iesaucās:
— Pasaki pats, manu zēn! Droši! Ko tu redzi?!
Nilss klusēja.
— Tu neiedrošinies? Un tomēr pasaki! Pastāsti, kas tev liekas, ko tu domā, ko jūti?!
— Ka viņi tos …
— Runā!
— Slepkavo …
Sim vārdam izskanot, iestājās pilnīgs klusums. Tad Ters Hārs uzmeta skatienu saviem kolēģiem, un triumfējošs smaids pārskrēja viņa sejai.
— Vai dzirdējāt? — viņš jautāja. Un, pievērsies Nilsam, turpināja: — Sis gleznotājs, vārdā Frančesko Goija, dzīvoja pirms tūkstoš piecsimt gadiem. Iegaumē šo vārdu, jo viņš bija viens no tiem, kuri nemirst.
Vakarā, atgriežoties no Tera Hāra, apmaldījos kuģa gaiteņu labirintā. Daudzo iespaidu nogurdināts — likās, ka šai dienai nebūs gala! — nokļuvu beidzot plašā galerijā, kas robežoja ar dārzu, un apsēdos uz maza soliņa. Tas stāvēja pie sienas, aiz kuras stikla man pie kājām rāmi līgojās slaidas, melnas egļu galotnes ar sudrabainām skujām. Pēkšņi izdzirdu, ka mani sauc kāda pazīstama balss: no lifta puses, jau iztālēm smaidīdama, nāca Anna Ruisa. Viņa pierunāja mani noskatīties videoplastisku traģēdiju. Aizbraucām uz izrāžu zāli; izrādīja nedzirdēti garu drāmu divās sērijās. Tanī bija attēlota kāda zinātniska ekspedīcija, un darbība norisinājās sākumā uz Saturna, vēlāk uz Jupitera. Bija daudz patiesi skaistu skatu, man atmiņā sevišķi iespiedās viens — negaiss amonjaka okeānā, īsta dzintar- dzeltenu, brūnu un melni zeltainu krāsu orģija. Tomēr, atstājot zāli, es neviļus atviegloti nopūtos.
— Šausmas!' — Anna sacīja. — Man šķita, ka jūtu amonjaka smaku.., bet, kad raķete ieskrēja Saturna gredzenā, es aizvēru acis. Man jau ir gana visu šo neparasto notikumu; kopš šī brīža apmeklēšu tikai izrādes, kurās tēlota dzīve uz Zemes.
— Jau tagad? — es smaidīdams jautāju,
—1 Tagad un vienmēr, — viņa atbildēja un nopietni palūkojās manī.
Kad Anna aizgāja, es paliku viens tukšajā gaitenī. Nemanot biju pienācis pie sudrabainā aizkara, kas šķīra gaiteni no skatu klājiem. Brīdi apsvēru, vai nebūtu labāk doties pie miera, beidzot tomēr nolēmu, ka derētu pastaigāt un palūkoties zvaigznēs. Raugoties tajās, man ikreiz uzmācās nepatīkama sajūta, un tieši tādēļ gribēju to pārvarēt, lai pierādītu sev, ka zvaigznes mani nebaida. Galerijā valdīja tumsa, ko ik pēc dažām minūtēm pāršķēla te zilgans, te sudrabains uzliesmojums — acīm redzot televīzijas «acis» bija beigušas griezties. Es soļoju no viena galerijas gala līdz otram, neviena nesastapdams; tas arī bija saprotams, jo tuvojās pusnakts. Piepeši pret stikla sienu pavīdēja ēna. Apstājos dažus soļus no tās. Aiz tumšā silueta parādījās balts Mēness, kas sāka peldēt augšup. Pret žilbinošo Mēness disku skaidri iezīmējās vīrieša stāvs — kājas, pleci, beidzot daļēji galva, melna uz Mēness spožā fona. Tad, Geai griežoties, Mēness pavirzījās augstāk, liedams pār svešo vīru savu spilgto, spokaino gaismu. Tas bija Gobars. Viņš lūkojās zvaigznēs.
VIESIS NO IZPLATĪJUMA
Pēc dažām dienām mēs devāmies ceļā. Pirms tam Gea vēl piecas reizes aplidoja ap Zemi. Sai laikā tai pievienojās daudz lielu un mazu kuģu, sastādot tās goda sardzi, kas mūs pavadīja līdz pat Marsa orbītai — septiņdesmit miljonus kilometru. So attālumu, tāpat kā visu pārējo ceļu cauri Saules sistēmas telpai, Gea veica samērā lēni, jo daudzo planētu un citu gravitējošo ķermeņu tuvumā tā nevarēja attīstīt pilnu ātrumu. Tādēļ sešsimt visdažādākā lieluma raķešu, kas mūs pavadīja, varēja mums sekot bez grūtībām. Izkārtot šādu milzīgu floti nebija nekāds vieglais uzdevums, bet astrogāti to lieliski atrisināja. Mums pa priekšu tūkstoš kilometru plašā telpā traucās plakangalvainās pasažieru raķetes, ap kurām lidinājās mazu kuģīšu spieti, te atdalīdamies no saviem bāzes kuģiem, te atgriezdamies uz tiem, īdi papildinātu degvielas krājumus. Virs un zem Geas kāsī lidoja sudrabainas laiviņas, kuru dzinēju izmestās uguns strūklas krustām šķērsām izvagoja zvaigžņotās debesis, bet aiz mums, cik tālu vien sniedzās skatiens, bija redzamas citas, arvien mazākas raķetes, kuras beidzot izzuda debesu plašumā, un tikai reizēm, kad visa šī bezgala garā kolona manevrējot grieza ceļu kādam asteroīdam vai meteorītu straumei, saules apgaismotas, tālumā uzliesmoja šo raķešu bruņas; tad dažas sekundes izplatījumā iemirgojās sīkas uguntiņas, kas izzuda tikpat ātri, kā bija radušās, — it kā īsā brīdī tur dzimtu un izdzistu tūkstošiem zvaigžņu. Mūsu ceļš gāja liku loču. Bez kartēs atzīmētajiem meteorītu spietiem un asteroīdiem mums nācās vēl apiet arī tās joslas, pa kurām kursē milzīgas automātiskas preču raķetes, kas piegādā Marsam ūdeni, So raķešu trasi mēs šķērsojām septiņtūkstoš kilometru augstumā, tā ka tikai caur lejup pavērstajiem teleskopiem varēja saskatīt sīkos ķermenīšus šaudāmies šurp un turp pa ceļu, ko iezīmēja paretam izkaisīti gaismas signāli.
Pēc trim stundām sasniedzām Mēnesi. Kad lidojām tam garām, dienvidu puslodes observatorijas mūs sveica ar grandiozu uguņošanu, izšaudamas izplatījumā desmitiem tūkstošu krāsainu raķešu; pat pēc stundas, kad Zemes pavadoņa sudrabaino puslodi jau sāka pārklāt ēna, pie debesīm vēl arvien bija redzamas izklīstošo fos- forescējošo dūmu strūklas. Mēs ilgi vērojām Mēnesi, kas kādu laiku aizklāja mūsu skatienam Zemi, bet tad atkal iznira tās maigais, zilgani vizošais disks. Pēdējā laikā uz Mēness notika plaši kalnrūpniecības darbi; caur Geas teleskopiem Mākoņu jūrā skaidri varēja sa-; redzēt torņa buldozeru un ekskavatoru pulkus neveikli čāpojam pa smagajām smiltīm un sprādzienus, kas pēc noteiktiem laika sprīžiem raidīja gaisā putekļu mākoņus, aizsedzot tuksnešu vienmuļo mirgojumu. Mums arvien attālinoties no Mēness un uzņemot kursu uz Marsu, Mēness disku sāka aizklāt it kā milzīgu nakts- taureņu bari: tās vienkārši bija raķetes — Geas pavadones. Divdesmit sešu miljonu kilometru attālumā no Marsa mēs šķērsojām tā orbītu. Sarkanais debess ķermenis bija pārripojis pāri debesīm no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem un vienā naktī kļuvis tik maziņš, ka no rīta televizora ekrāna malā izskatījās kā sīks, sārts plankumiņš. Tikai tagad mūsu pavadones sāka posties atpakaļceļam un manevrēdamas pulcējās vienu- -viet. Zvaigžņainajā tumsā ik brīdi noplaiksnījās sarkankvēlošu dūmu mākonīši — tas bija signāls «atbrīvot ceļu». Raķetes pacēlās augšup, spirāliski atlidoja sānis, un izplatījums ap Geu, kas, izslēgusi dzinējus, lēni planēja Saules pievilkšanas spēka ietekmē, pamazām atbrīvojās, līdz pulksten septiņos vakarā ēteru pēdējo reizi piepildīja vesels skaņu jūklis: visas raidstacijas cita caur citu pūlējās nodot mums daudzu tūkstošu pavadītāju novēlējumus. Zemes raķetes laidās prom kā nepārredzams sudrabvizošu zivju bars izplatījumā. Tās pamazām attālinājās no mums, līdz tumsu pāršķēla gari prožektoru stari, kurus aizlidojošie kuģi meta uz Geas sudrabotajām bruņām, tā ka mūs apņēma varens, rubīnsārts zaigojums un no klājiem vairs nevarēja saredzēt debesis; vispirms iedarbes, tad pirmās, otrās un, beidzot, trešās pakāpes dzinēju vārstuļos uzliesmoja uguns, un Gea, atstādama aiz sevis garu, dziestošu liesmu kūli, aiztraucās bezgalībā. Raķešu sudrabvizo- šais bars, kas viņu pavadīja un arvien vēl dreifēja dienvidrietumu pusē, attālinājās sākumā kā gaišām uguntiņām nosēts lauks, tad kā dzirksteļu mākonis, kas mirgoja gaišāk un jautrāk nekā zvaigznāji, un beidzot pārvērtās par pelēcīgu putekļu saujiņu, kas drīz izplēnēja, izira visu aptverošajā tumsā. Tikai Zeme vēl arvien mirdzēja kā gaiša, zilgana zvaigzne ar diviem dzelteniem atomsauļu poliem. Kaut gan bija jau nakts, neviens neatstāja klājus. Arī tad, kad milzīgā pavadītāju flote bija izzudusi tukšumā, mēs turpinājām rau? dzīties tumsā, lai mūsu skatieni pēc iespējas ilgāk vēi kavētos pie Zemes.