— bet gan no tā teiksmainā varoņa, kāds es neesmu. Daudzas pievelk viltus romantisms, ko piedzejo mūsu profesijai. Tādās reizēs ir jāsāpina, tas apskaidro prātus. Ko lai dara, man ir veci principi, kas auguši un attīstījušies līdz ar mani,
— Paklau, — es teicu, — cik tev īsti ir gadu?
Pēc visa tā, ko viņš pateica, es savu iepriekšējo novērtējumu bija paaugstinājis jau līdz divdesmit astoņiem, varbūt pat trīsdesmit gadiem.
— Četrdesmit trīs. Jā, man ir veci principi, bet esmu gatavs tos lauzt, ja tas būs vajadzīgs …
Mēs kopā atstājām dārzu. Pie izejas caur dzīvžogu plūda spilgta gaisma un bija dzirdama klusa korī dziedāta dziesma. Tad es vēlreiz šai vakarā uzskatīju Ametu, un trešo reizi mani pārsteidza viņa mazais augums.
Atgriezies savās mājās, paraudzījos pulkstenī: bija gandrīz vienpadsmit. Gaiteņos dienas gaismas spuldžu vietā dega zilganās nakts lampiņas. Viss kuģis grima tumsā, uz visiem klājiem valdīja pilnīgs klusums. Aiz-
gāju uz slimnīcu. Atsevišķā istabiņā, kur gulēja jauneklis no Ganimeda, bija tumšs. Sazinājušies pa radio ar Zemi, mēs noskaidrojām, ka viņš ir beidzis kosmonautikas institūtu, pēc trim mēnešiem viņam vajadzēja atgriezties mājās, bet tagad viņš neviļus bija kļuvis par zvaigžņu ekspedīcijas dalībnieku.
Violeta spuldzīte, kas dega patālu no gultas galvgaļa, vāji apgaismoja istabas kaktu. Klusi iegāju istabā. Slimnieka seja bija nekustīga. Vienīgi elpojot tikko jaušami trīsēja nāsis, apliecinādamas, ka šai ķermenī vēl pulsē dzīvība. Nesamaņa bija ieilgusi; Srejs reizēm ierunājās, ka vajadzētu pārbaudīt smadzeņu darbību, bet mēs šo procedūru pagaidām atlikām, kamēr jauneklis atgūs spēkus pēc smagās operācijas.
Stāvot pie aizmigušā gultas, es uzmanīgi pētīju viņa vaibstus, cerēdams atklāt to noslēpumu, bet tie pauda vienīgi bezgalīgu nogurumu. Te pēkšņi garo skropstu ēnas uz vaigiem iedrebējās, es aizturēju elpu, domādams, ka slimnieks mostas, bet viņš tikai smagi nopūtās un atkal sastinga. Pārbaudīju automātu, kas dežurēja galvgalī, un izgāju gaitenī.
Ejot pa priekštelpas spoguļgrīdu, mans skatiens neviļus pārslīdēja araukārijai. Iedomājos, ka tās maigās adatas, kas parasti dreb pie vismazākās kustības, tagad līdz ar raķeti neaptveramā ātrumā traucas bezgalībā. Pievēru acis. Gea — milzīgā metala vārpsta, kas nes sevī mašīnas un cilvēku likteņus, šāvās taisni uz priekšu cauri mūžīgajai naktij. Kaut kur šajā visu aptverošajā tumsā lidinājās dzelzs un akmens šķembas, sairušu komētu galvas un sašķēlušos debess ķermeņu gabali.
Komētas skrien lielā ātrumā tikai saules tuvumā, bet savu orbītu attālākajos punktos — afēlijos — pārvietojas gausi, tumšas un ledusaukstas uzglūnot raķetēm. Lidojuma ātrumam pieaugot, kuģa radara aizsarga efektivitāte mazinājās. Gea vairs nevarēja manevrēt, jo ikviena kustība sāņus izraisītu tik kolosālas paātrinājuma izmaiņas, kas sadragātu visu kuģa konstrukciju un cilvēku miesas pārvērstu putekļos. Saules sistēmas tuvumā klejo meteori, kuru kopējā masa sasniedz miljardus tonnu, bet statistiskie aprēķini liecina, ka sadursmes iespēja nav lielāka par 1:17 miljoniem. Devos tālāk. Dzīvokļa durvīs apstājos, lai pārliecinātos, vai
neesmu darza atstajis piezīmju blociņu, bet tas atradās krūšu kabatā. Tiklīdz biju to aptaustījis, no visām pusēm atskanēja arvien skaļāks svelpjošs signāls.
Kuģis kāpināja ātrumu reizi diennaktī — nakts laika. Instrukcijās ieteica tad pārtraukt darbu un nolik- ties guļus, bet tas nebija obligāti. Pirms dzinēju iedarbināšanas ikreiz brīdinot iesvilpās signālaparāti, kas bija paslēpti visās kuģa telpās. Arī šai brīdī uz dzīvokļa sliekšņa mani pārsteidza šis apslāpētais, bet reizē skaidrais signāls. Es sastingu un, galvu noliecis, pievērtam acīm ilgi klausījos šajā dobjajā, vienmuļajā skaņā, kas kopš šī brīža pavadīs mani cauri daudziem gadiem,
TRIONI
Katrs mūsdienu cilvēks prot rakstīt, bet samērā reti piekopj šo mākslu. Jāatzīstas, ka es klusībā apbrīnoju seno laiku cilvēkus, kas to prata pilnībā. Ikreiz, kad man gadījās uzrakstīt vairāk nekā pāris desmitu teikumu, tik ļoti nogura roka, ka bija jāļauj tai ilgāku laiku atpūsties. Vēsturnieki man paskaidroja, ka senāk, kad cilvēki jau bērnībā apguvuši kaligrafijas mākslu, organisms tam tā pieskaņojies, ka viņi bijuši spējīgi rakstīt pat stundām ilgi. Es ticu tam, bet man tas liekas ļoti dīvaini.
Vēl dīvaināka man šķiet stūrgalvība vai drīzāk konservatīvisms, kas gadsimtiem ilgi lika arhaiski uzglabāt zināšanas papīra grāmatās. Sis apstāklis apbrīnojami spilgti parāda, cik iesīkstējuši mēdz būt ieradumi, kas pāriet no paaudzes uz paaudzi. Likdami lietā no senčiem mantotos līdzekļus, cilvēki bieži vien sarežģī daudzas problēmas, kuras varētu atrisināt daudz vienkāršāk un ātrāk, ja atbrīvotos no tradīcijām.
Rakstīto dokumentu mūžs, liekas (manas vēstures zināšanas ir visai trūcīgas), sniedzas daudzos gadu tūkstošos; katra civilizācija bija radījusi savu īpašu rakstības veidu. Grāmatu iespiešana stipri racionalizēja rakstību, un tomēr jau XX un XXI gadsimtā šāds informācijas uzkrāšanas veids kļuva par anahronismu, kas stipri sarežģīja dzīvi. Kā zināms, tolaik bija izplatītas tā saucamās publiskās bibliotēkas, kas uzkrāja visus iznākušos iespieddarbus. Jau XX gadsimta beigās katrā lielākā grāmatu krātuvē bija no vairākiem miljoniem līdz desmitiem miljonu sējumu. Komunisma ērā, vispārējam izglītības līmenim strauji ceļoties, grāmatu skaits sāka pieaugt vēl ātrāk. 2100. gadā kontinentu centrālajās bibliotēkās bija vidēji ap 90 miljonu grāmatu katrā, un to pamatfonds divkāršojās ik pēc divpadsmit gadiem, bet pēc pusgadsimta lielākajās bibliotēkās, piemēram, Berlīnē, Londonā, Ļeņingradā, Pekinā, bija nodarbināti ap septiņsimt kataloģizējošo bibliotekāru. Tolaik aprēķināja, ka pēc simt gadiem katrai no šīm bibliotēkām nāksies nodarbināt ap trīstūkstoš bibliotekāru, bet vēl pēc divsimt gadiem — ap simt astoņ- desmittūkstoš. Nenovēršami mācās virsū šāda groteska 2600. gada pasaules aina: Zemi sedz biezs grāmatu un katalogu slānis, visa cilvēce pārvērtusies par bibliotekāriem, kuru pārziņā atrodas nemitīgi augoši grāmatu kalni, jo laikmetā, kad arvien straujāk attīstās zinātniskais darbs, jaunu grāmatu rašanās process norit daudz ātrāk nekā grāmatu novecošanās un to izņemšana no bibliotēkām.
Trešā gadu tūkstoša sākumā izdarīja dažus samērā konservatīvus jauninājumus. Organizēja speciālas bibliotēkas atsevišķām zinātņu nozarēm, masveidā ieviesa mikrofilmas, kā arī radīja kataloģizētājus automātus, tādējādi novēršot ērmīgo nākotnes perspektīvu, kas draudēja pārvērst cilvēci par milzīgu grāmatu glabātāju kolektīvu. Tomēr joprojām turpināja iznākt katalogu katalogi un bibliogrāfiju bibliogrāfijas, pie kam stāvoklis arvien vairāk sarežģījās, tā ka ap 2400. gadu zinātniekam, kam ievajadzējās kādu senu darbu, nācās gaidīt vai veselu nedēju. Šodien tāds stāvoklis mums liekas pilnīgi bezjēdzīgs, it īpaši, ņemot vērā, ka tolaik cilvēku rīcībā jau bija tehniskie līdzekļi, ar kuru palīdzību šādas neērtības varēja novērst.
Neraugoties uz to, pretrunas starp zināšanu uzglabāšanas atpalikušo formu un to jauno saturu turpināja pieaugt līdz pat gadu tūkstoša vidum; tikai 2531. gadā pasaules lielāko speciālistu konference noteica pilnīgi jaunu cilvēka domu fiksēšanas veidu.
Sim nolūkam nolēma izmantot jau sen atklātos, bet līdz šim tikai tehnikā lietotos kvarca kristālus — trio- nus, kuru molekulu struktūru var paliekoši izmainīt, iedarbojoties ar elektriskajiem impulsiem. Izrādījās, ka kristais smilšu graudiņa lielumā spēj sevī uzkrāt tikpat daudz informācijas, cik vesela senlaiku enciklopēdija. Ar šo reformu izmainījās ne vien pieraksta veids, bet radās arī pilnīgi jauna trionu izmantošanas metode. Noorganizēja uz zemeslodes vienīgo trionu krātuvi — trio- noteku, kurā nolēma turpmāk uzglabāt itin visus cilvēka prāta augļus. Daudz darba prasīja seno kultūru mantojuma tulkošana mūsdienu valodā, lai to varētu uzņemt trionotekā. Sajā grandiozajā cilvēka domas radīto darbu krātuvē atrodas radiotelevīzijas iekārtas, ar kuru palīdzību ikviens Zemes iedzīvotājs var ērti izmantot jebkuru informāciju, kas ierakstīta kādā kristālā, kuru skaits sniedzas miljardos. Šodien, izmantojot šīs ērtības, mēs nekad neiedomājamies, cik lieliski iekārtots un spēcīgs ir šis visu zemeslodi aptverošais mehānisms. Cik reižu gan katrs no mums vai nu savā darbnīcā Austrālijā vai Mēness observatorijā, vai arī lidmašīnā nav satvēris kabatas uztvērēju un izsaucis trionoteku, lai pieprasītu vajadzīgo darbu, un jau pēc sekundes to skatījis uz televizora ekrāna. Neviens no mums nekad nedomā par to, ka aparātu lieliskā konstrukcija dod iespēju katru trionu vienā un tai pašā laikā izmantot neierobežotam lasītāju skaitam, ne mazākā mērā citam citu netraucējot.