Pa šo laiku Gea nepārtraukti kāpināja ātrumu. Drīz sasniedzām 200 kilometrus sekundē un tā lidojām posmā starp Marsu un Jupiteru. So milzīgo telpas daļu pilnīgi pamatoti sauc par raķešu kapsētu — tik daudz atmiņu par avārijām šeit glabā tukšums. Te virpuļo miljoniem škautnainu dzelzs šķembu — kādas planētas atliekas. 'Kādreiz šī planēta te bija riņķojusi, bet,
nejauši pievirzījusies pārāk tuvu Jupiteram, tā nebija spējusi pretoties šī milža neatvairāmajam spēkam.
Ters Akonjans, kuram patlaban bija mazāk darba, uzaicināja mani pie sevis patērzēt. Nopratu, ka viņš grib tuvāk iepazīties ar vienu no ārstiem, kam jāstāv nomodā par ekspedīcijas dalībnieku veselību. Devos pie viņa tieši no ambulances. Astrogāta dzīvokļa portāls bija celts pēc Nonnas projekta, un viņa ar to ļoti lepojās. Portālu veidoja pienbalta stikla plāksne gandrīz visas sienas garumā un divas kolonas. Kreisā kolona bija koka stabs, kurā attēlotas cita uz citas sastatītas atbaidošas maskas ar atņirgtām, melnām, it kā nokvēpušām taisnstūra lūpām. To tukšie acu dobumi blenza uz pretējo pusi, kur no grīdas flīzēm izauga gaiša, slaida kolona — ikreiz, uzskatot to, šķita, ka tā ir nupat sastingusi kustība. Kolona atgādināja gan asnu, kas tiecas pretim saulei, gan vingru jaunavas augumu, kad tā izslējās taisni. Uz akmens palodas bija uzraksts «Ceļā uz zvaigznēm».
Ters Akonjans gaidīja mani sēžu zālē. Uz šīs plašās telpas sienām griezās spilgtu krāsu viesulis — vesela rudenīgu toņu gamma, un gaisu likās caurstrāvojam rudens noskaņa, ko izstaroja zeltainā bronza, dzeltējošais purpurs un kvēlojošais karmīns. Zāles četros stūros bija izveidotas nišas. Tanīs stāvēja skaistās līnijās veidoti automāti; to daļēji caurspīdīgajos korpusos elektriskās dzirkstis pulsēja tik rāmi un cienīgi, it kā šie kristālā un berilija eņģeļi apcerētu savu likteni, tādēļ atnācējam bija neviļus jāpasmīn, kad šie dižciltīgie mehānismi atstāja savas vietas, lai pasniegtu kafiju. Pie vidējās sienas bija redzams liels, melns pulkstenis; ciparu vietā tanī mirdzēja sudrabā kaltas zodiaka zīmes. Man ienākot, pirmais astrogāts bija noliecies pār izkiātu debess karti. Aiz viņa krēsla uz postamentiem pacēlās desmit pagātnes kosmonautu krūšutēli. Šīs sejas man bija pazīstamas jau kopš skolas gadiem.
— Kā tev šeit patīk? — Ters Akonjans jautāja, kad biju apsēdies.
— Ļoti, bet dzīvot es te negribētu, — atteicu.
Viņš pasmaidīja.
— Nabaga Nonna, ja viņa to dzirdētu! — Un piebilda: — Es ari te nedzīvoju. Sīs ir tikai oficiālas telpas. Es strādāju tur, — viņš parādīja uz sānu durvīm.
Pagriezies es vēlreiz uzmetu skatienu akmens tēliem, un mani pārsteidza kāda visiem viņiem piemītoša īpatnība: kaut gan viņu acis bija pievērstas gaismai, likās, ka tās raugās tumsā, it kā nebūtu ne istabas, ne kuģa sienu un tieši pie viņu granīta sejām sāktos bezgalīgais plašums; tādēļ šie akmens bluķi, kas attēloja aizgājušo laiku cilvēkus, šķita tuvi zvaigznēm. Ters Akonjans vēroja mani.
— Tu apskati manus padomdevējus? — viņš smaidīdams vaicāja.
Sis apzīmējums man likās izdevies.
— Tu laikam šeit nekad nejūties viens?
Viņš viegli pamāja ar galvu, piecēlās un piegāja pie tuvākā krūšutēla.
— Tas ir Uldars Togs, kas pirmais sasniedza Sa- turnu, vai ne? — jautāju.
— Jā. Divdesmit trešā gadsimta dēls, reizē raķešu konstruktors un pilots. Vai tu zini viņa dzīves stāstu?
— Labi neatceros. Liekas, viņš neatgriezās no pēdējā lidojuma?
— Jā. Viņam bija deviņdesmit astoņi gadi — tolaik tas bija liels vecums. Viņš nomira pie stūrēm, it kā aizmiga pie tām. Negribēja atdusēties uz Zemes. Viņu apglabāja pasaules telpā. Kaut kur vēl riņķo raķete ar viņa pīšļiem.
Mani aizkustināja Tera Akonjana apzīmējums «pasaules telpa». Tā starpplanētu tukšumu dēvēja tā pirmie iekarotāji. Šāda aizkustinājuma sajūta man bija pazīstama no zēna gadiem, kad dzirkstošām acīm biju aizrautīgi lasījis stāstus un aprakstus par kosmonautiem.
— Cik dīvaini, — es teicu, — ka tagad mēs caur šo pasaules telpu ejam televizītēs pie pazīstamiem uz Zemes.
— Līdz šim gan. Bet, attālinoties no Zemes, raidījums sasniedz mērķi ar pastāvīgi pieaugošu novēlošanos. Vai tu to ievēroji?
— Jā. Vakar satikos ar tēvu; mēs sēdējām viens otram pretim kā šobrīd ar tevi. Es klusēju, jo tad tuvības sajūta ir lielāka.
Astrogāts palūkojās debess kartē.
— Patlaban radioviļņi nokavējas par deviņām minūtēm, — viņš sacīja. — Ir tiešām grūti sarunāties ar tādiem starpbrīžiem, kas turklāt vēl nepārtraukti pieaug. Drīz vien tie sasniegs stundas un pat dienas.
— Jā, tā sākas mūsu vientulība.
— Nu, mūsu ir pārāk daudz, lai varētu runāt par vientulību, — astrogāts dzīvi atsaucās. — Nekad vēl nevienā kosmiskā ekspedīcijā nav piedalījies tik daudz ļaužu.
— Kas īsti ierosināja šo ekspedīčiju?
— Nav zināms. Pati ideja ir ļoti veca: ne reizi vien radusies, tā tika aizmirsta, izgaisa un radās no jauna. Par to sāka runāt jau tad, kad vēl nebija tehnisko līdzekļu šāda pasākuma realizēšanai, bet arī vēlāk, kad tie radās, šī doma vēl ilgi palika tikai sapnis. Sīku ekspedīcijas plānu pirmais izstrādājis Bardera pirms apmēram simt četrdesmit gadiem. Bet viņam bija daudz pretinieku. Viņš mēdza sacīt: «Sī problēma ir neticami sarežģīta, tik sarežģīta, ka to jāpamēģina atrisināt.»
Kad astrogāts apklusa, es teicu:
— Paklau, varbūt man neklājas tā darīt, bet gribu tev ko pajautāt. Vai tu piedalītos šajā ekspedīcijā, ja būtu pārliecināts, ka neatgriezīsies?
— Es vai kuģis? — viņš tik strauji noprasīja, ka, nesagatavojies šādam jautājumam, es brīdi klusēju.
— Mēs visi, — beidzot atteicu.
— Protams, ka ne. Bet kā gan mēs varētu tik noteikti zināt, ka iesim bojā?
— Nezinu, neesmu par to domājis. Tā ir tikai mana iztēle.
— Iztēlei tomēr zināmā mērā jāsaistās ar īstenību. Cik liels arī nebūtu risks, tā esamība jau liecina, ka iespējams arī pozitīvs rezultāts.
— Nu wn ja izredžu nebūtu vairāk kā viens pret tūkstoti?
— Tādā gadījumā — jā.
— Kādēļ «jā»? Varbūt kļūstu pārāk uzbāzīgs?
— Tu neesi uzbāzīgs, bet ziņkārīgs, un tas ir gluži kas cits. Te var atbildēt divējādi. Vispirms, nonākot jaunā darbības jomā, cilvēks saduras ar nezināmo. Tā ir mūžsena parādība: neandertālietim — pirmajam darba rīku radītājam — bija bezgala grūti pagatavot akmens šķēpu. Un, lūk, neatlaidīgos mēģinājumos cilvēks pārvarēja materiāla pretestību. Sī pretestība pilnveidoja viņa tālākos mēģinājumus un arī viņu pašu, vairoja divējādu pieredzi: viņš guva arvien vairāk zināšanu par matērijas īpašībām un arvien vairāk novērojumu. Tas ir ilgs un sarežģīts process. Pirmie mēģinājumi uzveikt nezināmo var arī neizdoties, var nekā nedot — tas ir, nedot rezultātus, kas ir tūlīt izmantojami. Un tomēr vēstures gaita liecina, ka tie ir nepieciešami. Bez pirmajiem mēģinājumiem izšķilt dzirksteli nebūtu bijis uguns. Un bez pirmajām raķetēm, kuras sagrāva meteori, cilvēce nespētu pakļaut sev izplatījumu. Te tad arī meklējama riska jēga — tā sociālais pamatojums. Tagad pievērsīsimies mūsu ekspedīcijai. Izsludinot dalībnieku uzņemšanu, mēs neslēpām, ka lidojums būs saistīts ar milzīgām grūtībām un katastrofa šai garajā ceļā nav izslēgta. Tu droši vien atceries paziņojuma tekstu un piekritīsi, ka tas nebija vilinošs. Bez tam kandidātiem izvirzīja visai stingrus ierobežojumus un prasības: runa bija tikai par noteiktām profesiju grupām, pie kam ikvienam vajadzēja būt vismaz triju nozaru speciālistam un tā tālāk, un tomēr mēs saņēmām piecpadsmit miljonu pieteikumu. Mums jāpatur prātā, ka uz Zemes dzīvo vēl gandrīz pusotra desmita miljonu ļaužu, kas atsāks un nobeigs mūsu iesākto darbu, ja mēs to nepaveiksim. Vai esmu apmierinājis tavu ziņkāri?