Pirmajos gadsimtos pēc reformas vēl pastāvēja grāmatu krātuves kā dažādu zinātnieku personiskais īpašums. Tā bija neapšaubāma konservatīvisma izpausme, jo šie cilvēki domāja, ka papīra grāmata, kas atrodas istabā uz plaukta, ir ātrāk aizsniedzama nekā trions, no kura viņus šķir tūkstošiem kilometru. Bet šis uzskats bija pilnīgi aplams: lai izmantotu grāmatu, ir jāpieceļas, jāpieiet pie plaukta, jāsameklē attiecīgais darbs — tas viss aizņem vairākus desmitus sekunžu, bet trionoteku pietiek tikai izsaukt un pateikt vajadzīgo grāmatu, lai tā parāditos televizorā pēc laika sprīža, kas nepieciešams kataloģizētājiem automātiem un radioviļņiem tās pārraidīšanai no trionotekas līdz uztvērējam. Un šis laika sprīdis nepārsniedz sekundes daļas. Vienīgi lasītājiem, kas atrodas Mēness otrajā puslodē, ir jāgaida pusotras sekundes ilgāk.
Trions var uzkrāt ne vien gaismas attēlus, kas rodas, pārveidojoties tā molekulu struktūrai, — tātad grāmatu lappušu atveidus, dažādas fotogrāfijās, kartes, gleznas, diagramas vai tabulas, vārdu sakot, visu, kas skatāms ar acīm, bet tikpat labi var saglabāt ari skaņas — cilvēka balsi, muziķu, un ir pat iespējams «pierakstīt» smaržas. Tātad visu, kas uztverams ar jutekļiem, trions var fiksēt, uzglabāt un pēc pieprasījuma pārraidīt. Visbeidzot trionā var būt ierakstītas ražošanas tehnoloģijas, kuras tas pārraida automātam, kas izgatavo vajadzīgo priekšmetu patērētājam; tādējādi personas, kas vēlas iegūt mēbeles senlaicīgā stilā vai kādus neparastus tērpus, var apmierināt savas visizsmalcinātākās iegribas, jo ir grūti visas Zemes malas apgādāt ar visām tām neskaitāmajām materiālajām vērtībām, kādas katram var ienākt prātā pieprasīt.
Mūsu televīzija pretēji viduslaiku televīzijai ir krāsaina un telpiska, rada pilnīgu īstenības ilūziju, un cilvēks, kas skatās televizorā romānu vai zinātnisku darbu, ne mirkli nedomā par to, ka viņa lasītā grāmata vai aplūkojamais priekšmets «īstenībā» nemaz neeksistē tā, kā viņš to redz, tas ir — smaga sējuma, krāsainas diagramas vai minerāla gabaliņa veidā, bet ir tikai telpiski, elektriska lauka izveidoti attēli, kurus rada kaut kur ļoti tālu novietots un viņa rīkojuma iedarbināts trions.
Pat ja trioni būtu vienīgi aizstājuši vecu un neērtu zināšanu uzglabāšanas sistēmu ar jaunu, radījuši ikvienam iespēju baudīt mūsdienu un pagātnes zinātnes un mākslas sasniegumus, noskatīties teātra uzvedumus, noklausīties simfonijas, dzejas darbus, izmantot visu cilvēces kultūras mantojumu un, beidzot, vienkāršojuši materiālo vērtību sadali, arī tad to nozīme būtu ārkārtīgi lielā, taču tā izrādījās vēl neizmērojami svarīgāka, jo izraisīja pārvērtības cilvēka psihē, par kādām pirmie reformatori nebija pat sapņojuši.
Komunisma ēras sākuma posmā tā teorētiķiem un felicitologiem [2] ne mazumu rūpju sagādāja gan dabā atrodamie, gan cilvēka radītie unikālie priekšmeti. Sai vienīgajā gadījumā komunisma pamatprincips «katram pēc viņa vajadzības» šķita dzīvē neizpildāms, jo uz zemeslodes daudzi priekšmeti bija sastopami mazā skaitā vai ari vienā vienīgā eksemplārā. Tie bija, piemēram, izcilu gleznotāju audekli, skulptūras, dārglietas un daudzi citi tiem līdzīgi. Likās pats par sevi saprotams, kā šādas unikālas lietas var piederēt vai nu vienam cilvēkam, vai arī tām jākļūst par visiem pieejamu sabiedrisku īpašumu. Praktiski to varēja atrisināt, šādus priekšmetus nacionalizējot, bet daudzi ar to nebija mierā.
Protams, varēja arī izgatavot labas kopijas un pavairot, bet tomēr tās būtu bijušas tikai kopijas. No agrākajām sabiedriskajām iekārtām mantotais «īpašuma» jēdziens bija devis sākumu daudzām dīvainām kaitēm. Viena no tām bija tā saucamā «kolekcionēšanas manija». Ar to sasirgušie cilvēki krāja kāda noteikta veida priekšmetus, sākot ār mākslas darbiem un beidzot ar monētām vai augiem. Tas bija viens no strupceļiem, kuros noveda sarežģītā «īpašuma» problēma. Daudz grūtību radīja arī kāds cits. Pastāvīgi augošā materiālo vērtību ražošana ļāva ikvienam iegūt visu, ko vien viņš vēlējās, neatkarīgi no tā, vai šie priekšmeti bija tiešām vajadzīgi vai apmierināja vienīgi «īpašuma alkas». Tāda parādība kā vēlēšanās kaut ko «iegūt savā īpašumā», kas šodien mums liekas bezjēdzīga un pat smieklīga, tolaik sagādāja daudz grūti atrisināmu jautājumu. Toreiz, piemēram, uzskatīja, ka nākotnē katram piederēs tik daudz priekšmetu, ka automātus, kuri šo īpašumu apsargās, uzraudzīs citi automāti, bet šos pēdējos — atkal citi un tā joprojām. Arī tas bija kāds grotesks, no senčiem mantotās psihiskās ievirzes aspekts.
Trionu tehnikas ieviešanās uz visiem laikiem iznīcināja šīs šķietamās problēmas. Kopš tā laika ikvienu priekšmetu, kas eksistē pasaulē, var, kā mēs tagad sakām, «iegūt ar trionu», tas nozīmē — uztvert ar triona palīdzību. Ja kādam rodas vēlēšanās, lai viņa dzīvokli greznotu senā meistara da Vinči glezna, kurā attēlota Mona Liza, viņš var to izsaukt ar triona palīdzību, piekārt pie sienas televīzijas ekrāna ietvarā un priecāties par tās skaistumu, cik vien ilgi tīk, bet, kad glezna apnikusi, to var atkal izdzēst ar vienu pogas piespiedienu. «Oriģināldarba» problēma izzuda tai pašā brīdi, kad par oriģināliem kļuva kvarca kristāli, kuru «iegūšana īpašumā» nevienam nekā nebūtu devusi, bet, tā kā trionu tehnika sniedz pilnīgi precīzus īstenības atveidojumus, tos nevar saukt par kopijām. Ar trionu palīdzību iegūst pilnīgi identiskas struktūras mūzikas darbus, gleznas, grāmatas, kuras, gluži kā senlaiku pasakās, var jebkurā brīdī uzburt un atkal iznīcināt. Mēs par to vairs nebrīnāmies, gluži otrādi — mums liekas dīvainas aizgājušo laiku tradīcijas, kas lika cilvēkiem saskatīt grūtības tur, kur mani laikabiedri neredz nekādu problēmu… bet te es jau pieskaros uzskatu attīstības vēsturei, kurā neesmu kompetents.
Zemes Centrālā trionoteka ar savām pārraidēm aptver visu Saules sistēmu; pat kuģos, kas ir ceļā uz Jupitera orbītu, ceļotāji var izmantot tās pakalpojumus, bet, jo tālāk kuģis atrodas no Zemes, jo ilgāk jāgaida, līdz pieprasītais priekšmets parādās.
Geu tās zvaigžņu ceļojuma sākumā pavadīja no Zemes pārraidīta spēcīga trionu izstarojumu straume, bet, jo ilgāk lidojām, jo lielāks kļuva starplaiks no signāla pārraidīšanas brīža līdz atbildes saņemšanai. Kad pieprasītais darbs bija jāgaida jau gandrīz divpadsmit stundu, Zemes trionu izmantošana kļuva praktiski neiespējama un pienāca lielais brīdis, ko visi bija sasprindzināti gaidījuši, proti — sāka darboties kuģa trioni.