Srejs labu brīdi nekustēdamies klausījās pastiprinātājas strāvas sanēšanā, it kā mēģinādams šajās juceklīgajās skaņās sakl-aUsīt kādu melodiju. Beidzot viņš ieslēdza aparātu.
Caurspīdīgajā globusā iedegās gaisma. Zem stikla apvalka tūkstošiem dzirksteļu sāka šaudīties tik ātri,
ka varēja redzēt vienīgi drebošas spirāles un apļus, telpā izkarinātas fantastiskas, vizuļojošas mežģines ar trauslām līčloču apmalēm; vietām biezas gaismas šķiedras sakausēja atsevišķas izlādes platās, mirdzošās joslās, kamēr pamazām visu lodi piepildīja rāma, violeta vizma, kas atgādināja mazas debesis ar neskaitāmām krītošo zvaigžņu švīkām. Miljoniem gaišu līniju te nepārtraukti sazarojās, saplūda un atkal sadalījās, veidodamas apbrīnojami simetrisku, skaistu rakstu.
— Lūdzu, pasaki viņam kaut ko, — Srejs pačukstēja Annai. Uz ķirurga sejas krita lodes gaismas atspīdums, un melno ēnu klātajā sejā krasi izdalījās viņa asais, plānais deguns.
— Ko lai saku? — Anna mazliet apmulsusi jautāja.
— Kaut ko, — Srejs noņurdēja un noliecās vēl zemāk pār mirdzošo lodi.
Anna pieliecās pie metala ķiveres. Es redzēju tikai viņas tumšo profilu uz gaišā fona.
— Vai tu dzirdi mani?
Dzirksteles turpināja riņķot kā riņķojušas.
— Saki, — kas tu esi? Kā tevi sauc?
Strāvai vienmuļi sanot, Annas balss skanēja vāji. Sis desmitiem reižu atkārtotais jautājums vienmēr bija palicis bez atbildes; ari šoreiz slimnieks klusēja, bet dzirksteles turpināja šaudīties pa saviem noslēgtajiem ceļiem, nemitīgi svārstīdamās te augšup, te lejup. Anna vēl šo to pajautāja jauneklim, ieminējās par Ganimedu, kosmodromisko staciju, nosauca pazīstamākos Zemes ģeogrāfisko vietu vārdus, bet tas viss neizraisīja ne mazākās pārmaiņas dzirksteļu riņķošanā.
Kaut gan līdz šim biju reti asistējis tik sīkās smadzeņu caurskatēs, tomēr no studiju laikiem vēl šo to atcerējos: šīs dzirksteles, kas it kā ieslodzītas nemitīgi riņķoja pa noteiktām orbītām, atspoguļoja vienīgi smadzeņu veģetatīvās funkcijas. To ritmiku un simetriju neizjauca neregulārās, izlocītās izlādes, kuras nezinātājs uzskatītu par haotiskām, kaut gan tieši tās ir īstie domu attēli. Mācību gados man bija grūti samierināties ar to, ka kristālskaidro domu atspoguļo šādi šķietamā ne- sakarībā šaudīgi zibšņi.
Pāri Sreja tumsas apņemtajam plecam raudzījos lodē. Vietām tās apgaismojums kļuva nevienmērīgs, it kā gaismas straume tur būtu sašķīdusi pret neredza- miom rifiem un apskalotu tos zeltainām šaltīm, kurās iezīmējās tikko saskatāmi viļņi! un šļakatu apveidi.
Beidzot Anna apnikusi apklusa. Arī es jau sāku just nogurumu un savu neērto pozu (visu laiku stāvēju stipri saliecies). Srejs kaut ko neskaidri murmināja, tad ieklepojās un noteica:
— Pietiks.
Anna to laikam nesadzirdēja un, brīdi klusējusi, pastiprinātājiem turpinot sanēt, jautāja:
— Vai tu kādu mīli?
Pagāja ne vairāk kā sekundes daļiņa, un riņķojošās dzirksteles piepeši notrīsēja. No tumsas pacēlās zeltīts fontāns, iekvēlojās, sašķēla noslēgtās orbītas un uzšāvās augšup; likās, ka tas sadragās sava stiklotā cietuma sienas. Tad gaismas šalts atkrita atpakaļ, izdzisa, spožā virsma saslēdzās, un atkal spokaini fosforescēja vienmuļi riņķojošās dzirksteles.
Srejs strauji izslējās, izslēdza aparātu un aizdedzināja griestu spuldzes. Apžilbināts pievēru plakstus.
— Nu jā, — ķirurgs, kā parasti, neskaidri murmināja, — motoriskā afāzija… tāda? Smagi bojāti apmēram desmit lauki… un dziļāk tractus cortico-tha- lamicus… thalamus tomēr ir vesels, tā izskatās.,, un komisūra… — Piepeši, it kā pirmo reizi būtu ieraudzījis Annu, viņš tai pienāca klāt, uzlika rokas uz viņas pleciem un sacīja:
— Lieliski, meitēn! Kā tev tas ienāca prātā?
Anna nevarīgi pasmaidīja.
— Nezinu. Man tas likās pat muļķīgi, jo nervu ceļi taču …
— Nav muļķīgi! Nav muļķīgi! — Srejs viņu pārtrauca un sapurināja tās šauros plecus. — Pārtrūkuši ceļi, vai ne? Bet mēdz būt vairāk vai mazāk spēcīgas mnemonas, mēdz būt atmiņas, kuras var iznīcināt tikai reizē ar cilvēku. To tu ļoti labi izdarīji. Nezinu, bet..,
Nepabeidzis domu, viņš piegāja pie galda un atbrīvoja slimnieka galvu. Jauneklis plaši atplēta acis ar milzīgiem redzokļiem — tik milzīgiem, ka tie atgādināja divas melnas saules aptumsuma laikā, kuras ietver šauri, sirmzili loki. Sīs acis stingi un vienaldzīgi raudzījās mums cauri.
— Abulia … pieres lauki… — Srejs murmināja. — Nejauka lieta… bet tas nekas… mēs velreiz ope- rēsim…
Sporta zāle bija teritorija, kur pastāvīgi satikās visdažādāko laboratoriju un grupu darbinieki. Es visiem ieteicu sistemātiski nodarboties ar vieglatlētiku un, rādot piemēru, pats ik pārdienas gāju uz treniņiem. Mūsu treneris bija Zorins, Ametas draugs. Es nekad īsti netiku gudrs, vai viņš bija pilots, kas nodarbojās arī ar mehāneiristiku, vai otrādi — mehāneirists, kas piekopj pilotāžu, bet tas galu galā ir tīri formāls jautājums. Zorins, kā viņš pats mēdza sacīt, bija tik daudz klimtls pa dažādām kosmogoniskajām stacijām, ka viņam galīgi sajucis miega un nomoda ritums; viņš varēja gulēt un strādāt jebkurā dienas vai nakts laikā. Zorins bija teicams sportists — tieši tādu iztēlojos Ametu, kamēr vēl viņu nepazinu. Viņš apbrīnojami viegli izpildīja vissarežģītākos vingrojumus. Tuvojoties rīkiem, viņš likās ieklausāmies savā ķermenī un gaidām kādu noslēpumainu mājienu par tā gatavību, tad, piepeši pievilcies uz stieņa, sāka šūpoties un riņķot, brīžiem, it kā spītējot gravitācijai, sastingdams un ar savu ķermeni uzburdams brīnum skaistas, acumirklīgas kompozīcijas. Visas viņa kustības, rokas spiediens, šķietami smagā, bet klusā gaita pauda tādu kā laiska tīģera grāciju, it kā viņš priecātos par savu lielisko ķermeni un reizē ik brīdi būtu spiests pārvarēt tā kūtrumu. Mēs visi mīlējām Zorinu. Viņš prata visbērnišķīgākā veidā iedegt mūsos godkāri. Atceros, kā Riliants vairākas nedējas no vietas ik vakarus apmeklēja sporta zāli, kur vingrinājās izpildīt kādu apgriezienu tikai tādēļ, lai Zorins viņam beidzot draudzīgi pamirkšķinātu. Runāja, ka viņš esot spīdošs konstruktors: viņa kolēģi no Tembhāras grupas mēdza stāstīt par Zorina apbrīnojamo spēju paredzēt projektējamo stereometrisko risinājumu visattālākās sekas.