Gaitenis kļuva arvien platāks. Tā vienā pusē sienā ieraudzījām dziļu nišu ar klubkrēsliem, bet pretējā pusē bija iebūvēts akvārijs, kas izstaroja zaļganu gaismu. Tanī laiski kustējās lielu zivju ēnas. Nišā sēdēja astrogāts Songrams un gaišmataina meitene, ko es pazinu tikai pēc izskata. Tā bija Lena Berensa — kuģa NPI [1] posteņa asistente. Mēs apsēdāmies viņiem blakus. Ameta brīdi klusēdams raudzījās akvārijā; viņa kastaņ- rudais cekuls zemūdens spuldžu gaismā izskatījās gandrīz vai melns.
Piepeši viņš sacīja:
— Kādēļ tieši mēs lidojam uz citām zvaigznēm?
— Kādam taču ir jālido pirmajam, — Lena iesāka, bet Ameta viņu pārtrauca, jo meitene, tāpat kā es, bija pārpratuši viņa domu.
— Kādēļ mēs lidojam uz citām zvaigznēm, bet pie mums — Zemes iedzīvotājiem — nekad neviens nav atlidojis?
Izcēlās diskusija par to, vai ļoti senā pagātnē — pirms vairākiem tūkstošiem vai pat miljoniem gadu — citu sistēmu iedzīvotāji varēja apmeklēt Zemi.
Beidzot Songrams teica:
— Patiesībā mūsu Saules sistēma nav sevišķi interesanta. Vispirms tā atrodas tālā Galaktikas nostūrī — ap 30 000 gaismas gadu attālumā no centra, kur zvaigznes stipri izretinātas starp miglāja spirāles atzarojumiem; tātad mēs esam aizmirsta, atpalikusi Visuma «province». Bez tam no visām sistēmas planētām tikai uz Zemes ir augsti attīstītas organiskās dzīvības formas, bet tā ir viena no vismazākajām planētām un no lielāka attāluma grūti novērojama. Beidzot, dažu pēdējo simt miljonu gadu laikā Zeme, tāpat kā citas planētas, pārdzīvojusi vairākus ledus laikmetus. Tas viss varēja kavēt pat viskvēlākos citu pasauļu pētniekus ierasties pie mums ciemos.
Ameta piekrītoši pamāja ar galvu.
— Tev taisnība, maz ticams, ka mūs kāds gatavosies apciemot.,. bet, — viņš piebilda, — žēl. Senāk cilvēki vai nu nemaz nedomāja par būtnēm no citām pasaulēm, vai arī vēlējās ar tām iepazīties vienīgi aiz ziņkāres, turpretim tagad mūs pārņēmušas tādas ilgas, kādas mēdz būt naktī, ejot kaut kur tālu, lai kādu sastaptu …
Es nebūtu domājis, ka pilota lūpas var kļūt tik maigas. Runājot viņš, kā parasts, tiecās kādam raudzīties acīs. Tagad viņa skatiens iegrima Lēnas acīs. Meitene sākumā viegli pacēla plakstus, bet tad — kā aizsargādamās — tos pievēra. Pēc brīža viņa piecēlās un uzaicināja aiziet uz dārzu. Songrams, kam bija jāpārņem dežūra stūrēšanas kamerā, pamāja mums un aizgāja uz lifta pusi. Mēs trijatā devāmies pretējā virzienā. Pēdējais atstādams nišu, kuru joprojām pārplūdināja akvārija ņirbošā gaisma, es gandrīz uzgrūdos tā stikla sienai un sastapos skatieniem ar lielu zivi, kam bija pakavveidā izliekta mute. Zivs tikko manāmi līgojās uz ūdens, un divi ūsām līdzīgi gļotādas izaugumi abos mutes kaktiņos šūpojās līdzi, piešķirot tai mazliet muļķīgu, mazliet ņirdzīgu izteiksmi. Strauta malā pie klintīm ieraudzījām cilvēku grupu, kas paklusi dungoja kādu dziesmiņu. Mēs devāmies uz dārza otru galu. Ceļš gāja pāri mazam, kārkliem apaugušam uzkalniņam, no kura pa mālainu graviņu varēja iekļūt biezos ceriņu un lazdu krūmos paslēptā lapenē. Es gāju nopakaļ un apstājos uzkalniņā, lai palūkotos rietošajā saulē. Uz tās žilbinoši spožā diska iezīmējās šauras, melnas mākoņu švīkas. Man šķita, ka uzkavējos šeit dažas minūtes, bet acīm redzot bija pagājis ilgāks laiks, jo, kad tuvojos lapenei, jau metās zila krēsla, bet krūmu biezoknī bija gandrīz tumšs. Izdzirdu Ametas balsi:
— Kosmosā nav ne zilgmes, ne krāsu, ne ēnu, ne vēja, ne ūdens burbuļošanas, ne arī putnu balsu. Te ir tikai karstas gāzes, ledainas planētas, mūžīgā nakts un tukšums. Zeme ir ļoti reta un neparasta parādība … Tu jautā, kādēļ es esmu pilots. Tikpat labi tu varētu jautāt, kādēļ tieši šis akmens balsta tavas kājas; ja tā nebūtu, šai vietā atrastos cits.
— To es saprotu, — atteica Lena un sakustējās. Es ievēroju viņas matu zeltaino vizmu. — Bet tu taču neesi akmens. Neviens tevi šai vietā nav nolicis, tu pats to esi izvēlējies.
— Hinm, — Ameta norūca, un piepeši viņš man izlikās plecīgs milzis. — Vai tiešām viss jāpasaka lidž galam? Kādēļ esmu pilots? Daži domā, ka šis arods atšķiras no visiem pārējiem, ka es rotaļājos ar likteni, likdams uz spēles savu dzīvību. Tā tas nav. Neesmu ne spēlmanis, ne varonis un pat ne muļķis; dzīvoju tāpat kā citi, varbūt tikai…
— Varbūt tikai? — Lena klusi atkārtoja, un no viņas balss intonācijas nopratu, cik uzmanīgi viņa klausās.
— Intensīvāk…
Viņš likās apdomājam, ko tālāk teikt.
— Tu jautā, kādēļ esmu kļuvis pilots. Redzi, es,., gribu, lai varētu ceļot pa Galaktiku. Tam nepieciešami vislielākie ātrumi. Daži saka, ka tas esot neiespējami. Ar ticību vien nekas nav līdzēts. Rješs apgalvoja, ka cilvēks nevarot pārsniegt 180 000 kilometru ātrumu sekundē; es gribēju pierādīt, ka tas nav tiesa. Teorētiski pierādīt es to nepratu, tādēļ man vajadzēja fiziski apgāzt šo teoriju …
— Vai tu vari man pateikt, kādēļ… tu toreiz smaidīji? — meitene klusi vaicāja. — Piedod, es pat nezinu, vai tas taisnība …
Ameta apmulsis ieklepojās.
— A, tu to esi dzirdējusi? Jā. Kad mani izvilka no kabīnes, es smaidīju. Varbūt tas viss bija muļķīgi. Kad ieslēdzu paātrinātājus, sākās tas, ko sauc par apziņas ņirbēšanu, zini? Cīnījos ar to, cik ilgi vien spēju; tad reiboņi kļuva arvien stiprāki, un nezināju, ko darīt, lai tie pārietu; es vairs nekā neredzēju un jutu, ka tūlīt zaudēšu samaņu. Negribēju mirt, bet vēl vairāk negribēju, ka tas viss izbeidzas, tādēļ sāku smieties — un tā paģību.
— Nesaprotu … Tu negribēji, ka izbeidzas — kas?
— Lidojumi, — Ameta vienkārši paskaidroja. — Es toreiz, protams, nespēju loģiski domāt, bet laikam iztēlojos to apmēram tā: ka^d atvērs kabīni un ieraudzīs, ka es līdz pat pēdējam 'mirklim smaidīju, domās, ka tas.., nemaz nav tik grūti. — Viņš bridi domāja. — Zinu, ka … lietišķi pastāstīts, tas skan muļķīgi, un galu galā atkārtoju: toreiz es vairs nespēju domāt. Varbūt to var nosaukt par refleksu.
— Tu varēji aiziet bojā, — meiča tikko dzirdami sacija.
— Jā. To es biju apsvēris. Cilvēkam mirstot, iet bojā viņa atmiņas un nākotne, visas nerealizētās iespējas un nejustās jūtas. Viņš nesajūt ne ciešanu, ne žēluma, jo viņa nav. Kā gan tas, kā vairs nav, spēj skumt par savu likteni? Tas ir ļoti vienkārši, no tā tikai izriet daži slēdzieni, bet varbūt… labāk vairs par to nerunāsim.
— Tu negribi?
— Kādēļ ne, — viņš mazliet pasausi atbildēja,
— Redzi, es savu likteni nesaistu ne ar vienu, izņemot tādus pašus kā es.
Kad Lena aizgāja un mēs palikām vieni lapenes tumsā, es sacīju:
— Pilot, tu esi izvēlējies sliktu metodi, kā aizbaidīt meitenes… ja ne ar vienu no tām nevēlies saistīties.
— Es tās neaizbaidu no sevis, — Ameta atteica, un pēc balss intonācijas varēja noprast, ka viņš smaida,