Gea bija pirmais kuģis ar savu trionu krātuvi, kas, būdama, protams, nesalīdzināmi mazāka par Zemes trionoteku, tomēr aptvēra turpat pusmiljarda eksemplāru. Ceļojuma simtās dienas vidū bija paredzēts mūsu rokas televizorus pārslēgt no Zemes starojuma avota uz kuģa izstarojumu centru; šajā brīdī pirmais astrogāts deva centrālajai stūrēšanas kamerai rīkojumu iedarbināt kuģa trionoteku — televīzijas sakari ar Zemi bija pārtraukti.
Radioviļņi gan turpināja plūst no Zemes uz kuģi un otrādi; bija konstruētas speciālas ļoti spēcīgas raidstacijas, kas deva mums iespēju sazināties ar Zemi pat no mūsu ceļojuma gala punkta — Centaura zvaigznēm, bet pagāja arvien ilgāks laiks, līdz raidījumi sasniedza mērķi. Sākumā bija jāgaida vairākas dienas, un tad mēs smaididami teicām, ka atgriežas senie pasta laiki, kad cilvēks varēja nosūtīt otram ziņu ne ātrāk kā vienā Zemes diennaktī. Vēlāk starp mums un Zemi nostājās nedēļas un mēneši: radioviļņiem, kas traucās ar gaismas ātrumu, bija jāpārvar arvien lielāks attālums, kamēr tie sasniedza Zemi. Tā arvien lielāka kļuva mūsu vientulība zvaigžņu vidū.
Dzīve uz kuģa pamazām ievirzījās normālās sliedēs; radās pat dažas tradīcijas un ierašas. AAūsu organismi pierada pie nomoda un miega rituma, kas šeit bija mazliet straujāks nekā uz Zemes: uz Geas diena, tāpat kā nakts% ilgst desmit stundas. Laboratorijās, darbnīcās, iestāžu zālēs nepārtraukti veica dažādus pētījumus.
Dienas ritēja līdzīgas cita citai. Kolektīvi laboratorijās parasti strādāja sešas līdz septiņas stundas dienā; darba plānos gan bija paredzēts piecu stundu darbs, bet to gandrīz neviens neievēroja. Es kā ārsts vēl uz Zemes biju radis pastāvīgi ieteikt cilvēkiem, lai viņi mazāk strādātu, bet tā jau nu reiz ir, ka, no vienas puses, ikkatrs sūdzas par pārmērīgi lielu darba slodzi, bet, no otras, tiklīdz viņam ieteic kādu laiku atpūsties vai atteikties no kādas darba daļas, viņš gandrīz vai apvainojas.
— Neņem to tik ļoti pie sirds, dakter, tu vēl esi jauns un naivs, — man reiz sacīja profesore Gakandžana, ļoti resna, sirnļa sieviete, kas vadīja botāniķu grupas paleobotānikas sekciju. — Cilvēkam vienmēr par kaut ko jāsūdzas, citādi viņš nevar dzīvot.
Profesore Cakandžana gandrīz ik dienas apmeklēja ambulanci, bet es lāgā nesapratu, kāpēc: he īsti kā paciente, jo viņai nekas nekaitēja, ne arī kā viešņa, lai gan viņa mani pacienāja ar … tenkām. Manas stundu ilgās dežūras laikā šeit ieradās ne viens vien dīvains «slimnieks», un bieži man bija tāda sajūta, ka viņi atnākuši aiz pieklājības, lai parādītu, cik nepieciešama ir mana klātbūtne uz kuģa. Uzskatīdami, ka viņi izpildījuši savu pienākumu, un uzklausījuši manus padomus, šie pacienti pazuda uz visiem laikiem. Ar Cakandžanu bija citādi. Piemēram, kādu dienu viņa man pastāstīja par savu kolēģi, jaunu botāniķi, kas iemīlējies Millijā Grotrianā. Kad viņi kopā pastaigājušies (tas vēl bija uz Zemes), viņš nepārtraukti minējis augu nosaukumus un sniedzis paskaidrojumus. Reiz, kad viņi iegriezušies kādā joti skaistā dārzā, jaunais cilvēks teicis: «Tas izskaidrojams ar to, ka hlorofils neabsorbē spektra zaļos toņus un tādēļ…» Septiņu nedēļu laikā Alillija paguvusi sīki iepazīt sēņu dzimtu klasifikāciju, bet mīlai atmetusi ar roku.
No Cakandžanas es uzzināju ari dažus sīkumus par Gobaru. Tāpat kā visi, viņa minēja Gobara vārdu ar apbrīnu, taču nevarēja atturēties ari no dzēlīgas piezīmes. «Jā,» viņa teica, «tas ir neparasts cilvēks, bet tomēr neciešamāks, nekā to prasa viņa ģenialitāte.»
Čakandžana man pastāstīja arī par matemātiķi" Kjeinu — visizklaidīgāko Geas pasažieri. Viņš parasti kādā meldiņā klusi dziedot visu, kas viņam jāatceras, bet vārdi itin ātri izkūpot no viņa atmiņas un paliekot tikai melodija. Velti pūlēdamies atminēties saturu, viņš to dziedot arvien nepareizāk un skaļāk. Kjeinam nopakaļ kā sunītis allaž tekājot mazs automāts, kas uzlasot sava saimnieka nozaudētās mantas un iegaumējot, kur tas nobāzis kādu zīmīgi vai priekšmetu. Vēlēdamies atjaunot attiecības, kādām jābūt starp ārstu un slimnieku, es ieteicu Cakandžanai, tā kā viņai ir pārāk pilnīgs augums, izdarīt organisma hormonālo pārkārtojumu. Viņa skatījās man acīs un smējās.
— Pārkārtot tavā vadībā? — profesore jautāja, kad viņas krūtis beidzot bija no smiekliem pārstājušas viļņot. — Mani dziedzeri tik aplami darbojas jau septiņdesmit gadu, domāju, ka tie izturēs vēl otrtik.
Ar Annu kopš operācijas tikos tikai kopējās vizītēs slimnīcā — pie Ganimeda jaunekļa gultas — vai arī dežurējot ambulancē, kad mēs viens otru nomainījām. Anna bija stipri aizņemta, jo sāka strādāt biologu kolektīvā, turklāt mēs abi izvairījāmies viens otram tuvoties ārpus darba apstākļiem.
Pēteris no Ganimeda bija nācis pie samaņas, bet pilnīgi zaudējis atmiņu. Zilajām acīm ieurbies griestos, viņš caurām dienām nekustigi gulēja savā istabiņā. Es sāku baiļoties, ka viņš uz visu mūžu paliks idiots, bet nevienam to neteicu.
Tādu cilvēku, kas līdzīgi man gandrīz nekā nedarīja (manas retās un galu galā tik nesvarīgās dežūras ambulancē pie vislabākās gribas nevarēja nosaukt par darbu), uz Geas nebija daudz, galvenokārt piloti, ka arī daži mākslinieki, kuru bezdarbība gan bija tikai šķietama, jo saistījās ar viņu radošā darba raksturu, kas nepakļaujas nekādiem plāniem. Priekšpusdienās, kad visi bija aizņemti laboratorijās un darbnīcās, tukšajā parkā vai uz pastaigu klāja varēja sastapt dažus muziķus vai videoplastiķus, kas likās tur bezmērķīgi klaiņojam. Atpūtas zāles centrālais parks un galerijas sāka atdzīvoties tikai pēcpusdienās. Ap zinātniekiem, kas pārsprieda eksperimentu rezultātus, saradās klausītāju pūlīši, citi pārrunāja ziņas no Zemes. Vissvaigākās bija mēnesi vecas, bet tas mūs vairs nemulsināja. Ievēroju, ka daudziem par paradumu bija kļuvis nēsāt kabatā akmentiņu no strauta malas; man bieži gadījās redzēt cilvēkus, kas sarunādamies, pastaigājoties vai lasot ar slēptu labpatiku groza pirkstos kādu sīku priekšmetu — Zemes granīta gabaliņu.
Kādu dienu iegriezos pie Nonnas. Sī tiešām ļoti apdāvinātā meitene aiz neizprotamas stūrgalvības cenšas izlikties mazliet ekstravaganta. Viņu lieliski noraksturoja Ameta, sacīdams: «Tu gribi, lai par tevi runā, ka esi lidojusi uz Centauru, lai aizsmēķētu pie zvaigznēm cigareti.» Nonna mūs pieņēma savā jauniekārtotajā istabā — tā izskatījās kā briljantā izurbta ala: grīdu veidoja daudzstūra rozete, bet piramīdveida griesti, kuros iekļāvās arī slīpie sienu trīsstūri, slaidi traucās augšup. Galds un krēsli bija izgatavoti no gluži caurspīdīgiem pludlīniju stikla blokiem un liktos pilnīgi zaudējuši apveidus, ja tajos nebūtu ieslēgti melni koka skeleti, kuru līnijas pauda konstruktora ģeometrisko ieceri. Konstruktors, protams, bija pati Nonna.
— Kā jums patīk istaba? — viņa jautāja, tiklīdz pārkāpām slieksni.
— Žilbinoši! — aizsegdams acis ar roku, Tembhāra Iesaucās, bet Zmurs piebilda:
— Un te tev, nabadzītei, jādzīvo?
Mēs visi sākām smieties. Gaismas straumes plūda no dimantvizošajām sienām un mēbelēm, un, pat tikai viegli pakustinot galvu, sāka likties, ka tās ņirb visās varavīksnes krāsās. Ilgāku laiku uzturoties istabā, tas tiešām neatstāja patīkamu iespaidu. Nonna parādīja mums savus arhitektūras projektus. Dzīvas pārrunas izraisīja kādas raķešu stacijas celtne: šķelts hiperbo- Ioīds ar divsimt metru augstām sudraba kolonām, kurām ir vertikāli saslietu spārnu forma. Man tas patika.