mies šiem notikumiem, nolēmu sagādāt attiecīgus pārtikas krājumus, un, tā kā torte man likās šim mērķim īsti piemērota, es naktī uzcēlos, paņēmu no skapja krietnu gabalu un noglabāju to savā čemodāniņā. Otrā rītā līdz ar gaismiņu devāmies uz Meorijas raķešu staciju. Lidojums līdz Venērai bija īss un noritēja bez vismazākā starpgadījuma. Dziļi vīlies un apnicis no skatu klāja vērot melnās debesis, paslēpos kajītes kaktā un, lai pārtikas krājumi neietu zudumā, sāku pamazām notiesāt šokolādi ar krēmu, līdz skaļruņi pavēstīja, ka tuvojamies planētas lidostai. Sekas bija nožēlojamas. No uzturēšanās uz Venēras man palika atmiņā tikai vēdergraizes, ar puķītēm un putniņiem izrotātais kabinets bērnu klīnikā un resnais ārsts, kas, man tuvodamies, jau iztālēm smējās un jautāja, kā patīkot uz Venēras.
Nākošajā dienā vajadzēja braukt atpakaļ; mani raudošu iecēla raķetē. Biju jau vesels un atguvis pietiekami daudz spēka, lai smagi izjustu pārciesto nelaimi, kas — 110 tā es baidījos visvairāk — var kļūt par iemeslu, lai mani izsmietu. Tādēļ visu ceļu drūmi un noslēpumaini klusēju, ko neviens gan neievēroja. Tā beidzās mans pirmais kosmiskais ceļojums.
Bet nu pietiks šo mazo stāstiņu, kas tik juceklīgi iespiedušies atmiņā; tie ir nenozīmīgi kā raibi nieciņi, no kuriem grūti šķirties. Es tos atceros, bet nevaru vairs sevī atrast bērnu, kurš bija to varonis. Kas gan manī palicis no viņa? Vai tas, ka man patīk pasakas un negaršo šokolāde? Varbūt vēl kāds mazumiņš. Bet šai niecīgajā pārpalikumā, kaut kur manas būtnes pašos dziļumos vēl slēpjas bērna pasaules atspulgs, neaizsniedzams un neizprotams, kas tomēr dažbrīd — gan reti — piepeši atdzīvojas vai nu rieta debesu mirdzumā, vai kādā negaidītā skatienā, lietus šalkoņā, smaržā, vai ari klusā krēslas stundā, izraisot skumju smaidu.
Kad pēc ilgiem gadiem reiz atgriezos mājās, mūsu dārzs mani pārsteidza, gandrīz vai izbiedēja. Es te pazinu katru puķu dobi, katru koku, bet tur, kur agrāk man pavērās vesela brīnišķīgu piedzīvojumu pasaule, tagad nebija nekā. Parasts puķu dārzs ar lapeni, ābelēm, dzīvžogu… Un cik mazs te viss bija kļuvis! Pastaiga no mājas līdz vārtiņiem kādreiz bija ceļojums, kas izraisīja tādu pašu pārdzīvojumu kā tagad lidojums ap zemeslodi. Jā, dažu gadu laikā Zeme bija kļuvusi ma- zaka par manas bērnības dārzu! Tas tādēļ, ka piepildījušies kvēlie sapņi, — esmu izaudzis un spēju visu, ko vien vēlos ,.. Bet tas jau ir nākošais stāsts.
JAUNĪBA
Pusaudža gados es izdarīju daudz atklājumu. Viens no lielākajiem atklājumiem bija mani tēvoči. Es sen zināju, ka tēva vecākais brālis, tēvocis Merlins, pēta akmeņus. Mazliet pat apšaubīju viņa saprātu, jo kas gan interesants varēja slēpties akmeņos. Bet ar laiku pārliecinājos, ka tēvocis stāsta par lietām, kas ir tūkstošreiz interesantākas nekā pasakas. Sais stāstos magmatisko klinšu plagioklazi, hrizolīti un krīta merģeļi ieguva noslēpumainu, romantisku nozīmi; ar ābola un servjetes palīdzību tēvocis prata parādīt, kā rodas kalnāji, bet, kad viņš stāstīja par lavas mēteļiem, kuros ietērpjas atdziestošas pasaules, man rādījās nezvēri, kas spļauj liesmas, melnā tumsā plivinot savus ugunssarkanos apmetņus.
Otrs tēvocis — Narians, austrālietis, kas toreiz tā nobiedēja mani teievizītē, nodarbojās ar mākslīgā klimata konstruēšanu uz lielajām planētām; viņš pavēlēja metāna viesuļiem un valdīja pār ledaino ogļūdeņraža okeānu vētrām. Par kādām pasaulēm tikai viņš nezināja stāstīt! Gan par lidojošo Gondvanas kontinentu; gan par dīvainajām Jupitera debesīm, kas atgādinot uz mutes apgāztu bļodu un kur dienu un nakti spīdot gluži niecīga saule; gan par Saturna tropiskajiem apgabaliem, uz kuriem gandrīz visu gadu krītot milzīgā, virpuļojošā gredzena ēna; gan par saviem jaunības gadu ceļojumiem uz Saturna atdzisušajiem pavadoņiem, kas nosaukti seno mītu varoņu vārdos: Titāns, Rea, Diāna.
Un tomēr ar smagu sirdi es viņus abus pievīlu, nolemdams iet trešā tēvoča — Orhilda pēdās, ko ģimenē sauca par «tukšinieku». Padzirdējis, ka tēvocis bombardē atomus, es iztēlojos viņu nīkstam savā kosmiskajā laboratorijā, neatlaidīgi mēģinot reiz notvert šo bezgalīgi niecīgo matērijas daļiņu. Bet kas izrādījās? Sis vis-
sīkāko puteklīšu pētnieks cēla ierīces, daudzkārt lielākas par visu, kas vien atradās uz Zemes, jā, pat par pašu Zemi.
Vai nav dīvaini, ka ceļš tiklab Visuma, kā atoma dzīlēs aizved mūs bezgalībā! Tēvocis Orhilds būvēja mašīnas atomu bombardēšanai. Tās bija tukšas, gredzenā saliektas caurules, kuru magnētiskie lauki kalpoja nukle- onu — no elementu kodoliem izšauto lādiņu kustības paātrināšanai. Lielākais XXX gadsimta paātrinātājs bija gredzenveida caurule ar 3000 kilometru lielu rādiusu; tās izliektais stobrs gaja caur tuneļiem kalnu grēdās un ka tilta loki šķērsoja ielejas. Nākošajam paātrinātājam — heliotronam — jau būtu jāapjož visa zemeslode. Vai konstruktori beidzot bija sasnieguši savu iespēju robežu? Nebūt ne: radās gluži jauns projekts — helio- tronu nolēma celt tukšajā izplatījumā. Vai tā būs apļveida cauruļu sistēma, kas lidos telpā kaut kur starp Zemi un Mēnesi? Tēvocis Orhilds sacīja, ka es maldoties. Konstrukcijas pamatmateriāls — tukšums — jau atradās izplatījumā, un tam, izrādījās, ir lieliskas īpašības. Ar raķetēm no Zemes izplatījumā nogādāja daudzus tūkstošus magnētisko staciju, kuras vēlāk izkārtoja ideālā aplī. Bet kāds bija tēvoča uzdevums? Vai viņš vadīja darbus? Nē, viņš nodarbojās tieši ar to, kas atradās starp stacijām, — ar tukšumu. Tātad ar neko? Nē jau! Pēc viņa vārdiem, nav nekā iespējām bagātāka par tukšumu, ko šķērso elektromagnētiskie lauki — tālo zvaigžņu sūtņi. Tēvocis Orhilds parasti neieradās televi- zītēs, jo tad nevarēja rāpties kokos, kas tam ļoti patika. Kad viņš atbrauca, mēs parasti uzkāpām kādā no lielajam ābelēm, apsēdāmies tās zaros un, grauzdami cietos ābolus, dedzīgi diskutējām par impulsu, indukcijas un elektromagnētiskajiem laukiem, par antiparalēlajiem fotoniem un nesveramām matērijas daļiņām. Jā, nebija nekādu šaubu, ka es kļūšu tukšumenerģētiķis, bet tad pienāca 3103. gada vasaras brīvlaiks un visi šie plāni pēkšņi sabruka. Es kļuvu 14 gadus vecs un drīkstēju doties vairāku simtu kilometru tālās ekskursijās. Reiz aizlidoju uz Tamperi.
Vai zināt, ar ko ievērojama šī mazā Ziemeļjūras saliņa — sena kosmisko raķešu bāze un muzejs? Slaiku priežu pudurā starp sadēdējušu dolomīta klinšu bluķiem
paceļas milzu ēka ar lieliem logiem, kuru stiklus kā sarma klāj okeāna vēju atnestā sāls. Sajā ēkā, kuras jumts plešas pār tērauda siju rindām, atgādinot aizvēsturiska vaļa skeletu, glabājas neskaitāmi milzīgu raķešu korpusi.
Muzeja pārzinis bija vecs vīrs ar sārtu seju un kuplu, sirmu bardu, kurā it kā aizmirsti vijās atsevišķi zelta pavedieni. Es viņu ieraudzīju kādas raķetes katlu telpā. Vecais vīrs sēdēja pilnīgā tumsā zem kvarca vannām, kurās kādreiz bija vārījies šķidrs metāls; tagad atdzisušās sienas oda pēc putekļiem un mitruma. Es satrūkos, kad viņš piepeši iznira manā priekšā, jo biju pārliecināts, ka esmu viens milzīgajā celtnē. Gaismas strēle, kas ieplūda pa atvērto lūku, krita uz viņa baltās bārdas. Vaicāju, ko viņš te dara.
— Sargājušos… ka neaizlido, — vecais atteica pēc tik ilga laika, ka es jau sāku šaubīties, vai maz sagaidīšu atbildi. Brīdi viņš kavējās augšā virs manis, es dzirdēju viņu gausi un smagi elpojam, tad klusēdams pa trapu nokāpa lejā.