Выбрать главу

—  Tad nu gan ir darba apstākļi! — jauneklis sūro­jās. — Primitīva veģetēšana! Akmens laikmetā vismaz katram bija savs kalts, ar ko tas varēja iecirst akmenī zīmes, cik tik patīk, jo akmeņu — tālaika skaitāmo mašīnu — bija papilnam. Bet šodien? Un tad vēl saka, ka mums te esot viss, kas nepieciešams darbam …

Pēcpusdienā es apmeklēju Teru Hāru. Tur bija diez­gan liela sabiedrība un, starp citu, arī divi Gobara līdzstrādnieki — biofiziķis Diokless un matemātiķis 2murs. Diokless bija maza auguma, melniem matiem un acīm, vienmēr kustīgs un, es teiktu, norūpējies. Radās iespaids, ka viņš ko pazaudējis un nupat kā pamanījis šo nepatīkamo apstākli. Turpretim Zmurs, varbūt kā pretstats, man likās ārkārtīgi mierīgs, it kā viņš pilnīgi pārvaldītu situāciju, kuras labirintos apmaldījies viņa mazais kolēģis. Zmurs stāstīja mums par Gobaru. Es klausījos ar lielu interesi, jo viņš prot labi stāstīt — ar smalku, kaut arī mazliet pasausu humoru. Viņš pa­skaidroja, kādēļ daži studenti jūsmo par Gobara lekci­jām, kamēr citi tās pilnīgi noniecina. Tādās reizēs, kad Gobars apzinoties, ka runā par klausītājiem svešām un grūti izprotamām lietām, viņa lekcijas neesot interesan­tas — viņš ļoti lēni risinot domu, bieži atkārtojoties, stomoties. Tādas lekcijas esot grūti klausīties, un daudz svētīgāk būtu izlasīt kādu mācību grāmatu. Turpretī, kad Gobars sajūsminoties un aizraujoties, tad vairs ne­paliekot ne vēsts no šīs mīņāšanās uz vietas un rāpojošā domas risinājuma, kas tik sveši viņa dabai, un to vietā stājoties slavenajam zinātniekam tik raksturīgais lido­jums no vienas domu smailes uz citu. Ceļu uz izklāstā­mās teorijas kalngaliem tad veidojot tālu domu lēcienu virkne, un tiem jāprotot tikt līdzi, ja negribot atpalikt.

—  Tas ir dabiski, — Zmurs teica. — Nevar taču prasīt, lai gazele kāptu kalnā soli solī ar kājnieku. Un, ja tā tomēr piespiestos un rāptos tikpat lēni, tā nemitīgi izdarītu desmitiem lieku kustību, brīžiem aizskrietu uz priekšu, tad apstātos vai arī citreiz atpaliktu, un šādai mākslīgi palēninātai gaitai pietrūktu tās grācijas un spēka, kas izpaužas viņai tik raksturīgajā zibeņātrajā skrējienā.

Kāds atcerējās anekdoti par to, ka jaunu teoriju, ko Gobars izklāsta pirmo reizi, nesaprotot neviens, arī viņš pats ne, otrreiz atkārtojot, viņš pats to saprotot, bet vienkāršie mirstīgie, protams, speciālisti, sākot kaut ko apjaust, tikai noklausoties astoto vai devīto reizi. Visi smējās. Sarunas novirzījās citā gultnē, bet drīz vien kāds atkal minēja Gobara vārdu. Es teicu, ka ģēniju pa­rasti iedomājas kā sirmgalvi un tam, kas Gobaru nav redzējis, pirmā sastapšanās var sagādāt pārsteigumu, jo viņš nebūt nav vecs. To pateicis, novērsos no gaismas un mēģināju atcerēties Gobara seju, bet nevarēju: at­miņā bija iespiedušās tikai it kā vienā cirtienā izcirstās nepareizās lūpu līnijas un zem nokarenās pieres paslēp­tās acis. Es nebiju vienīgais, kas kavējās šādās pārdo­mās, jo pēkšņi kāds iejautājās:

—   Kādā krāsā viņam acis?

Un neviens no Gobara līdzstrādniekiem nevarēja uz to atbildēt.

—   Redziet nu! — jautātājs iesaucās ar tādu ganda­rījumu, it kā būtu izdarījis eksperimentu savas neizteik­tās hipotēzēs pierādīšanai.

Kad izgāju no Tera Hāra dzīvokļa, lai dotos uz mā­jām, bija jau vēls vakars. Ejot gar atomaizsprostu, tā nišā piepeši ieraudzīju Irjēlu, jauno Rudeliku un kādu nepazīstamu sievieti. Gribēju jau paiet viņiem garām, kad atskanēja brīdinājuma signāls: Gea taisījās uz­ņemt savu ikdienas paātrinājuma devu. Es vairs nepa- gūtu nokļūt līdz liftam, tādēļ paliku pie viņiem. Visi trīs, kā man likās, apmulsuši saskatījās, bet, pirms kāds kaut ko paguva izteikt, automāti iedarbināja dzinējus. Nekas neizmainījās. Gaiteņa zilās nakts spuldzes tāpat rāmi spīdēja, tikai mūsu ķermeņi bija kļuvuši mazliet smagāki. Ja es nezinātu, ka darbojas dzinējj (ne visma­zākā skaņa to neizpauda), es domātu, ka mani pārņē­mis piepešs nogurums.

Pa to laiku mani trīs biedri iegāja nišas attālākajā kaktā un noliecās pār mazliet ieslīpi novietotu masīvu plāksni, kas izspiedās no atomaizsprosta, — tas bija viens no kuģa iekšējā rāmja pagarinājumiem. Es biju pārsteigts, redzot, ka Irjēla smēķē cigareti. Tā vispār ir joti reta parādība, bet Irjēlu es vēl nekad nebiju re­dzējis smēķējam. Viņš noliecās vēl zemāk pār plāksni un nokratīja uz tās cigaretes pelnus, kas to pārklāja ar plānu kārtiņu. Tā tas turpinājās diezgan ilgi un atgādi­nāja īpatnēju rotāju, taču visi trīs biedri ar saspringtu uzmanību vēroja metala plāksnes virsmu. Arī es nevi­ļus noliecos, lai paraudzītos. Pelnu puteklīši negulēja vis nekustīgi, bet sāka lēnām veidot rakstu. Pirmajā brīdī es nesapratu, ko tas nozīmē, bet tad piepeši man viss kļuva sRaidrs. Pelni veidoja koncentriskus lokus, kuru centrs atradās aiz aizsprosta sienas, kaut kur atomtelpā. Acīm redzot dzinēji izraisīja ļoti vājas svār­stības, ko nevarēja pat just, bet atomaizsprosts šo ne­tveramo kustību tagad piešķīra pelnu kārtiņai, un pelni sakrājās nekustīgajās vietās — stāvviļņu mezglos.

Mani kaimiņi sazinājās skatieniem. Irjēla kaut ko pierakstīja, sieviete aizvēra kāda uz trijkāja uzstādīta aparāta vāku, un pēc mirkļa īsa, dobja nopūta vados pavēstīja, ka dzinēji izslēgti.

—   Ko jūs te darāt? — es jautāju.

Irjēla palūkojās manī un piemiedza acis.

—   Vispirms klusēt, dakter, norunāts?

—   Kā, nevienam nekā neteikt? — es brīnījos. — Labi, apsolu. Bet vai jūs varat man pateikt, kas tas te ir?

—   Svārstības, — Irjēla noslēpumaini pačukstēja.

Rudeliks mums nepievērsa uzmanības. Domās no­grimis vai arī norūpējies, viņš glaudīja savu slikti no­skūto zodu. Tikai svešā sieviete stāvēja mierīgi un rau­dzījās tukšajā gaitenī.

—   To es sapratu, — es atbildēju, — bet vai tas ir kas ļauns?

—   Ja to, ko nebijām paredzējuši, uzskata par ļau­numu, tad tas ir Jaunums, — Irjēla sacīja. No šķelmīgās izteiksmes viņa sejā vairs nebija ne vēsts. Zem acīm bija tumši loki, kas liecināja par negulētām naktīm.

—   Bet kas tas īsti ir?

—   Dzinēju slodze nav mainījusies. Pie mazākiem ātrumiem svārstību nebija, tās radās, kad …

—     Kad sasniedzām sešdesmit tūkstoš kilometru sekundē, — Rudeliks ātri izmeta un, atģidies no pārdo­mām, uzlūkoja mūs.

—  Tātad, kas tas varētu būt? — es atkārtoju jautā­jumu mazliet nedroši, it kā nojauzdams, kāda būs at­bilde. Situācija bija visai neparasta. Mēs stāvējām liela, caur tumsu traucoša kuģa visattālākajā nostūri, no trim pusēm masīva metala aizsprosta sienas ieskauti; valdīja pilnīgs klusums, un vienmuļi apgaismotais gaitenis stie­pās tik tālu, ka spuldzīšu virkne viņā galā saplūda zil­ganā svītrā …

—  Nezinu, — Rudeliks vienkārši atteka. — Mēs šo parādību nebijām paredzējuši, jo tā nesaskan ar teo­riju. Tātad …

—  Teorija ir nepareiza, — sieviete nobeidza. Viņa stāvēja nekustīgi, bet balsī izskanēja liels nogurums.

—  Jā-ā, — Irjēla nopūtās un apsēdas uz metala plāksnes.

—  Varbūt ķēdes reakcijas rada neitronu absorbcijas maksimumus un minimumus, — es nomurmināju, pūlē­damies atsaukt atmiņā kādreiz mācītās teorijas, bet tū­daļ apklusu, apjautis, cik smieklīgas ir manu zināšanu noputējušās drumslas salīdzinājumā ar šo triju cil­vēku pieredzi.