Manuprāt, tam bija kāds sakars ar viņa paša ķermenim piemītošo dotību pārvarēt telpu. Neviens nezināja, kā un kad Zorins strādā, — viņš ieradās Tembhāras laboratorijā kā viesis, pavadīja tur kādu stundu,
paņēma temu un pēc dienām divām trim atgriezās ar gatavu atrisinājumu galvā. Viņš nekad neko nepiezī- mēja, visu lieliski atcerēdamies. Viņa platais, zilgani mirdzošais selenita kombinezons varēja ik brīdi negaidot pavīdēt jebkurā vietā tālu no kuģa centra — kādā no patumšajiem gaiteņiem, kas atradās pie paša borta, virs lidlauka, vai arī pašā apakšējā stāvā, kur viņš parasti klaiņoja gluži viens, bet, ja viņam līdzās bija kāds cilvēks, tad varēja droši galvot, ka tas ir Ameta. Radās iespaids, ka viņi nekad nesarunājas: mani vienlīdz pārsteidza un satrauca tas, cik pilnīgi šie cilvēki bija apguvuši klusēšanas mākslu — tik sveša tā man šķita. Citreiz viņi vieglā, līganā gaitā pastaigājās pa zvaigžņu galeriju, apmainīdamies ne vairāk kā ar vienu vārdu pusstundā, ko citi pat nesaprata, — tas parasti bija kāda kuģa vai kosmodromiskās stacijas nosaukums,— un pēc tam atkal turpinādami klusēt, it kā par kopīgi izvēlētu temu.
Pa šo laiku Gea bija sasniegusi 90000 kilometru ātrumu sekundē, bet joprojām šķita, ka tā nekustīgi planē starp zvaigznēm, un vienīgi Doplera efekta rezultātā pamazām mainījās zvaigžņu nokrāsa: tās, kas bija redzamas kuģa priekšgalā, kļuva arvien zilganākas, bet tās, kas palika aiz mums, krāsojās sārtos toņos. Jutīgi, katru pārmaiņu uztveroši aparāti aprēķināja lidojuma ātrumu — tas bija stindzinošs un Zemes apstākļos neiedomājams: tādā ātrumā lidojošs šāviņš, saskaroties pat ar visizretinātākajiem Zemes atmosfēras slāņiem, acumirklī izgaistu kā gāze. Taču šeit zvaigznes un melnais tukšums — viss bija kluss un mēms. Vienīgi no vistālākajiem klājiem pašā kuģa pakaļgalā vēl varēja ieraudzīt Sauli, kas izskatījās kā zilgani dzeltena, samērā spoža zvaigzne un mirdzēja saspiesta diska centrā; tas bija ekliptikas plaknē riņķojošs zodiakālo putekļu mākonis. Turpmāko attālināšanos no Zemes pauda vienīgi aparātu skalu nedzīvo ciparu rindu pieaugums — ar prātu tas vairs nebija aptverams.
Es vairākkārt saņēmu uzaicinājumus iekļauties vienā vai otrā speciālistu grupā, un, jāatzīstas, man pat radās vēlēšanās saistīties ar videoplastiķiem, bet tomēr atturējos. Arvien vairāk iedziļinājos medicīnas studijās; vakaros pēc treniņa, juzdams tīkamu fizisku nogurumu,
veicu sarežģītas operācijas ar trionu fantomiem vai arī studēju zinātnisko literatūru, ko ieguvu no kuģa bibliotēkas bagātīgā medicīnisko darbu klāsta.
Sīs studijas sniedza lielu gandarījumu, tomēr mani allaž mocīja neizprotama neapmierinātības sajūta. Reizēm vajāja doma, ka es pārāk maz tiekos ar cilvēkiem, citreiz — ka manām studijām ir pārlieku akadēmisks raksturs un uz kuģa no tām nav nekāda labuma. Prakse pēc atgriešanās uz Zemes likās tāla un nereāla.
Pa to laiku, kamēr es mācījos, lasīju, pieņēmu pacientus, apmeklēju Teru Hāru vai pastaigājos ar Ametu, kuģa dzīvē sākās tikko manāmas un lēnas, bet nenovēršamas pārvērtības. Daudzi sīki gadījumi būtu varējuši man to apliecināt, bet es pret tiem biju kurls un akls. Vēlāk nevarēju vien nobrīnīties, kā tas viss man pagāja garām, bet tagad esmu pārliecināts, ka pašaizsardzības instinkts neļāva nonākt līdz apziņai ļaunuma vēstnešiem, kas tuvojās, it kā uzglūnēdami mums melnajos, ledusaukstajos bezdibeņos, caur kuriem nepagurdams joņoja mūsu kuģis.
Tā kādā vakarā, kad, skrējiena nogurdināti, mēs puskaili atpūtāmies guļamkrēslos un mūsu miesas pēc karstās dušas kūpēja, kāds no puišiem, ar plaukstas sāniem slinki pliķēdams gurnus, it kā turpinot pārtraukto masāžu, izteica nožēlu, ka nevaram nodarboties ar airēšanu. Zorins smaidīdams sacīja, ka viņš apņemoties sarīkot uz Geas īstas astoņnieku regates, un, atbildot uz mūsu izbrīnās pilnajiem jautājumiem, paskaidroja, kā viņš to domā izdarīt. Laivas varot novietot nelielos, paralēlos, ar ūdeni pildītos baseinos, radot ap tiem videoplastisku ezera vai pat jūras mirāžu. Komandas sākšot sacensties, bet apslēpti mēraparāti noteikšot, kurš astoņnieks airējis visātrāk, kas tad arī tikšot atzīts par uzvarētāju. Zorins, kā parasti, jau sāka zīmēt gaisā aparatūras apveidus, kad fiziķis Griga sāji iemeta starpā:
— Tās būs nevis sacensības, bet gan halucinācijas! Un vispār te ir pārāk daudz videoplastikas. Mākslīgas debesis un mākslīga saule, un mākslīgs ūdens… kas zina, varbūt mēs visi sēžam gluži parastā mucā, bet Gea, Visums, ekspedīcija un šīs tukšuma ainavas nav nekas cits kā videomirāža!
Daži no mums sāka skaļi smieties, kas fiziķi vēl vairāk sakaitināja.
— Kāda velna pēc mums vajadzīga šī rotaļa! — viņš iesaucās, tad, pielēcis kājās un nostājies mūsii priekšā, nikni turpināja: — Tā taču ir pašapmānīšanās! Ja tā turpināsies, mēs beidzot nonāksim tik tālu, ka ne.- viens nekā nedarīs, pat videoplastika nebūs vajadzīga. Lai izbaudītu kāpšanu Himalaju kalnos, pietiks norīt tableti, kas attiecīgi kairinās smadzenes, un, sēžot klubkrēslā, tu būsi svētā pārliecībā, ka atrodies starp sniegotiem kalngaliem. Kāda pašapreibināšanās! Tā taču ir narkoze, kaut kādi riebīgi surogāti! Ja cilvēks nevar ko darīt pa īstam, tad nevajag to darīt nemaz!
Pēdējos vārdus viņš gandrīz izkliedza. Viņa runas sākumā daži no mums iespurdzās, bet tūlīt arī aprima. Kāds biologs mēģināja sniegt lietišķus paskaidrojumus par narkozēm, taču saruna drīz vien apsīka, un mēs steidzīgi izklīdām, aizejot vēl skaļi izteikdami nepatiku, ka Zorins mūs pārāk nomoka pirms gaidāmajām sacensībām. Tas, protams, bija tikai iegansts, kam vajadzēja noslēpt mūsu sirdis iezagušos klusumu.
Mani ilgi nodarbināja neparedzētās parādības problēma, ar kuru saskāros toreiz pie atomaizsprosta. Biju apņēmies nevienam par to nebilst ne vārda, tomēr jāatzīstas, ka daudzus vakarus no vietas arvien lielākā satraukumā gaidīju brīdinājuma signālu un, kur vien atrados, visur uzsāku uz savu roku visai intensīvus un tikpat nemākulīgus pētījumus, bet man neko neizdevās pamanīt. Pāris reižu es ar nolūku ilgāk uzkavējos pie Tera Hāra, lai, nākot no viņa dzīvokļa, palūkotos nišā uz aizsprosta sienu, bet tā bija tukša un tumša. Radās vēlēšanās atkārtot Irjēlas eksperimentu ar pelniem, bet baidījos, ka mani pieķers un es kļūšu smieklīgs. Beidzot problēma izgaisa pati no sevis. Nākošā mēneša beigās Irjēla atkal parādījās pie pusdienu galda un bija vislabākajā noskaņojumā, šķita, ka viņš vairs nemaz neatceras tās nakts tikšanos. Vairākas reizes mēģināju uzsākt par to sarunu, bet, tā kā man nebija panākumu, noprasīju viņam tieši.
— Ā, — viņš atteica, — tas nav nekas, viss kārtībā. Pirmajos eksperimentos tādas lietas mēdz atgadīties.
Vakaros es pastaigājos pa zvaigžņu klājiem. Tur bija maz ļaužu. «Tas tādēļ,» domāju, «ka visiem daudz darba.» Runāja, ka astrofiziķi gatavojoties kādas ļoti retas parādības — supernovas uzliesmojuma novērošanai, kas notikšot nākošajā gadā. Par Gobara grupu stāstīja, ka tā esot uz pēdām kādam jaunam atklājumam. Pārējās grupās gan bija kopskaitā ap simt astoņdesmit cilvēku, bet pa klājiem klimta tikai rets zvaigžņu mīļotājs. Es tam nepiegriezu nekādu vērību. Mani arvien vairāk aizrāva tukšums. Agrāk es to vēroju kā astronoms-amatierisj pūlēdamies nosaukt un klasificēt visus debess ķermeņus. Bet pamazām mana attieksme pret zvaigznēm pilnīgi izmainījās. Es vairs neizšķīru zvaigznājus. Nemeklēju tos, neizolēju no tumšā fona, kā pazīstamā sejā neizdala ne acis, ne lūpas. Nekustīgs, nogrimis vērošanā, pieri pret vēso sienu atspiedis, es stundām ilgi ar neatslābstošu modrību raidīju skatienu tukšumā. Pavērsts uz augšu, tas kā gaisā izšauta bulta šķita atgriežamies pats sevī. Virs manis plētās bezgalīgi tumsas slāņi, kuros šur tur bālganām dzīslām bija ieēdusies miglāju rūsa. Vairāk nekā. Lejā — zvaigžņots bezdibenis. Šie divi nakts klajumi veidoja Piena Ceļa melnos krastus. Pēc kāda laika acis vairs neizšķīra pat paprāvus objektus. Skatiens ar mokām sev lauza ceļu tumsas vālos, ieurbdamies tajos kā milzīgos, melnos, izplēnējušiem pelniem klātos pauguros, kā naksnīgos okeānos, kuru dzelmēs gruzd fosforescējošas nogulsnes; ar neiedomājamu piepūli tas pašķīra putekļu aizkarus, lai sniegtu zvaigznes, bet nokusis un bezspēcīgs iegrima un izsīka bezgalīgā tumsā. Brīžiem ar neizsakāmu atvieglojumu skatiens atpūzdamies kavējās pie bariņā mirgojošām ugunīm — tie bija miglāji, spoži kā gāz- veidīgā dzīvsudraba zibeņi, kas kolosāla izvirduma brīdī sastinguši uz mūžiem, — bet tad tiecās atkal tālāk, turp, kur starp bezveidīgiem tumsas blāķiem rēgojās plaisas, no kurām kā biezas dūņas plūda spokaina, trūdoša gaisma. Tā raugoties, brīžiem šķita, ka mans skatiens materializējas un acis izstaro kādus taustāmus starus vai ceļus un es nedrīkstu aizvēri plakstus, jo tad pametīšu savu skatienu kāda naksnīgā bezdibeņa labirintos, kur tam būs mūžīgi jāmaldās starp ledainiem un kvēlojošiem mākoņiem, dzelmēs, kur valda neiedomājami vecs, miljardiem gadu pulsējošs laiks; un tas viss — šie neizmērojamie plašumi bez gala un malas, bez robežām, kuras varētu skatīt vai kaut iedomāties — tas viss taču bija īstenība, pasaule, kas dzimusi no melnā tukšuma un žilbinošajām ūdeņraža liesmām.