— Ja viņš dzīvos, — ķirurgs ieteicās, — tad vai nu zaudēs atmiņu, vai arī… būs epileptiķis… Vai viss ir sagatavots?
— Jā, — mēs ar Annu reizē atsaucāmies.
— Sāksim.
Kad plāksne, uz kuras gulēja slimnieks, aizslīdēja operācijas galda virzienā, Srejs, mūs neuzlūkodams, klusi piebilda:
— … Vai ari notiks kā viens, tā otrs …
Operācijas galda zvanveidīgais stikla pārsegs pašķīrās. Automātu elastīgo roku bīdīts, slimā ķermenis viegli noslīdēja uz sniegbaltas virsmas, kas pilnīgi atbilda tā apmēriem. Slimnieka izskats vedināja uz domām par asinsizplūdumu iekšējos orgānos; mūsu injekcijas bija maz līdzējušas, jo viņa āda kjuva tikai mazliet dzeltenāka, bet vēl joprojām nebija daudz tumšāka par galda porcelāna malām. Stikla pārsegs hermētiski noslēdzās, un tai pašā brīdi ietrīcējās rādītāji narkozes ievadīšanas aparatūrā. Caurulēs klusi iesanējās saspiestais skābeklis. Tagad pilots gulēja uz galda zem stikla kupola. Viņa roku un kāju locītavas aptvēra elastīgi apsēji. Operācijas galds pavirzījās lejup, tad sānis, līdz ķirurģisko instrumentu saišķis atradās tieši virs slimnieka galvas. Pa šo laiku zem stikla pārsega ieplūda siltais gaiss, tad atkal parādījās mehāniskās rokas ar šļircēm, bet no sānu iedobuma ka čūskas galva ar asu dzeloni izšāvās asins pievads, ik brīdi gatavs iezīsties operējamā slimnieka dzīslā.
Srejs nozuda aiz zilganās sienas, kur atradās operācijas vadīšanas pults Viņš apsēdās pie ekrāna, uz kura bija redzama pilota galva, un iebāza rokas līdz pat elkoņiem sarkanos gumijas uzročos; tajos atradās metala kloķi, kurus kustinot no instrumentu saišķa virs slimnieka galvas kā no savilktas ķetnas cits pēc cita izšāvās spožie riki.
Negaidot Sreja uzaicinājumu, piegāju pie pults no kreisās puses, lai sekotu operējamā sirdsdarbībai un elpošanai. Anna pretējā pusē pārzināja asins piegādi organismam.
Zālē, no kuras mūs šķīra zilganā siena, bija gaiši, karsti un klusi. Brīžiem nodžinkstēja naža asmens, atgriežoties saišķī, vai ari viegli noklikšķēja klamburi, noslēdzot pārgrieztos asinsvadus. Uz ekrāna kjuva redzams atsegts galvaskauss; trepanācijas urbji iegrima kaulā un sāka virzīties pa apli, atstājot aiz sevis asiņainas skaidas. Tad pietuvojās celtnis, kura neasās lāpstiņas paslīdēja zem izgrieztā kaula malām, un galvaskausa vidus ar klusu šmakstienu pacēlās augšup kā vāciņš. Tiklīdz tas sāka celties, no galvaskausa izspiedās zili sarkana smadzeņu masa un, neredzamā asinsizplūduma spiediena dzīta, arvien vairāk uzblīda. Lielās artērijas, kas sazarojās cietā smadzeņu apvalka plēvēs, vāji pulsēja. Srejs mainīja ekrāna palielinājumu. Tagad tanī vairs nebija redzams viss slimnieka galvaskauss, bet tikai daudzkārt palielināts operācijas lauks, ko ietvēra asinsuzsūcēju sūkļu virkne. Mirdzošais, trauslais, sudraba matiņam līdzīgais nazis noslīdēja vertikāli lejup līdz smadzenēm un, likās, bezgala vāri pieskārās tām. Apvalks acumirklī pārplīsa. No tā izšļāca asins vilnis, izmezdams sarecējušas piciņas. Fizioloģiskā šķīduma ežektoru tievās strūkliņas attīrīja lauku; šķidrums skalojās, kļuva iesārts, sarkans, beidzot ķiršbrūns; asinis arvien vēl plūda, salvetes mainījās automātiski. Srejs pilnīgi saliecās, viņa dziļi gumijas uzročos iegremdētās rokas nebija redzamas, tikai plecu kustības liecināja, ka tās ātri, drudžaini strādā.
Viņš pievirzīja seju vēl tuvāk ekrānam. Piepeši no automāta, kas kontrolēja asinsriņķošanu, atskanēja atkārtots spalgs signāls. Sajā brīdī operācijas lauks sāka attīrīties. Acis no ekrāna nenovērsdams, Srejs strauji pavēlēja:
— Mākslīgo sirdi! — Un vienīgi no šiem aizsmakušā balsī izdvestiem, tikko saprotamiem vārdiem varēja nojaust, cik liela ir viņa piepūle.
Es pārslēdzu releju, tādējādi nododams visus šīs puses aparātus Annas ziņā, un steidzīgi piesēdos pie Sānu pults. Te atradās otrs ekrāns, uz kura bija redzamas slimnieka kailās krūtis. Iedarbināju nažus, tie nekavējoties iegrima ādā, klamburi aizspieda asinsvadus, kuri vairs tikpat kā neasiņoja. Spiediens strauji krita, automāts dūca arvien dobjāk — vairs nebija dzirdami atsevišķi signāli, bet gan nepārtraukta, žēla, pamazām dziestoša skaņa. Tas vairs nebija operācijas šoks, bet agonija. Slimnieks mira. Jutu, ka mana seja sastingst, strādāju, cik ātri spēdams, kad piepeši atskanēja griezīga, spalga skaņa un ekrānu malas iekvēlojās spilgti sarkanā gaismā — tas nozīmēja, ka lidotāja sirds stājas pukstēt. Vēl viens sitiens — un beigas .., Zaudējusi pēdējos spēkus, tā apstājās.
— Mākslīgo sirdi! — nevaldāmi, gārdzošā balsī iesaucās Srejs. Zobus līdz sāpēm sakodis un elpu aizturējis, es griezu plēves, asmeņi pāršķēla ribas, un beidzot pavērās liels, tumšs dobums. Asinspievadītājas aparatūras caurulītes tūdaļ ienira šajā tumšajā alā, ko es apgaismoju, uzlaizdams no katras puses pa gaismas kūlim; klamburi aizspieda ciet aortas loku, asmens pārgrieza galveno artēriju, un vakuums to piesūca pie vienas no caurulītēm; steidzīgi ieslēdzu asinsriņķošanu — kļuva dzirdami arvien skaļāki rotācijas sūkņa šmakstieni, rādītāji virzījās augšup, spiediens kāpa. Nedzīvajā ķermenī sāka plūst konservētās asinis.
Tagad pārgriezu atsegto traheju un ievadīju tanī skābekļa vadu. Aparātu rādītāji virs ekrāna pulsēja arvien straujāk, mākslīgā sirds un mākslīgās plaušas darbojās. Vairāk es neko nespēju darīt. Kvēlojošām acīm vēroju daļēji atgriezto, nedzīvo sirdi, kas līdzīgi gatavam auglim karājās starp zilganajām plaušām. Pagāja minūte, vēl viena — sirds palika nekustīga.
Velti mākslīgi sūknētās asinis ar varu lauzās atdziestošajā ķermenī, velti darbojās siltuma izstarotāji, velti plūda heparīna šķīduma strūkliņas. Srejs turpi- nāja operēt līķi, kas marmora baltumā gulēja uz slīpi sasvērtā galda.
— Palielināt spiedienu! — Srejs gārdza, it kā būtu zaudējis balsi. Brīdi vēroju viņu. Sviedri aumaļām lija pār ķirurga pieri. Susinātājs šaudījās šurp un turp, slaucīdams kā asaras lielos pilienus, kas ritēja viņam ncis. Kā naža asmens cieši savilktās lūpas bija sastingušas sāpīgā vaibstā.
Palielināju asinsspiedienu, aparāti iedūcās skaļāk, pagāja ceturtā, tad piektā nāves minūte.
— Adrenalīnu!
Adatas spoži iezibsnījās, izšāvās uz priekšu, ieurbās sirdī, un piepeši šis pelēkzilais gaļas maisiņš sakustējās un sāka trīcēt.
— Krampji! — es iesaucos.
— Elektrisko šoku! — kā atbalss izskanēja Sreja vārdi. Es pats zināju, ka tas ir vienīgais glābiņš. Saņēmuši strāvu no platīna elektrodiem, sirds nodrebēja, pamira un uzreiz, bez jebkādas pārejas sāka vienmērīgi pukstēt.
— Tā turpināt! — Srejs noteica zemā, dobjā balsī.
Agonijas signāls, kas līdz šim brīdim bija dūcis nepārtraukti, kļuva arvien retāks un retāks. Tad iedūcās atkal. Paliecos sānis, lai ielūkotos Sreja ekrānā.
Galvaskausā rēgojās asiņaina masa ar sarecējušu izplūdumu pēdām, bezkrāsainā šķidruma straumītes to nenogurstoši apskaloja, instrumenti te izšāvās, te atkal nozuda, pūlēdamies smadzeņu gabalus novietot savā vietā, bet tas nekādi neizdevās, jo uztūkušie audi izples- damies vēlās pāri brūces malām.
— Palielināt spiedienu zem pārsega!
Es sapratu. Srejs gribēja mēģināt ar ārējā spiediena palīdzību iedabūt galvaskausā kaut vai daļu izkritušo smadzeņu. Tas bija nedzirdēts risks, jo varēja ievainot smadzeņu stumbru, elpošanas centru. «Galu galā,» es nodomāju, «ja ir izplūdumi iegarenajās smadzenēs, visas mūsu pūles veltas.» Šīs šaubas kā zibens uzliesmoja manā apziņā, bet es tomēr nevilcinādamies izpildīju rīkojumu.