— Mmm, — Irjēla noņurdēja, kam vajadzēja nozīmēt — nē. — Esam jau iesūtījuši viņā pusē automātus, — viņš piebilda, ar galvu norādīdams uz aizsprostu, — un ne vienu reizi vien …
— Nu, bet, ja šīs svārstības ir tik niecīgas, — es iesāku, — vai tām ir kāda nozīme …
Irjēla pacēla acis, īsu brīdi uzlūkoja mani no apakšas un tad novērsās; viņš nekā neteica, bet tikai tagad es sapratu.
— Ak debess! — iesaucos. — Tās taču pieaug, svārstības pieaug ar katru paātrinājumu, vai ne?
— Klusāk!
Rudeliks saspieda manu plecu.
— Piedodiet… — es apmulsis stomījos.
Irjēla palika vienaldzīgs.
— Vai tās pieaug? — neskanīgā balsī viņš jautāja pats sev. — Pieaug, — beidzot apstiprināja, — bet.,,
— Bet ne lineāri, — Rudeliks nobeidza.
Viņš mazliet sakumpa, viņa acis dega, un es nopratu, ka runātājs aizmirsis par manu klātbūtni. Viņš griezās vienīgi pie inženiera un tūlīt automātiski tvēra pēc kabatas analizatora. Irjēla viņu pārtrauca, ar rokas mājienu it kā pārvilkdams svītru Rudelika vārdiem.
— Nu jā, — Irjēla sacīja, — maksimumu tās laikam sasniegs ap simt trīsdesmit tūkstošu kilometru sekundē… pēc tam varbūt samazināsies, bet tikai nedaudz. Gobars gan saka, ka tas esot labi, bet…
— Vai tad ari Gobaru jūs esat iejaukuši šajā lietā?
Irjēla neatbildēja, tikai mazliet pasmaidīja, kā gribēdams teikt: «Arvien vēl tu neko nesaproti..
— Viņš saka, ka tas esot labi, — inženieris turpināja, — bet, taisnību sakot, tas mums neko nedod, jo Gobaru «tas» iņteresē vienīgi tiktāl, ciktāl tam sakars ar viņa darbu …
— Tam tiešām ir sakars ar viņa darbu, — sieviete piemetināja.
— Jā, Gobaru iepriecina šī parādība, un viņš apgalvo, ka tā esot palīdzējusi…
— Nu ko tad tas īsti nozīmē? — es vaicāju. Nekā vairs nesapratu, tikai jutu, ka mūs apņem kaut kas, ko nevar izteikt vārdos. — Vai draud briesmas? — beidzot pateicu un nezin kādēļ nokaunējos.
— Briesmas? — inženieris pārsteigts jautāja. — Domāju, ka ne, jo Geas konstrukcija aprēķināta ar septiņ- desmitkārtīgu izturības rezervi…
— Tātad?…
Irjēla piecēlās. Viņi visi trīs taisījas aiziet. Sieviete paņēma pret sienu atslieto vibrometru, bet Rudeliks paraustīja automātu, kurš gluži kā mazs sunītis aizčāpoja viņam pakaļ.
Es paliku stāvot uz vietas; viņi neatvadījušies pagāja man garām, it kā es būtu izgaisis. Irjēla, kas gāja pēdējais, piepeši apstājās un, satvēris manu elkoni, to spēji paspieda.
— Tas ir kaut kas tāds, no kā dzīve mūs atradinājusi, — viņš sacīja, ieskatīdamies man acīs. — Tam nav vietas šajā milzu celtnē, ko esam cēluši gadu tūkstošus. — Irjēla apvilka gaisā apli, un es sapratu, ka viņš runā par zinātnes celtni. — Un tas ir ļaunāks par briesmām, — piebilda klusāk,
— Ļaunāks? — es jautāju. Biju galīgi apjucis.
— Jā gan, — Irjēla teica. — Tas ir nezināmais.
Viņš atlaida manu roku un sekoja pārējiem. Ilgi, loti ilgi es lūkojos neskaidrajās vibrācijas pēdās uz plāksnes virsmas, kas līdzīgi nosūbējušam spogulim neatstaroja gaismu, līdz beidzot klusi, kā zagšus aizlavījos prom.
ZELTA GEIZERS
Aizritēja piektais ceļojuma mēnesis, un signāli no Zemes jau pienāca ar divu mēnešu novēlošanos. Tagad man bija mazāk brīva laika nekā agrāk: to aizņēma zēns no Ganimeda. Šrejs, Anna un es sarīkojām konsi- liju, kurā nolēmām pamatīgi izpētīt viņa smadzenes. Pirmais ķirurgs pieprasīja tiešu savienojumu ar Zemi, lai ievāktu par jaunekli sīkākas ziņas, jo varēja gadīties, ka mums nāksies viņam mācīt paša dzīves gaitu, ierakstot atmiņā faktus, ko katastrofa bija no tās izdzēsusi.
Jauneklis bija pilnīgi pasīvs un nepretodamies ļāva ar sevi darīt visu, ko vien gribējām. Gluži kā mazu bērnu viņu varēja vadāt, kurp vien patika. Anna viņam veltīja daudz uzmanības: nereti vēroju viņu staigājam dārzā starp puķu dobēm, vedot pie rokas garo, slaido jaunekli, kas loti nopietni un paklausīgi sekoja viņai, brīžiem mēģinādams savu smago gaitu pieskaņot meitenes sīkajiem solīšiem. Anna runāja ar viņu, rādīja puķes un sauca tās vārdā, bet tas viss atsitās kā pret sienu. Beidzot Šrejs nozīmēja izšķirošo caurskati. Lielajā encefalovīzijas aparatūrā bija kāds bojājums, ar ko es pats netiku galā, un nolēmu griezties pie otrā astrogāta, kura pārziņā atradās tehniskās palīdzības automāti. Man nebija viegli viņu sameklēt, jo viņš tikko bija beidzis dežūru un atstājis stūrēšanas telpas. Arī informatori neatviegloja man meklēšanu. Maldīdamies pa visu kuģi, beidzot nokļuvu kādā nomaļā stūrītī — tālu no centrālajiem klājiem. Seit pie ieejas mazajā filharmonijas zālē gaitenis kļuva platāks un veidoja kaut ko līdzīgu vestibilam. Pie vienas no sānu kolonām stāvēja Lancelots Grotrians un skatījās baltajā skulptūrā, kas pacēlās tukšās telpas vidū. Es izklāstīju viņam savu lūgumu. Mūsu saruna bija lietišķa, pat pasausa, bet baltā akmens stāva tuvums tai piešķīra dīvainu mirdzumu un piepildīja katru klusuma mirkli.
Sarunājoties mēs sākām staigāt pa zāli, un mūsu soļi skaļi atbalsojās gliemežvākiem līdzīgo griestu augstajās velvēs. Tad — nezinu, kā tas gadījās, — abi reizē apstājāmies vaigu vaigā ar marmora tēlu. Tas bija jauns zēns, kas, ejot tālu ceļu, apstājies. Seja gluži parasta, neinteresanta. Bet tā atgādināja miglā tītu marta rītausmu, kad ūdeņu apskalotie, kailie koki, kurus skar lecošās saules stari, stāv lielo vasaras dienu gaidās. Un tāda bija šī seja — tā gaidīja itin visu, arī vislielāko sapņu piepildīšanos. Grotrians pastāstīja, ka šo tēlu veidojusi Soledade. Tad es atcerējos mazu epizodi, kas notika pirms kādas nedēļas. Ieraudzīju tēlnieci dārzā, kur viņa sēdēja uzkalniņā ar īstu senlaiku grāmatu klēpī. Apvaicājos, kas tā par grāmatu. Soledade neatbildēja un, galvu nepacēlusi, sāka balsī lasīt:
«Tad viņi jautāja:
— Kā tev klājas?
— Labi, — viņš atbildēja, — es daudz strādāju.
— Vai tev bija ienaidnieki?
— Viņi nespēja traucēt mani darbā.
— Un draugi?
— Viņi gribēja, lai es strādāju.
— Vai tas tiesa, ka tu daudz cieti?
— Jā, — viņš atbildēja, — tā tas ir.
— Ko tu tad darīji?
— Strādāju vēl vairāk — tas palīdz.»
— Par ko tas ir? — es jautāju.
Soledade nosauca kāda senatnes tēlnieka vārdu un turpināja lasīt, vienā mirklī pilnīgi aizmirsusi manu klātbūtni.
Pastāstīju šo epizodi Grotrianam un jautāju, vai, pēc viņa domām, tēlniece var kaut ko smelties šajā ekspedīcijā.
— Domāju gan, — viņš atteica. — Ir ļoti grūti atveidot akmenī to, kas apslēpts dziļi cilvēkos. Jāmeklē dažādi ceļi, un, skatoties zvaigznēs, var neapšaubāmi labāk iepazīt cilvēku.
Kamēr astrogāts runāja, es vēroju viņa seju. Tanī jau dominēja vecuma rievas, visi vaibsti, sīkās grumbiņas
ap acīm un vaigu smalkais krokojums — viss smagi slīga lejup. Acis zem sirmajām uzacīm sedza tāds kā viegls plīvurs, bet, izrunādams pēdējos vārdus, viņš uzlūkoja mani un likās — taisni brīnums — daudz jaunāks nekā es.
Vakarā mēs ieradāmies operāciju zālē un zēnu, kas bija vienaldzīgs pret visu kā vienmēr, noguldījām uz metala galda. Tad notika kas neparedzēts: kad Srejs pavilka lejup platos elektrodu galus, gribēdams tos aptīt jaunekļa galvai, tas negaidīti ar rokām aizsedza seju. Šī straujā, biklā kustība mūs pārsteidza un samulsināja, jo bijām pieraduši pie slimnieka pilnīgās pasivitātes. Anna noliecās pār viņu, sāka klusi, liegi runāt un maigi, kā rotaļādamās vai paijādama, atlieca pirkstu pēc pirksta. Beidzot jauneklis pakļāvās, bet viņa seja palika saspringusi kā dūre. Metala spailes piekļāvās slimnieka deniņiem un aptvēra vaigus zem acīm, krēm- balts palags sedza viņa vidukli, un tikai daļēji kailās krūtis vienmērīgi cilājās lēni dziestošo spuldžu gaismā, Srejam pakāpeniski izslēdzot apgaismojumu. Beidzot iestājās dziļa krēsla. No mirdzošās ķiveres, kas tagad cieši nosedza slimnieka galvaskausu, uz visām pusēm kā eža adatas spurojās strāvu uztvērēji. Visi kopā tie veidoja kaut ko līdzīgu ekrānam, kas uztvēra smadzeņu biostrāvu vājo pulsēšanu un, tūkstoškārt pastiprinājis, pārraidīja to tālāk aparatūrai, kas atradās galvgalī. Tas bija stikla masas ķermenis, pēc formas līdzīgs globusam. Kā zināms, viduslaiku hipotēzē,-ka no smadzeņu strāvu pieraksta varēs nolasīt cilvēka domas, neapstip- rinājās, jo asociāciju kompleksi katram cilvēkam veidojas citādi, un līdzīgām strāvas līknēm neatbilst līdzīgi jēdzieni. Tādēļ ārsts ar encefaloskopu nevar izzināt slimnieka domas, bet var izsekot psihisko procesu dinamikai un tādējādi noteikt smadzeņu slimību vai traumu.