaļa ..,
— Bet tas taču viņam nekā neizsaka, — es iebildu, •— Sī glezna .,,
— Pagaidi! — Ters Hārs mani pavēloši pārtrauca un balsī, kādā es vēl nebiju dzirdējis viņu runājam,