Smadzenes sāka lēni saplakt, asinsriņķošana mazliet uzlabojās; pēc desmit minūtēm varēja izslēgt mākslīgo sirdi. Es aizšuvu traheotomijas brūci un krūšu dobumu. Slimniekam, kas joprojām bija bez samaņas, ievadīja arvien vairāk siltu asiņu ar glikozi un olbaltumvielām. Arī Srejs beidza operāciju. Brūce jau bija aizvērta, no augšas kā alumīnija folija locīdamies siī- dēja metala tamponi. Ieknikstējās šujamais aparāts, ežektori vēlreiz izšļāca šķidruma strūkliņas, tad iedegās lielās, baltās griestu lampas un ekrāns satumsa.
Šrejs pieceldamies gandrīz vai paklupa pie savas pults. Es satvēru viņu zem rokas. Vecā vīra lūpas trīcēja; viņš mēģināja kaut ko sacīt, atteikties no palīdzības, atgrūst mani; brīdi man likās, ka starp smagajiem elpas vilcieniem uztveru klusi izdvestus vārdus: «Es pats!» — bet nelaidu viņu vaļā. Pienāca Anna, un mēs trijatā izgājām aiz zilās starpsienas.
Mūsu priekšā uz slīpi novietotā galda gulēja kailais jaunekļa ķermenis. Mēs vērojām šaurās pēdas, slaidās kāju līnij as, kas noslēdzās gurnu skaistaja lokā, tad daiļi veidoto torsu. Kakls kā spēcīgs, balts zieda stublājs balstīja sānis noliekto un saitēm notīto galvu ar miegā aizvērtiem plakstiem. Vēl vārgā elpa te sabiezināja, te izkliedēja ēnas atslēgas kaulu bedrītēs. Mēs stāvējām nekustīgi, bet jaunekļa krūtis cilājās, ribas izplētās un sakļāvās, un varēja jau redzēt, kā ķermenī strāvoja neredzamas asins plūsmas. Mani pārņēma varena līksme, it kā es tikko būtu ievērojis šī jaunekļa daiļumu, kas tagad izrauts no iznīcības skavām.
PILOTS AMETA
Pirmie astronauti, kas pirms vienpadsmit gadsimtiem devās iekarot Visumu, paredzēja, ka ceļos pa melnu, zvaigznēm nosētu plašumu, ko vidū šķels Piena Ceļa gredzens, bet pazīstamie zvaigznāji kā gaismas mākoņi nekustīgi zaigos bezgalībā. Tas viss piepildījās, bet viņi piedzīvoja arī daudz tāda, ko nevar iztēloties neviens, kas pats nav bijis starp zvaigznēm.
Senie jūras braucēji jūsmoja par okeāna plašumiem, lidotāji — par atmosfēras neizmērojamām tālēm, polāro apgabalu iekarotāji daudzināja bezgalīgo Balto Klusumu; bet kas gan ir Zemes attālumi salīdzinājumā ar tukšumu, kurā liesmo miljardi pasauļu? Nav tiesa, ka liela telpa un maza telpa ir vienas un tās pašas kategorijas objekti, kā sacījis kāds sens ķīniešu filozofs, ūtas, ieradumi, sapņi, kas dzimuši uz Zemes, sagrūst, tiklīdz cilvēks saskaras ar bezgalību.
Te neko nevar novērtēt pēc acumēra. Tālumā pamanīta dzirkstelīte var būt tiklab garām traucoša kuģa ugunis, kā arī zvaigzne, kas savus starus raida no triljoniem kilometru attāluma. Saules apgaismoti, priekšmeti gluži negaidot iznirst no tumsas, bet, nokļūstot kāda debess ķermeņa ēnā, izgaist tik piepeši, it kā nekad nebūtu eksistējuši. Te izzūd arī kustības sajūta. Vai nu raķete stāv uz vietas, vai drāžas ar vislielāko ātrumu — zvaigžņotās debesis arvien paliek nekustīgas. Katru raķetes virziena maiņu, katru pagriezienu cilvēks te uztver kā zvaigžņu sfēras kustību, un visi jutekļi apstiprina šo ilūziju. .
Uz Zemes gaisa perspektīvas labvēlīgā iedarbe mīkstina tālo kontūru asumu, novieto katru priekšmetu savā vietā telpā, bet tukšumā ķermeņi ir vai nu labi redzami, vai ari nemaz nav saskatāmi; te nav nekādu pāreju, nav krēslas, pustoņu, ir tikai absolūta gaisma un absolūta tumsa.
Senie jūras braucēji daudz nedomāja par dzelmēm, kas plētās zem ūdens virsmas, jo neuzskatīja tās par saviem ienaidniekiem. Viņu ienaidnieki bija brāzmainie vēji, negaisi, taifūni, kas uzbruka kuģiem un tos gremdēja, bet iepriekš tie atsūtīja savus vēstnešus: viļņu vālus, ūdens un mākoņu virpuļus. Jūrnieki metās cīņā ar tiem aci pret aci, saņēma to spēcīgos brāzienus, atsita tos un uzvarēja vai arī krita kaujā. Gluži citādi ir zvaigžņu lidojumos. Kamēr nebija atrasts radara aizsargs, kuģus apdraudēja garām lidojošo meteoru triecieni; bieži vien mierīgu lidojumu no nāvīgas sadursmes šķīra tikai sekundes desmitdaļa. Tad sāka izgudrot un pakāpeniski pilnveidot aizsardzības līdzekļus; bija vajadzīgi neskaitāmi upuri, lai beidzot varētu rasties zvaigžņu navigācijas principi un likumi, kuri pilnīgi atšķīrās no tiem, kas valdīja uz Zemes.
Tā, piemēram, mēdz runāt par raķešu sastapšanos. Ja raķetes pagājušas viena otrai garām dažu tūkstošu kilometru attālumā, kāds uz Zemes šķir, teiksim, vislielākā okeāna pretējos krastus, tad kosmiskā kuģa žurnālā atzīmē, ka tās bijušas tuvu; pat ja raķetes šķir attālums, kas līdzinās Zemes rādiusam, arī to fiksē kā sastapšanos. Tā tam arī jābūt. Ja cilvēks censtos Visuma tālēs paturēt Zemes ceļojumu ieražas, viņš nolemtu sevi pilnīgai vientulībai. No elementāriem aprēķiniem izriet: ja starpplanētu telpā trauktos ne vien miljoni, bet pat miljardi kuģu, arī tad aizritētu vairāki gadu tūkstoši, līdz divi no tiem paietu viens otram garām tik tuvu, ka būtu saredzami ar neapbruņotu aci.
Mani laikabiedri uzskata, ka labi pazīst starpplanētu ceļojuma ainavu. Mēs esam pieraduši pie tās jau kopš agras jaunības, pazīstam tās bezgalīgo tumsu un ledaino tukšumu, bet, tā kā mūsu kuģi ir labi un droši konstruēti un pa to logiem vienmēr redzamas melnās debesis, tad šis skats ar laiku mūs vairs nesatrauc. Arvien lielāku uzmanību sākam pievērst planētām; tukšumā tās aizstāj Zemes pakalnus, kokus, upes, jo, kaut arī nedaudz, tomēr atdzīvina ainavu, un tam ir liela nozīme. Dažu debess ķermeņu diski palielinās, citu samazinās, mēneši un planētas maina fāzes, pārvietojas uz mūžam nekustīgo zvaigžņu fona, radot pārliecību, ka raķete virzās uz priekšu, pie tam šeit, ne tā kā uz Zemes, pasažieris visu laiku redz lidojuma sākuma un arī gala punktu.
Kosmonautikas vēsturē aprakstīti gadījumi, kad cilvēkus pārņēmušas izbailes, kādam debess ķermenim uz laiku aizklājot Zemi. Dažs labs jauneklis to uzskata par vājuma pazīmi, jo ko gan, pēc viņa domām, varot nozīmēt vairākus miljonus kilometru tāls zilgani vizošs plankumiņš, uz kura pat nevar izšķirt kontinentu un okeānu kontūras? Bet, tāpat kā senie kosmonauti pārliecinājās, ka starpplanētu telpa pilnīgi atšķiras no Zemes telpas, mēs — Geas ļaudis — mācījāmies vienkāršo, bet rūgto patiesību, proti, ka ir liela atšķirība starp īsu un garu ceļojumu.
Kā zināms, ceļojuma sākumā Gea devās nevis Galaktikas dienvidpola virzienā, bet vispirms šķērsoja Saules sistēmu ekliptikas plaknē. Tātad mēs izlidojām cauri mazo planētu joslai, kura atrodas aiz Zemes un kurā riņķo ap 260 miljardu asteroīdu, tad. aiz Marsa šķērsojām daudzu Jupitera saimes komētu ceļus, kuri debess kartēs atzīmēti ar melnām līnijām. Sīs komētas mūsu sistēmas milzis ar savu vareno pievilkšanas spēku izrāvis no izplatījuma un pārvērtis par savām verdzenēm. Jupiters nemitīgi maina savu komētu ceļus, te kādu izdzīdams ārpus sistēmas robežām, te citu nostādīdams pastāvīgā orbītā. Divdesmit astoņas dienas, kad Gea ar ātrumu līdz tūkstoš kilometru sekundē šķērsoja Saules sistēmas iekšējos rajonus, lauzdama sev ceļu caur planetoīdu, meteoru un komētu biezokni, tika pārbaudītas kuģa navigācijas iekārtas. Pa šo laiku mēs vērojām ārpasauli; cilvēku reti apmeklētās planētas aiz Jupitera izauga tik lielas, ka ar neapbruņotu aci varēja redzēt to biezos, dziļu neredzamu straumju sabangotos gāzu apvalkus; šo planētu rādiusi lēnām auga, sasniedza maksimumu un sāka samazināties, līdz tās cita pēc citas kopā ar savu auksto, apledojušo pavadoņu saimēm aizslīdēja mums garām un kā sīki, gaiši punktiņi paslēpās aiz Geas pakaļgala. Par Geas virzīšanos uz priekšu liecināja Saules gaismas vājināšanās, bet, kad šķērsojām Plūtona orbītu, Saule jau pārvērtās par spožāko zvaigzni citu zvaigžņu pulkā. Zeme vairākas dienas •vairs nebija redzama: tās vājais spīdums izzuda Mātes zvaigznes staros.