— Nē. Gribu zināt, kādēļ tu — tu pats uzņēmies šo ceļojumu?
— Baidos, ka neesi izvēlējies īsto, — astrogāts pasmaidīja. — Fiziķis tev droši vien atbildētu: «Jo gribu iepazīties ar citu sauļu atomreakcijām.» Planetologs: «Jo gribu izpētīt planētu struktūru ārpus Saules sisiē- mas.» Un astrobiologs: «Meklēju dzīvības izpausmes kosmosā.» Bet es … es nevaru tev atbildēt…
— Kā — vai tu nezini?
— Nē jel! Zinu gan un arī pateikšu, bet tas tevi droši vien neapmierinās: tādēļ, ka ir zvaigznes.
Astrogāts piecēlās.
— Vai tu negribētu pastaigāties, dakter? Piedod man šo nesmalkjūtīgo jautājumu, bet jau divdesmit stundu neesmu redzējis neviena zaļumiņa.
— Varbūt vēlies būt viens? — es jautāju-
— Nebūt ne, ja vien tev ir laiks…
Lifts mūs aizveda apakšējā stāvā. Dārzā valdīja zils novakars. Uz lielākā zaļā mauriņa bērni gāja rotaļās. Sadevušies .rokās, viņi korī dziedāja. Piepeši viens izrāvās un kā lode atdrāzās pie mums. Tas bija gadus piecus vecs zēns. Priecīgi spiegdams, viņš apskāva mana ceļabiedra kājas.
— Tas ir mans pastarītis, — Ters Akonjans paskaidroja un pacēla mazo gaisā, gatavodamies to pašūpot, bet, iaraudzījis garām ejošo Uteneitu, pasauca viņu, iedeva man bērnu un devās pretim inženierim. Lūkoju bērnu šūpot kā mācēdams, bet mazais, nevērodams manas pūles, enerģiski pieprasīja, lai laižot viņu zemē.
— Es varu tevi nolikt zālē, bet zemē gan ne, jo mēs vairs neesam uz Zemes, - sacīju, ļaudams mazajam iet, bet acīm redzot biju aizskāris bērna lepnumu — viņš palika stāvot. Brīdi urbis ar papēdi smiltīs, viņš noteica:
— Pats zinu. Es tikai tāpat vien pateicu. Mēs lidojam uz Geas.
— Ak tā, bet vai tu arī zini, kurp mēs lidojam?
— Zinu. Uz zvaigznīti.
Tā bija lieliska saruna! Nevarēju atturēties nepajautājis:
— Varbūt tu arī zini, kur šī zvaigznīte atrodas?
— Zinu.
— Kur tad?
— Tur, kur es būšu jau liels!
Pastāstījis visu, kas vien šai jautājumā bija sakāms, puisēns metās skriet pie saviem rotaļu biedriem, kas nepagurdami dziedāja:
- Dzeguze kūko, Dzeguze kūko Aiz upītes, Aiz upītes.
Klausoties dziesmā un gaidot, kamēr Ters Akonjans beigs sarunu ar Uteneitu, man iešāvās prātā, ka uz Geas nav neviena putna. Es risināju tālāk šo diezgan'
nenozīmīgo domu un, šķiroties pēc garās pastaigas, tumsā pie lifta impulsīvi uzstādīju astrogātam jautājumu, ko tūdaļ nožēloju:
— Uz kuģa ir daudz bērnu. Tas mani mazliet pārsteidz. Vai tu nešaubījies, ņemot līdzi savējos?
Ters Akonjans kļuva nopietns. Atlaidis vaļā manu roku, viņš lēni noteica:
— Vecākie zēni paši gribēja lidot… Par šo mazo gan… es tiešām šaubījos. Bet tad nodomāju: patlaban viņš pats to nevar izšķirt. Es gan laupu viņam laimīgo jaunību uz Zemes. Briesmas… jā, bet,,. Bet kā gan es atgriezies raudzītos viņam acīs?
Nakts, nākošā diena, vēl viena nakts un vēl diena pagāja bez jebkādiem notikumiem. Kuģis kāpināja gaitu, lidojot raidīja radara signālus, un reflektoru gliemežnīcās uztvēra to atbalsis, kas brīdināja no iespējamām sadursmēm. Astrogāti izvadīja kuģi ārpus ekliptikas plaknes, jo tajā, kā zināms, ir visvairāk meteoru. Gea vēl nebija uzņēmusi savu īsto kursu uz zvaigznēm. Lidojumu līdz Jupiteram uzskatīja par ģenerālmēģinājumu pirms došanās bezgalībā: ierīču darbība bija jāpārbauda Saules sistēmas vislielākās planētas gravitācijas laukā, tādēļ lidojām tai garām samērā nelielā attālumā. Tas bija ceļojuma trīsdesmit devītās dienas rītā. Daudzi sapulcējās uz skatu klāja, lai novērotu Jupiteru, kam mēs patlaban tuvojāmies.
Bija redzami četri no tā divpadsmit pavadoņiem. Vistuvāk bija Jo — gaiši vizuļojoša zvaigzne, kas riņķojot meta ēnu uz planētas gigantiskās platām, tumšām svītrām izraibinātās virsmas. Redzējām uzlecam ziemeļu puslodi ar tās Sarkano plankumu pie ekvatora (kā to dēvēja viduslaiku astronomi), ko mūsdienās sauc par Gondvana Lidojošo kontinentu. Caur planētas biezo atmosfēru varēja saskatīt tikai tās saraustītās kontūras, kuras aizsedza dūmi un apskaloja metāna un amonjaka viļņi. Parasti tumšo zvaigžņu galeriju tagad no apakšas apgaismoja dīvaina atblāzma, ko raidīja Jupitera disks, kas pašreiz bija sasniedzis vislielākos šķietamos izmērus un plētās dziļi lejā zem kuģa kā milzīga, sarkanīgi dzeltena bļoda, ko lidz pat atliektajām malām pilda mutuļojošas gāzes, kurām laužas cauri taifūna grīstes.
Otrs Jupitera mēness — Eiropa — spīdēja augstu virs mūsu galvām, un no tā uz planētas centru stiepās it kā melnu kreļļu virknes. Tie bija automātiskie raķe- tori, kas pētīja Gondvana Lidojošo kontinentu. Ar tālskatiem varēja redzēt, kā tie cits pēc cita ienira mākoņu okeānā, brīdi kā sīki punktiņi melnoja tā dzeltenajos izgarojumos un pazuda. Sos automātus vadīja neliela grupa cilvēku, kas mitinājās uz Ganimeda mākslīgā spiediena kamerās. Cilvēka kājas vēl nav skārušas Jupitera virsmu, jo zem gāzu apvalka spiediens sasniedz miljonu atmosfēru un nav tāda skafandra, kas to varētu izturēt.
Gea lidinājās virs Jupitera diska vairākas stundas. Klājs pamazām kļuva tukšs. Arī man te jau bija apnicis, tāpēc devos uz atpūtas zāli, kas atradās tikai dažus desmitus soļu no zvaigžņu klāja. To sauc par baroka zāli, kas iekārtota ar pārmērīgu, barbarisku greznību. Sešās zeltraibās sienās redzamas nišas, kurās blāvo lieli senlaiku dievu tēli. Mirdzošajās grīdās spoguļojas kristālā lustras, bet 110 griestiem lejup raugās simtiem apaļīgu, spārnotu puisēnu. Te var sēdēt stundām, vērojot griestu kvadrātos pasteļtehnikā gleznotās īpatnēji daiļās mežu un kalnu ainavas un ērmotos pasaku tēlus, tā gūstot priekšstatu par gaumīgi iekārtotu gleznu galeriju. Tomēr skatītāju drīz vien pārņem nogurums-, skatiens maldās, nerazdams atpūtu ne sudraba un zelta ornamentos, kas veido mežģinēm līdzīgu lapojumu, ne arī miniatūrajos bareljefos; katra siena slēpj sevī spoguli, kuri vēl neskaitāmas reizes atkārto visu šeit sakopoto mākslas darbu spīguļojošo bagātību. Zāles vidus ir tukšs, tikai gar sienām stāv lieli krēsli ar cietām atzveltnēm, kurās iegriezti lauvu un ērgļu cīņu skati, bet krēslu kājas veidotas kā plēsīgu zvēru ķetnas. Sie krēsli der visam, izņemot sēdēšanu, — apbrīnojami )ija cilvēki, kas tos darinājuši! Bet neērtības pazemīgi āpacieš, jo, kā apgalvo vēsturnieki, šī iekārta ir kāda jarbaru valdnieka pils zāles pilnīga kopija.
Pirmajā brīdī man likās, ka zālē neviena nav, bet tad ieraudzīju cilvēku, kas, rokas uz muguras salicis,
stāvēja marmora dievu grupas priekšā. Pēc šaurā galvaskausa un lielajām ausīm pazinu Moletiču. Te aiz kādas skulptūras pjedestāla parādījās Nilss Irjēla. Iebāzis degunu kabatas uztvērējā, viņš bija tā iegrimis lasīšanā, ka uzgrūdās vēsturniekam. Labu brīdi viņi dedzīgi viens otram atvainojās, un, ja nebūtu modernā apģērba, viņus varētu noturēt par kādiem galminiekiem no tūkstoš gadu senas pagātnes. Tuvojoties viņiem, es izdzirdu zēna pēdējos vārdus: