Starp Urāna un Neptūna orbītām mēs ar trīspadsmit dienu starplaiku sastapām divas raķetes bez cilvēkiem — tās bija kosmodromiskās stacijas, kas patrulē pa šo auksto, stingo telpu, nemitīgi meklēdamas komētas un meteorus, kas vēl nav atzīmēti debess kartēs; par saviem atklājumiem tās paziņo citiem kuģiem, brīdinot tos ar radiosignāliem. Es teicu — mēs sastapām kosmodromiskās stacijas, bet īstenībā tās aiztraucās mums garām ārpus mūsu redzes lauka un nebija saskatāmas pat ar teleskopiem; mēs tikai uztvērām vienmērīgus radiosignālus, pēc kuriem varēja precīzi noteikt staciju atrašanās vietu un lidojuma virzienu. Sie patruļkuģi, kuru skaits sniedzas apmēram līdz sešpadsmit tūkstošiem, visilgāk uzturas izplatījumā, tikai retumis atgriezdamies mazo planētu joslā, kurp tos izsauc pa radio, lai kādā iekšējās sistēmas ostā papildinātu to degvielas krājumus nākošajiem desmit gadiem.
Cerbera orbītas tuvumā astrogāti sāka mūsu kuģi pakāpeniski virzīt ārpus Saules sistēmas plaknes. Gatavodamās ienirt tukšuma okeānā, Gea nemitīgi kāpināja ātrumu. Kā jau minēju, šķērsojot ekliptiku, tās vidējais ātrums bija ap tūkstoš kilometru sekundē. Ar šādu ātrumu mēs lidojām astoņdesmit divas dienas un veicām sešus un trīs ceturtdaļas miljarda kilometru.
Nezinātājam tas varētu likties krietns ceļa gabals, bet nākošajā rītā, pēc tam kad bijām šķērsojuši Saules sistēmas robežu, stūrēšanas kamerā pie sienām tika izkārtas kartes ar miljonreiz lielāku mērogu nekā līdz šim lietotajām. Mūsu paveiktais ceļš tajās vispār nebija saskatāms, jo visa Saules sistēma ar tās visattālākajām planētām jaunajās kartēs bija atzīmēta kā sīks, melns punktiņš.
Daži no mums neviļus bija iztēlojušies, ka aizplanētu telpa izskatīsies citādi nekā jau izpētītā un pazīstamā. Lai gan zinājām, ka tas nav iespējams, tiklīdz paziņoja, ka esam šķērsojuši Cerbera orbītu, no paša rīta visi ar slēptu satraukumu steidzāmies uz klājiem. Bet zvaigžņotā debess bija tāda pati kā vienmēr.
Es stāvēju uz priekšējā skatu klāja. Polārzvaigzni neredzēja, to aizsedza kuģa pakaļgals. Gea bija uzņēmusi savu kursu, un tagad šķita, ka tā krīt no Galaktikas ziemeļpola uz tās dienvidpolu, kur lielajā Piena Ceļa pussalā mirdzēja mūsu ceļa mērķis — Centaura saules.
Mūsu priekšā plētās Galaktika. Tās stingo mākoņu milzīgie, bālganie vāli izskatījās ka klinšainu, tumšām aizām izvagotu kalnu grēdas; šīs aizas, kas līčloču ievijās zvaigznāju masīvos, bija aukstās, melnās kosmiskās matērijas mākoņi, kas nomāca zvaigžņu gaismu. Skatiens neviļus slīdēja garām mirgojošajiem kontinentiem, uz priekšu — uz Centaura saulēm. Tur, spīdekļiem bagātajā tālē, starp zvaigžņu miriādēm (šīs zvaigznes bija tik vājas, ka, ilgāk raugoties, likās sakūstam kopā) zaigoja lieliskais Dienvidu Krusts, bet Galaktikas pola otrā pusē, līdzās Tukāna 47 lodveida zvaigžņu kopai, kas mirgoja kā briljanta drumslas, vizēja Mage- lāna mākoņi.
Gaisma no Lielā mākoņa līdz mums nāca 80 000 gadus. Sis zvaigžņu spiets, kurā ietilpa turpat piecsimt miljoni sauļu, bļāvēja uz melnā fona kā neregulāras formas miglas vāls. Netālu no tā tikko jaušamā staru vainagā spīdēja Mazais mākonis, kas likās esam Lielā mākoņa atspulgs bezgala tālā, melnā spogulī.
Sie divi mūsu Galaktikas pavadoņi, pakļaudamies pievilkšanas spēkam, jau miljoniem gadu seko tai, turēdamies vienā un tai pašā attālumā,
Mēs ar biedriem spriedām, ka ārpus Saules sistēmas ir daudz labāka redzajniba, jo te vairs nav gaismas ne« caurlaidīgo, virpuļojošo putekļu daļiņu. Pēc kādas stundas ļaužu pūlis uz klāja sāka pamazām izklīst. Drīz vien visi bija aizgājuši, un es paliku viens. Neizsakāmā sajūsmā vēroju zvaigžņu mākoņus; skatienam urbjoties neizmērojamās tālēs, sajutu gandrīz vai fizisku piepūli. Kaut arī ainava bija mūžam nemainīga, tā nenogurdināja, varbūt tādēļ, ka modināja arvien jaunas domas, kuras es gan nemācēju ietērpt vārdos.
Tā es stāvēju, nogrimis zvaigžņu vērošanā, kuras šeit spīdēja bez tā drebošā, nemierīgā, kaprīzā mirdzuma, kas redzams Zemes naktīs, bet rāmi, nekustīgi, gaišas kā sastingušas dzirkstis vēsā, melnā apkalumā. Piepeši pavisam tuvu izdzirdu čukstus un pavēros uz to pusi. Pāris soļu no manis stāvēja kāds cilvēks un, tāpat kā es, raudzījās tukšumā. Tumsā ievēroju tikai to, ka viņš galvas tiesu mazāks par mani. Nodomāju, ka tas kāds zēns. Pēkšņi viņš klusi ierunājās:
— Tur ir Galaktikas sirds… — Es drīzāk uzminēju nekā redzēju, ka viņš rāda vietu, kur saplūst Strēlnieka, Čūskas un Skorpiona zvaigznāji. Tagad abi rau- dzījāmies turp. Gaišāk par visiem virs mums zaigoja Strēlnieka zvaigžņu mākonis, ko vidū pārdalīja trīsstū- raina tumsas ieplaka.
Mans biedrs turpināja kaut ko čukstēt. Ieklausījies viņa balss vienmērīgajā irdzēšanā, es sāku uztvert atsevišķus vārdus: viņš minēja zvaigznāju nosaukumus, taču ne kā astronoms-klasifikators, bet gan kā cilvēks, kas tīksminās ar retu dārgumu kolekciju.
— Buras, — viņš čukstēja, — Skorpions … Dienvidu Vainags… Hameleons… Lidojošā Zivs… Tīkliņš… Kāda apbrīnojama fantāzija bijusi šiem senajiem, — viņš pēkšņi ierunājās skaļāk, it kā atsākdams tikko pārtraukto sarunu. — Ko tik viņi nav saskatījuši šajā uguntiņu haosā! Es visu laiku pūlos ieraudzīt tur kaut ko līdzīgu šiem tēliem, bet man tas neizdodas.
Tiklab viņa balss gaišais tembrs, kā arī zvaigžņu īpatnējais apzīmējums «uguntiņas» pilnīgi pārliecināja mani, ka runātājs ir jauns zēns. Es neatbildēju, jo domāju, ka viņš sarunājas pats ar sevi. Tad, vēl joprojām mani neuzlūkodams, svešais sacīja:
— Tu esi ārsts, vai ne? Saki, — kā klājas mūsu jaunajam biedram? — Bet, tā kā es, viņa jautājumu nesapratis, klusēju, viņš turpināja: — Tam zēnam no Gani- meda, ko jūs operējāt.
— Dzīvs, bet nav vēl nācis pie samaņas, — es pavēsi atbildēju, jo uzskatīju, ka, uzrunājot gados vecāku cilvēku, viņam pieklājas vismaz nosaukt savu uzvārdu. Gribēdams viņu mazliet pamācīt, es strupi noprasīju:
— Un kas tu esi?
— Es?
Viņa balsī skanēja izbrīna.
— Es esmu Ameta … pilots.
Brīdi es pārsteigts klusēju. Uz Geas atradās vairāk nekā četrdesmit raķešu, kuras pilotēja speciāli apmācīti brīvprātīgie, galvenokārt tehniķi, fiziķi, inženieri. No visiem Zemes iedzīvotājiem tikai samērā neliela cilvēku grupa ziedoja sevi vienīgi pilotāžai. Sie cilvēki strādāja Gaismas ātrumu centros, bet pieci vai seši ietilpa mūsu apkalpē. Vispopulārākais no viņiem bija Ameta, cik man zināms, vienīgais cilvēks, kas eksperimentālajos lidojumos pārsniedzis 190 000 kilometru ātrumu sekundē un, neraugoties uz smagām traumām, palicis dzīvs. Mans pārsteigums .bija jo lielāks tādēj, ka biju iedomājies viņu kā milzīga, atlētiska auguma vīru, bet īstenībā, spriežot pēc auguma un balss, tas bija vēl gluži zajš jauneklis. Kad Ameta atstāja klāju, devos viņam pakaļ.
Gaiteņa blāvajā apgaismojumā es pirmo reizi uzlūkoju Ametu. Viņš bija neliela, gandrīz vai maza auguma, plecīgs, ar nesamērīgi lielu galvu un nepakļāvīgu, rudu matu cekulu; seja bija kalsna, deguns galā drusku līks, enerģiski izteikts, pilnīgās lūpas stingri sacirstas, it kā tās ar neapzinīgu piepūli glabātu kādu noslēpumu. Viņam bija viegla gaita, kas tomēr liecināja par stingru miesas uzbūvi: šķita, ka zem apģērba viņa ķermeni satur cieši savilktas atsperes, kas kuru katru brīdi var atsprāgt vaļā. Sākumā nodomāju, ka viņam nav vairāk par divdesmit gadiem, bet, kad attālinājāmies no zvaigžņu klāja un iegājām spilgtāk apgaismotajā gaiteņa daļā, ievēroju dziļas grumbas ap viņa acu kaktiņiem. Runājot viņš cieši raudzījās man sejā, it kā gribēdams izpētīt, ko es esmu vērts.