— Pārāk skaista, — Ters Hārs noteica. — Kam vajadzīgas šīs velves četrdesmitā stāva augstumā? Ceļotāji taču nesteigsies uz raķetēm ar atpakaļ atmestām galvām?
— Bet, raugoties no lielāka attāluma, šīs velves lieliski vainagos celtni, — Nonna aizstāvēja savu projektu. Tad viņa pievērsās Ametam, kas visu laiku bija klusējis: — Ko tu teiksi, pilot?
— Man zīmējums patīk. Es to labprāt piekārtu pie sienas. Bet kā stacija tā neder.
— Kādēļ?
— Jo starta brīdī šīs vertikālās sudraba svītras apžilbinātu cilvēkus, kas atrastos raķetēs. Vai tas tev nebija ienācis prātā?
Nonna ilgi raudzījās skicē, tad satvēra to abām rokām un pārplēsa uz pusēm.
— Viņam taisnība, — arhitekte sacīja, kad mēs sākām protestēt. — Nav vērts par to runāt.
Tad atvērās durvis, un tanīs parādījās pilots Jerijoga, kurš dziedāja tik lieliskā basā, kādu man vēl nekad nebija gadījies dzirdēt. Tādēļ visi viņu ielūdz, bet viņš iet tikai turp, kur — kā viņš mēdz teikt — viņu pašu ciena vairāk nekā viņa balsi. Mēs bijām iepazinušies diezgan neparastā veidā. Kādu rītu ambulancē ienāca plecīgs vīrs blondiem matiem, kuri bija gaišāki par viņa iedegušo ādu. Viņš apstājās kabineta vidū un pētoši raudzījās manī, it kā es būtu slimnieks, bet viņš — ārsts.
— Kas tev kaiš? — es jautāju, lai izbeigtu šo vērošanu.
— Nekas, — viņš labsirdīgi pasmaidīja, — gribēju redzēt cilvēku, kas uzvarējis Mehillu!-
Todien viņš ieradās pie Nonnas satraukts un jau uz sliekšņa sauca:
— Klausieties! Iedarbināts heliotrons! Tikko saņemtas ziņas no Zemes. Tas palaists pirms stundas!
— Nevis pirms stundas, bet pirms mēneša, — Tembhāra izlaboja, — jo ziņas taču novēlojas.,.
— Ak tā, pareizi gan!
Jerijoga brīdi pārdomāja.
— Tas ir nedzirdēti. Tik vēlu pie mums nonāk informācija.., kas tik tur uz Zemes nenotiek, bet mēs nekā nezinām …
— Kaut kas līdzīgs bija simt divdesmitajā gadā, kad Ters Sofars pabeidza pētījumu par fotoniem, — es sacīju. — Atceraties? Cilvēki toreiz pārtrauca savas ikdienas gaitas un vaicāja cits citam, kad pārraidīšot nākošo ziņojumu. Mūsu institūtā — es toreiz vēl mācījos — tieši vajadzēja sākties regātu sacensībām, kad piepeši skaļruņi pavēstīja, ka Ters Sofars turpināšot referātu par savu teorēmu, un jau pēc minūtes krastmala bija kā izslaucīta. Divas stundas laivas tukšas mirka ūdenī, jo visi drūzmējās ap skaļruni, lai dzirdētu Teru Sofaru.
Pusdienas ēdām dārzā pie galdiņiem, kas bija gleznaini izvietoti starp puķu dobēm. So jaunievedumu mēs uzņēmām ar sajūsmu. Tembhāra, kurš likās esam vēsturisku anekdotu krātuve, stāstīja par XXII gadsimta arhitektiem, kā tie projektējuši «lidojošas pilsētas» — no metala veidotu piļu kaskādes, kuras ar milzu propelleru palīdzību lidinājušās gaisā. Nonna savukārt pastāstīja par XXIV gadsimta mehāneiristu — savādnieku Klausiju, kurš konstruējis mehāniskus zirnekļus, kas ķēruši mehāniskas mušas.
Pēc pusdienām mēs ar Sreju un Teru Hāru devāmies uz klintīm strautiņa malā, lai «tuvotos dabai». Zālājā rotaļājās divi bērni — gadus septiņus vecs puisēns un par viņu mazāka meitenīte, — acīm redzot brālis un māsa. Abiem bija tumši mati, un viņu ādai bija zeltains spīdums, kas parasti rodas, ja ilgi uzturas saulē. Meitenīte virināja plaukstiņu zēna acu priekšā.
— Tu jau nemaz nezini, kas tas ir, — izdzirdu zēnu sakām.
— Zinu gan! Nauda!
— Bet kas tas ir — nauda?
Cenšoties par varu atcerēties, meitenīte pat sarauca savu mazo deguntiņu.
— Es zināju, bet man piemirsās.
— Nu jā, tā tev vienmēr iziet, — zēns nicīgi noteica. — Tu nekad arī nezināji. Nauda ir tāda lieta … E! — viņš atmeta ar roku. — Tikpat jau nesapratīsi.
— Nu pasaki! Pasaki!
— Ļoti ļoti sen atpakaļ par to varēja visu ko dabūt. Bija tādas vietas, kur par naudu deva visu, un tas arī
ir viss.
— Kas?
— Tu nekā nesaprati? Protams. Es jau tā zināju.
— Sapratu gan! Nu ka sapratu! Par tādiem bleķī- šiem varēja dabūt, ko vien gribēja. Lielie arī toreiz rotaļājās? Tad gan bija labi! Zini ko, palūgsim, lai tētis mums uztaisa tādu naudu!
Ar pūlēm valdīdams smieklus, Srejs pačukstēja Teram Hāram:
— Tu dzirdi? Beidzot atradies kāds, kam žēl «veco labo laiku»!
Zēns pašķielēja uz mūsu pusi. Ķirurgs ar smaidu un galvas mājienu pasauca viņu. Puisēns droši tuvojās mums.
— Kā tevi sauc?
— Andrea.
— Bet mani sauc Srejs. Es esmu ārsts, bet tas ir profesors Ters Hārs. Viņš pašreiz tieši nodarbojas ar tiem senajiem laikiem, par kuriem tu runāji, un var pastāstīt tev daudz interesanta.
Srejs palūkojās pulkstenī, piecēlās un, paņēmis mani zem rokas, piebilda:
— Bet mēs nu atsveicināsimies, jo mums jāiet uz slimnīcu. Novēlu jums jautri pavadīt laiku!
Aizejot pamanīju Tera Hāra izmisušo skatienu. Labsirdīgajam Srejam nevarēja ienākt ne prātā, kādu lāča pakalpojumu viņš izdarījis vēsturniekam, atstādams to bērnu varā.
Kad pēc divām stundām izgāju dārzā paelpot svaigu gaisu, biju neizsakāmi pārsteigts, ieraugot Teru Hāru tajā pašā vietā strauta malā. Apsēdies viņam līdzās, klausījos, kā viņš stāstīja bērniem par notikumiem, kas
risinājušies pirms daudziem tūkstošiem gadu. Viņš runāja par laikiem, kad cilvēki visu mūžu lējuši sūrus sviedrus uz maza zemes gabaliņa, par briesmīgiem kariem, kuri dažās stundās nopostījuši to, kas celts gadu simteņiem, par tirāniem, kas dzīvojuši pārpilnībā, kamēr viņu pavalstnieki miruši badā. Zēns klausījās lielā aizgrābtībā, viņš pat aizmirsa atmest atpakaļ matu šķipsnu, kas bija nokritusi uz pieres, un satumsušām, it kā gudrākām acīm kāri tvēra katru vārdu, kas nāca pār vēsturnieka lūpām. Piespiedis pie krūtīm iedegušās roķeles, zēns vēl ilgi tā sēdēja pēc tam, kad vēsturnieks bija beidzis savu stāstu. Pēdīgi viņš, kājām šļūcot, piecēlās un aizsoļoja prom, dziļās pārdomās nogrimis.
Tera Hāra seja laistījās priekā par to, ka bija atradis tik pateicīgu klausītāju. Pēc tam mēs abi devāmies pastaigā pa parku, klausoties koru dziedāšanā. Bija jau iestājusies krēsla, un kokos rotaļājās kaut ari neīsta, tomēr skaista, sudrabaina Zemes Mēness gaisma. Piepeši no sānu alejas iznira izpūrusi puisēna galva, Mūsu mazais paziņa tuvojās vēsturniekam, tad palocījās un, norijis siekalas, sacīja:
— Piedod, bet klausies, — tas viss, ko tu stāstīji, bija tikai pasaka, vai ne?
Ters Hārs brīdi vilcinājās. Viņš raudzījās zēnā, un pēkšņi šajā gaistošā smaida apgaismotajā sejā es saskatīju kautrīgu sapņotāju, biklu vīru ar sirmiem deniņiem un sapņu pilnu dvēseli. Es uzminēju, kas tie par sapņiem, un to apstiprināja vēsturnieka vārdi, ar kuriem viņš vienā pašā mirklī atteicās no visām savām zināšanām.
— Jā, — viņš atbildēja, — tā ir tikai pasaka .,.
Apmēram nedēļu pēc kuģa trionotekas iedarbināšanas daži ekspedīcijas dalībnieki pārstāja rādīties sabiedrībā. Vispirms, pusdienu laikā neredzēja gandrīz neviena astrogāta, pēc tam daži fiziķi vairs neapmeklēja dārzu, bet konstruktori Uteneits un Irjēla vispār nekur nebija sastopami, it kā viņu nemaz nebūtu uz kuģa. Visi to ievēroja, bet nepievērsa sevišķu uzmanību, laikam-, tāpat kā es, sacīdami sev: «Droši vien tam ir kāds iemesls.īsto cēloni uzzināju gluži nejauši. Kādu rītu viens jauns matemātiķis man žēlojās, ka gribējis sarežģītam aprēķinam izmantot Geas galvenās elektronsmadzenes, bet Ters Akonjans esot viņu kategoriski noraidījis, sacīdams, ka aparatūra pašreiz pārslogota.