— Šausmīgi interesants romāns, bet vietām grūti izprotams. Un tulkojums arī pavājš — reizēm gadās pat kļūdas.
— Ko tu saki? Tas ir savādi, — vēsturnieks teica.
— Jā, piemēram te, — Nilss parādīja. — «Sirds man sažņaudzās žēlumā par pazaudētajiem instrumentiem.»
— Kādu kļūdu tu šeit saskati?
— Nu kā, vārds «žēlums» taču var attiekties tikai uz dzīviem priekšmetiem. Žēlot var tikai dzīvu būtni, bet ne rīkus …
— Tā tas ir šodien, manu zēn, — Moletičs sacīja, — bet senāk bija citādi. Vārdi «žēlot rīkus» griežas tev ausīs, jo tu neesi radis tos dzirdēt un neesi radis tādēļ, ka apstākļi, kas darīja iespējamu šo jēdzienu savienojumu, kopš gadu simtiem vairs neeksistē.
— Un es domāju, ka tā ir kļūda, — Nilss brīnījās.
Atvērtajās durvīs parādījās vairāki cilvēki, pienāca pie mums un klausījās sarunā.
— Tad tālāk, — Nilss turpināja, priecīgs, ka atradis kādu, kas spēj izkliedēt viņa šaubas, — kāds gudrs un interesants cilvēks pēkšņi sāk sapņot par to, cik jauki būtu, ja katram piederētu personīga lidmašīna, un tūlīt piebilst: «Bet tā ir pasaka.»
— Nūja. Darbība taču norisinās viduslaikos. Doma, ka katram cilvēkam varētu piederēt personīga lidmašīna, toreiz šķita līdzīga pasakai.
— Bet tas taču ir pavisam muļķīgs sapnis! Kas par to, ka tagad tas vairs neizklausās kā pasaka, tikpat jau nevienam nepieder personīgas lidmašīnas.
— Protams, ka ne, jo tas nevienam nav vajadzīgs.
— Vienu acumirkli,,, — Nilss brītiņu apdomājās.
— Bet kādēļ gan šodien nevienam nepieder personīgas lidmašīnas?
— To es tev izskaidrošu. Tas, ko teicis romāna varonis, nav gluži bez jēgas. Ļoti sen, barbarisma laikmetā, ražošanas līdzekļi, kā arī saražotās vērtības atradās individuālajā īpašumā. Vēlāk, komunisma pirmajā attīstības stadijā, ražošanas līdzekļi kļuva par sabiedrisku īpašumu, bet materiālās vērtības patērēja joprojām individuāli, tas nozīmē, ka katram cilvēkam varēja būt personīga lidmašīna — tieši tā, kā par to sapņoja šīs grāmatas varonis. Tomēr sabiedrības attīstība neapstājās, kad šis sapnis bija piepildījies, bet gāja uz priekšu, un šodien mēs dzīvojam jau tādā laikmetā, kad sāk izzust individuālais īpašums pat uz patēriņa materiālajām vērtībām. Kādēļ tas tā? Tādēļ, ka arvien pilnīgāk tiek realizēts princips «katram pēc viņa vajadzībām». Kam kalpo lidmašīna? Lai varētu pārvietoties no vienas vietas citā. Tu izsauc to un lido, bet, aizlidojis tur, kur vēlējies, tu vairs neinteresējies par to, vai ne? Bet ja tev būtu pašam sava lidmašīna? Kur tu to noliktu? Mājās. Bet, dodoties raķetē uz otru puslodi, tu taču to neņemtu līdzi: pārvadāšana būtu pārāk sarežģīta; labāk būs, ja tur, ceļojuma gala punktā, tevi sagaidīs cita lidmašīna. Arī tava personīgā … Nu, bet cilvēks ceļo ar raķetēm dažādos virzienos; katra ceļojuma galā vajadzētu sagatavot savu lidmašīnu. Tātad savas lidmašīnas būtu jāizvieto visās Zemes raķešu stacijās, jo iepriekš jau nevar paredzēt, kur kādreiz gadīsies aizlidot; un ko tad iesāksi bez lidmašīnas? Galu gaīā, ja katrs tā rīkotos, tad visu Zemi pārklātu lidmašīnas, tūkstošiem mašīnu, kas gaidītu, ka varbūt to īpašnieks te kādreiz ieradīsies kādās darīšanās. Cik tas būtu ne- saimnieciski un neērti! Un nebūtu arī iespējams ikvienam novietot savas lidmašīnas itin visās Zemes malās. Bet tagad, kad cilvēks atteicies no «īpašuma privilēģijas», uz Zemes katru bridi viņa rīcībā ir tāds satiksmes līdzeklis, kāds tam patlaban nepieciešams.
— Saprotu, — Nilss sacīja, — mēs esam aizsteigušies priekšā pat senatnes cilvēku sapņiem … Bet pašam sava lidmašīna var būt arī šodien, vai ne?
— Protams. Tomēr mūsu attieksme pret šo problēmu ir izmainījusies tādējādi, ka katrs šādu «īpašumu»
Uzskatītu tikai par lieku slogu, nevis par «sapņa piepildīšanos».
Sai brīdī pie griestiem iedegās sarkana gaisma un viss kuģis viegli, bet manāmi nodrebēja. Kļuva dzirdams kaut kas līdzīgs dobjai, metaliskai nopūtai. Tad Iestājās klusums, kurā neredzami skaļruņi ierunājās:
— Uzmanību! Pirmās pakāpes trauksmes gatavība! Visas gravitācijas iekārtas — • stopi Uzmanību! Sagatavoties gravitācijas izzušanai.
Es jutu, ka kļūstu arvien vieglāks. Gea palēnināja griešanās kustību; pēc mirkļa zāle piepildījās brīvi lidojošiem cilvēkiem. Krēsli, vairāki galdiņi — viss, kas nebija piestiprināts grīdai, tagad zaudēja svaru un lidinājās gaisā. Man tieši gaiām aizpeldēja kādas statujas marmora S3ja, kas likās it. kā sastingusi neizsakāmā pārsteigumā; es ar pirkstiem pieskāros griestiem. Tas viss ilga sekundes divdesmit, tad atkal atskanēja balss:
— Uzmanību! Pirmās pakāpes trauksmes gatavība tiek atcelta. Iedarbināt gravitācijas iekārtas. Uzmanību! Gaidīt turpmākos rīkojumus.
Mēs nokritām uz gridas kā baloni, no kuriem izlaista gāze; katrs, nostājies ar kājām uz gridas, pieķērās kādam tuvākajam priekšmetam, lai noturētu līdzsvaru. Dažus mirkļus vēl valdīja apjukums, tad visi gandrīz skriešus metāmies uz zvaigžņu klāju.
Lejā arvien vēl bija redzams tas pats skats: milzīgā, svītrotā Jupitera masa žilbināja mūs ar savu nespodro, dzintardzelteno gaismu. Otrā pusē, dažus kilometrus aiz Geas, izplatījumā rēgojās nekustīgs, mirdzošs gāzu kamols, kas gluži kā eksplodējusi zvaigzne ļoti lēni piepūtās. Pilnīgā klusumā, kurā bija dzirdami tikai mūsu straujie elpas vilcieni, atskanēja īsi, aprauti sakaru zvani, pēc tam vairākkārt iedicās ātrlifti, beidzot kuģis nobremzēja un, pavērsis savu dzinēju vārstuļus tieši pret Jupitera disku, divreiz pēc kārtas izgrūda uz tā pusi īsas liesmu strūklas. Tad klājus aplidoja tāls, klusināts svilpiens — sāka darboties staru emitori. Kuģis, viegli sagāzies uz sāniem, ieslīpi karājās virs planētas diska, kas plētās zem mums uz visām pusēm. Atkal iedūcās lifti, neviens no mums neuzdrošinājās sazināties ar stūrēšanas kameru, lai neiztraucētu astrogātus.
Pēc minūtēm piecām viss nomierinājās un mēs jau gatavojāmies doties pie tuvākā telefona, kad atkal ierunājās skaļruņi:
— Uzmanibu! Speciāls rīkojums. Visiem ārstiem ieņemt savus posteņus.
Es steidzos uz liftu, kas mani noveda lejā; skrienot uz operāciju zāli, sadūros ar Annu Ruisu.
— Kas noticis?! — es iesaucos.
— Nelaimes gadījums! Tagad nav laika stāstīt, brauc lejā uz spiediena kameru, es tūlīt būšu klāt! — viņa iestūma mani liftā un aizcirta durvis tik strauji, ka es pat nepaspēju atbildēt. Tā es braucu lejā, nezinādams, kādēļ, kad piepeši priekšpēdējā stāvā lifts apstājās, durvis pavērās un ienāca Ters Akonjans ar Irjēlu.
— Kas noticis? — jautāju viņiem, kad lifts atkal sāka kustēties.
Inženieris pastāstīja, ka no Ganimeda, Jupitera pavadoņa, kuram mēs lidojām garām tikai astoņdesmit tūkstoš kilometru attālumā, šorīt mums pretim izlidojis kāds cilvēks. Tas laikam esot kosmodromijas students, kas atradies viengadīgā praksē astronautikas stacijā uz Jupitera mēness; tur parasti dzīvojot daži desmiti cilvēku pilnīgā nošķirtībā, uzturēdami sakarus ar Zemi tikai pa radio. Sos kolektīvus ik gadus nomainot. Pilots, kas devies mums pretim vienvietīgā raķetē, droši vien jau sen dzirdējis par Geas lidojumu un nepacietīgi gaidījis tās ierašanos.