Выбрать главу

Kā to bieži mēdz darīt jauni karstgalvji, viņš iz­slēdzis sava kuģīša automātiskos stūres drošinātājus, lai mums par godu varētu izpildīt vairākus pārgalvī­gus trikus. Viņš arī apmetis ap Geu divkāršu cilpu. Mūsu kuģis atbildējis ar brīdinājuma signāliem, bet, kad tas nelīdzējis, ietinies sarkanu dūmu mākonī. Kad arī tas nedevis rezultātus, Gea palielinājusi ātrumu. Kuģi vadījuši automāti, jo tai brīdī stūrēšanas kamerā neesot bijis neviena astrogāta. Neprātīgais pilots, igno­rēdams brīdinājumus un redzēdams, ka Gea sāk attā­lināties, meties tai pakaļ, izspiezdams no savas mazās raķetes visu tās jaudu. Tuvojoties mūsu bortam no Jupitera puses, viņš neņēmis vērā šis planētas pievilk­šanas spēku, tādēļ kuģītis, izdarot pārāk strauju pa­griezienu, iekļuvis Geas izmesto atomgāzu strūklā. Vir­pulī ierautā raķete zaudējusi līdzsvaru, bet pilots, ne­spēdams vairs orientēties un mēģinādams iztaisnot li­dojuma virzienu, pilnā ātrumā stūrējis tieši virsū Geai. Atkāpties bijis par vēlu; kad attālums samazinājies līdz dažiem simtiem metru, automāti iedarbinājuši staru emitorus un kuģītis saņēmis spēcīgu radiācijas trie­cienu, kas to strauji apstādinājis. Tas nevarīgi sastin­dzis izplatījumā, un varēja gadīties, ka nogāztos uz Jupitera virsmas, ja Gea nebūtu turpinājusi manevrēt. Tā nobremzējusi, pārtraukusi griešanās kustību un ar magnētiskā lauka palīdzību iesūkusi nelaimīgo kuģīti savā korpusā.

Visas automātu paveiktās darbības bijušas pilnīgi nepieciešamas. Ja kuģītis netiktu apstādināts ar radiā­cijas šāviņu, būtu notikusi traģiska sadursme. Lai nu kā, bet mazā raķete sverot vienpadsmit tonnas un drā- zusies mums virsū ar septiņpadsmit kilometru ātrumu sekundē: tā varējusi pāršķelt Geas aizsargbruņas un ieurbties tās korpusā.

Pa to laiku lifts bija sasniedzis apakšējo stāvu. Mēs iegājām mākslīgā spiediena kamerā ar kailiem metala griestu spraišļiem, kas atsedza kuģa apvalka konstruk­ciju. Šeit uz platformas, kas bija piebīdīta pie sienas, kā krastā izmesta zivs gulēja šaura, gara, melni brūn­gana apsvilusi raķete. Radiācijas trieciena ietekmē tās apvalks bija pārvērties par grumbuļainu, kā izde­džiem pārklātu čaulu. Lūkas bija tā aizcirtušās, ka tās neizdevās atvērt, tādēļ automāti ar lielu piesardzību grieza caurumu virs pilota sēdekļa. Mums ienākot ka­merā, darbs jau tuvojās beigām; vēl dažus mirkļus no elektriskā zāģa žokļiem bira dzirkstis, pēc tam izgriezto gabalu viegli noņēma un pa caurumu izvilka hermē­tiskā apvalkā ieslēgto ķermeni.

Sī biezā, tumšā, elastīgā apvalka priekšējā daļā bija iemontēta stūrēšanas aparatūra un radiolokators, kā arī bruņas, kas sedza pilota galvu un krūtis; tādēļ griezumu sākām mugurpusē. Apgaismotā ātrlifta plaši atvērtajās durvīs jau gaidīja nestuves; mēs rīkojāmies tā, it kā lidotājs būtu dzīvs, lai gan tas nebija droši zināms, jo radiācijas trieciena apturētā raķete bija tik strauji zau­dējusi ātrumu, ka tanī ieslēgtais cilvēks dabūjis palēni- nājumu, kas daudzkārt pārsniedz maksimāli pieļaujamo.

Kāds man pasniedza griežamos instrumentus; jo dziļāk iegriezu apvalkā, jo kļuvu uzmanīgāks. Piepeši izdzirdu izplūstoša gaisa sīkšanu, jo apvalkā bija pa­augstināts spiediens. Vēl viens grieziens — un spraugā parādījās lidotāja kombinezons. Tas bija piepūšams gumijas maiss, ko cieši apvija metala spirāles, kuru uz­devums bija aizsargāt ķermeņa mīkstos audus, kuģim strauji startējot vai nobremzējot.

Pilota krūtīm un vēderam piekļāvās galos piltuv- veidīgi paplašinātas caurulītes, kurās cirkulēja gāze. Tās spiedienu regulēja lidojuma izraisītais paātrinā­jums. Vairāki cilvēki man palīdzēja cietušo, kas vēl at­radās kombinezonā, pārvietot uz nestuvēm. Stikla dur­vis aizvērās, lifts viegli sakustējās un aiztraucās aug­šup.

Operāciju zālē jau bija iedegtas visas spuldzes. No galda puses man pretim nāca Anna. Kad nestuves tu­vojās apsildāmajai metala plāksnei, kāds ienāca no blakus zāles. Tas bija galvenais ķirurgs Srejs.

Es gribēju atkāpties, bet viņš ātri noteica:

— Nē, rīkojieties, rīkojieties, — un pagāja sānis.

Zemu noliecies, Annai asistējot, tagad griezu kom­binezona ārējo un iekšējo slāni. Zem griežņu asmeņiem spirāles tinumi krikstēdami saira, kamēr beidzot kļuva redzamas kailas kājas. Grieznes drīz vien sasniedza ap­valka galu, tas sakrokojās un saplaka. Mēs ieraudzījām nesamaņā guļošu kailu vīrieti. Pienāca Srejs, un labu brīdi mēs klusēdami raudzījāmies šai cilvēkā.

Tas bija gadus divdesmit vecs jauneklis ar kupliem, gaišiem matiem, kas tagad bija asiņaini un salipuši. Viņa nevarīgais kailums dīvaini kontrastēja ar melno apvalku, kas vēl pirms brīža viņu sedza, bet tagad gu­lēja nomests uz grīdas kā nodīrāta zvēra āda. Uz jau­nekļa vēdera, gurniem un krūtīm, kur, raķetei strauji bremzējot, miesā bija iespiedušās gāzes cauruļu pil­tuves, iezīmējās tikko redzami violeti aplīši. Rokas bez­spēcīgi nokarājās pāri plāksnes malām; seja bija zil­gani balta, bet virs atslēgas kauliem, kuri šķita kā izcirsti no alabastra, tikko manāmi pulsēja asinis.

Srejs bezgala uzmanīgi pielika jaunekļa krūtīm clcktrofonendoskopa galu, tad pavilka lejup pārvieto­jamos ekrānus un nodzēsa visas ugunis. Tumsā iemir­dzējās zaļganie rentgena aparātu ekrāni; mēs noliecā­mies pār tiem. Locītavas, kauli, locekļi bija veseli. Srejs ieslēdza gaismu un atgrūda ekrānus, kas klusi pacēlās pie griestiem.

Tad parādījās rieksta čaulai līdzīgā elektroencefa- lografa ķivere, kas viegli uzmaucās jaunekļa galvai. Pastiprinātājos iesanējās strāva, Srejs sāka izmeklēt smadzenes. Viņš īsi izmeta:

—   Lūdzu pastiprināt sirdsdarbību.

Es padevu zīmi. No divām pusēm pievirzījās spožas mehāniskās rokas ar injekcijai sagatavotām šļircēm. Adatas iegrima apakšdelma bālajā ādā. Šķidrums ātri izplūda no stikla cilindriem.

—  Asinis? — Anna jautāja.

—   Nē.

Asinis nedrīkstēja pārliet. Kad pilota ķermenis, drā- žoties ar galvu pa priekšu, tika līdz ar raķeti spēji ap­stādināts, visi viņa iekšējie orgāni un asinis ar inerces spēku tiecās iespiesties krūšu dobumā, prettrieciena ierīces spēja to tikai daļēji aizkavēt; tās radīja strauju pretspiedienu uz krūtīm un kakla, bet nevarēja novērst milzīgo spiediena pieaugumu galvaskausā, tādēļ bija paredzami daudzi asinsvadu plīsumi un asinsizplūdumi smadzenēs. Ik pēc dažām sekundēm nevarīgajam ķer­menim pārskrēja vieglas trīsas. Nodomāju, ka sākas kloniskie krampji, tātad smagi cietusi smadzeņu ga­roza. Gadījums likās bezcerīgs.

Srejs noliecās zemu pār encefaloskopa ekrānu. Viņš vienīgais, vērojot strāvu drebošās līknes, redzēja, kas notiek slimā smadzenēs. Annai un man atlika tikai gai­dīt, raugoties viņa sejā. Velti pūlējos no tās kaut ko nolasīt. Dziļajā klusumā, pievērsis skatienu vecā ķirurga sejai, es pirmo reizi pārsteigts ievēroju, ka tā ir skaista.

Viņam bija liela galva, augstu pieri, bet tā nedūrās acīs, tāpat kā gotiskās katedrāles milzu apmēri liekas neuzkrītoši tās vieglās konstrukcijas dēļ. Viņa augšējie un apakšējie plaksti bija pievērti, acu dobuma pašā vidū atstājot vaļā divas šauras, tumšas spraudziņas; no­liektā seja bija gandrīz bez jebkādas izteiksmes, un šķita, ka mēs vērojam sastingušu masku, aiz kuras slēp­jas istā, sasprindzinājuma pilnā seja. Tikpat piepeši, kā bija sastindzis, viņš tagad atliecās un plaši atvēra acis.

—   Visvairāk cietušas pakauša smadzenes,,, —. ķirurgs sacīja, kā apžilbis mirkšķinādams acis.

Mēs klusējām. Tas, ko viņš pavēstīja, bija nopro­tams jau pašā sākumā, bet — kā vienmēr tādos gadī­jumos, kad bijām bezspēcīgi, — mēs vēl cerējām. Es gaidīju Sreja lēmumu.