Ceļojuma astotajā mēnesī raķete sasniedza 100 000 kilometru ātrumu sekundē. Ik četrās sekundēs Gea pārvarēja attalumu, kāds šķir Mēnesi no Zemes; tā lidojot, gaismas viļņu galotnes stāvus sablīvējās kuģa priekšgalā un izplētās tālu aizmugurē. Gea sasniedza vienu trešdaļu no maksimālā kosmiskā ātruma, un tomēr visi gaismas avoti, pēc kuriem varēja noteikt mūsu atrašanās vietu, palika nekustīgi. Reizēm man likās, ka, apzinoties Visuma baiso vienaldzību pret to piepūli, kas bija nepieciešama mums un mūsu šim vienīgajam mērķim radītajām mašīnām, kas traucās bezgalībā kā vienā punktā koncentrēta gribas spēka tērauda smaile, ka, to pilnībā apzinoties, cilvēkam būtu jāsabrūk. Visnenozīmīgākās pārmaiņas zvaigznāju stāvoklī, ko varēja konstatēt vienīgi ar mikroskopiem, nācās gaidīt nevis dienām un mēnešiem, bet gan gadiem ilgi. Mēs strādājām, atpūtāmies, gulējām, izklaidējāmies, mīlējām, bet raķete traucās uz priekšu, automāti iedarbināja dzinējus, atomliesmu mēles plaiksnīdamās izšāvās no dzinēju vārstuļiem, kuģis paātrināja gaitu, lidodams jau 105, 110, 120 tūkstoš kilometru sekundē, bet zvaigznes palika nekustīgas.
BĒTHOVENA DEVĪTĀ SIMFONIJA
Ilgas pēc visa jaunā, neizbaudītā, neizjustā, kas dziļi un neskaidri auga manī, bet ko it kā nomāca, apslāpēja tikšanās ar cilvēkiem un stundas, ko pavadīju pie aparātiem, klausoties pārraides no Zemes, ilgas, kas gaiši uzplauka naktīs, kad pamodos starp diviem sapņiem, vai vienam pastaigājoties zvaigžņu gaismā un agrās rīta stundās — tas viss sakrājās, saplūda vienkopus un izlauzās uz āru ceļojuma divsimt sešdesmit trešajā dienā.
Todien es pabeidzu savas nodarbības vēlāk nekā parasti un, apstājies zem lielās araukārijas starp slimnīcas zālēm un savu dzīvokli, gudroju, kā pavadīt atlikušās vakara stundas. Neko neizdomājis, beidzot aizbraucu uz dārzu.
Tur valdīja agrs pavasara novakars: vējš, laikam pēc kāda biedra vēlēšanās, bija stiprāks nekā parasti, tā skaudrās brāzmas ik brīdi purināja koku zarus, modinādamas spilgtas pagātnes atmiņas. Debess zilgmē virs galvas peldēja lieli, bezveidīgi mākoņi, zemā saule te paslēpās aiz tiem, te izšļāca gaismas šaltis pār to zeltainajām apmalēm, un tad visi koki un krūmi, it kā piepeši pamodušies, meta uz zemi garenas ēnas.
Pie stāvas klints, no kuras gāzās strautiņš, uz akmeņiem bija nosēdušies trīs zēni divpadsmit, piecpadsmit gadu vecumā. Visjaunākais no tiem, sarāvies zem granīta izciļņa, laizīja cukursniegu kociņa galā. Viņš ar tādu aizrautību nodevās šai darbībai, ka neviļus pienācu tuvāk, lai brīdi viņu aplūkotu. Otrs pusaudzis visai kļūdaini svilpoja melodiju no kādas simfonijas, grūtākajās vietās piepalīdzēdams ar spējiem kāju vēzieniem. Trešais, kas izrādījās Nilss Irjēla, bija uzrāpies visaugstāk un apsēdies klints dabiskos akmens sedlos, no kurienes, rokas uz krūtīm sakrustojis, kā varenu plašumu valdnieks vēroja apkārtni. Kāds, ko nevarēju labi saskatīt, stāvēja strautiņa pretējā krastā, tieši pie burbuļojošās straumes, kas koku paēnā šķita melna un bieza kā darva, un tikai putu krēpes, balti vizot, reizēm uzšļāca gaisā.
— Kad tad īsti sāksies tas briesmīgais tukšums, par ko tik daudz runā? — iejautājās jaunākais zēns, griezdamies pie neredzamā cilvēka. Zēns vēl joprojām laizīja savu konfekti, bet, lai arī sarunājoties varētu baudīt gardumu, nolauza tai galu un aizbāza aiz vaiga.
— Tas sāksies tad, kad tu to pamanīsi, — neredzamais atteica.
Es pazinu Ametas balsi. Sai brīdī kāds uzlika roku man uz pleca. Tā bija Anna.
— Sen neesam redzējušies. Ko tu dari? — pagriezies pret Annu, smaidīdams teicu. Dzirdēju, ka zēni turpina sarunu ar pilotu, bet nevarēju vairs klausīties viņu vārdos.
— Šodien ir koncerts, — Anna lietišķi noteica un sapurināja savas cirteis.
— Vai Ruiss seniors? — vaicāju.
— Nē, šoreiz kas gluži senatnīgs — Bēthovens, devītā. Pazīsti?
— Liekas gan, — atteicu. — Tātad koncerts. Vai tu iesi?
— Jā. Un tu? — viņa jautāja. Tālumā pazibēja bērnu košie apģērbi.
— Protams, — atbildēju, — un ar tevi, ja drīkstu.
Viņa apstiprinoši pamāja un tūlīt pacēla roku, Tai
saglaustu dumpīgās cirtas.
— Vai tūlīt jau jāiet? — es vaicāju. Mani piepeši pārņēma viegla, tīkama noskaņa, it kā es būtu tikko iedzēris dzirkstoša vīna glāzi.
— Nē, sākums ir astoņos.
— Tātad pēc stundas. — Es palūkojos pulkstenī. — Vai mēs kaut kur satiksimies? — smaidīdams piebildu. Uz Geas bija pieņemts tā izturēties, jo tas iedvesa pārliecību, ka mūsu kustības brīvību neierobežo kuģa sienas, un piederēja pie ilūziju sistēmas, kas arvien plētās plašumā. Tāpat kā citi, es uzskatīju, ka tā ir laba metode.
— Noteikti, — viņa nopietni atbildēja, — satiksimies … pie šīs egles pēc stundas.
— Tieši pēc stundas, lieliski, bet vai tagad lai eju prom?
— Jā, man «vēl šis tas. jākārto.
Es atkal paliku viens. Pagāju uz to pusi, kur pirmīt sēdēja zēni, bet tagad tur vairs neviena nebija. Devos cauri dārzam. Es tik labi šeit pazinu katru stūrīti, katru celiņu un puķu dobi, ka laikam gan aizvērtām acīm varētu noiet jebkurā virzienā. Man, protams, bija labi zināms, kur beidzas pastaigu laukums un sākas video- plastikas mirāža. Te man iešāvās prātā doma, ka šī pastaigāšanās atgādina uz galerām notiesāto senlaiku noziedznieku pastaigu, un tūdaļ sajutu nepatiku pret kokiem un krūmiem, kas šodien tik stipri šalkoja. Iegāju gaitenī. Pēkšņi mani pārņēma pilnīgs gribas trūkums: iekāpu liftā un braucu uz astoto stāvu, lai apmeklētu Rudeliku, bet jau piektajā izkāpu ārā un nobraucu atkal lejā, cerēdams lidlaukā pasažieru nodaļā sastapt Ametu,