jo vairākkārt tiku viņu tur redzējis, taču zāle bija tik plaša, ka, meklējot tajā pilotu, es būtu pazaudējis pārāk, daudz laika. Paklausīgais lifts atkal drāzās augšup, bet es izdarījos gluži kā skolas puika: aizvēru acis un, izstiepis roku, piespiedu pirmo pogu, kurai piedūrās mani pirksti. Pacietīgi gaidīju. Beidzot durvis, viegli nosēkdamās, atvērās, un izrādījās, ka esmu vienpadsmitajā stāvā, kur atradās Gobara darbistaba. Seit reti kāds iegriezās, jo nevienam te nekas nebija meklējams; es tomēr izkāpu no lifta un lēni tuvojos plašai sienai, aiz kuras divkāršā apšuvuma atradās Gobara personiskā laboratorija.
Es piegāju pie šīs sienas. Tā bija no stikla, bet necaurspīdīga, jo sastāvēja no polarizētajām plāksnēm, kuras vienā virzienā laiž gaismu cauri, bet otrā absorbē. Patlaban tā bija tumša un spoža, kā ar spīdīgu samtu pārsegta, bet kādā vietā galvas augstumā tanī spīdēja mazs lodziņš — vai nu šī plāksne bija nejauši novietota otrādi, vai arī kāds to tika izdarījis ar nolūku, bet pa šo lodziņu varēja brīvi palūkoties iekšā, ko es arī tūdaļ izmēģināju. Ieraudzīju daļu darbistabas ar matemātiskajiem aparātiem, kas sniedzās līdz pat griestiem. Es stāvēju pustumsā, bet laboratorija bija gaismas pielijuši. Pirmajā brīdī man izlikās, ka tajā neviena nav, tikai telpas dziļumā pamanīju vieglu regulāru kustību — tur ritmiski svārstījās releju sviras.
Pēkšņi satrūkos — manā redzes laukā parādījās cilvēks. Viņš pastaigājās starp mašīnām, uzgriezis man muguru* un dzīvi sarunājās, par ko liecināja rokas izteiksmīgās kustības; šajā rokā viņš turēja melnu nūjiņu, bet otru bija ielicis kabatā.
Es pazinu šo cilvēku, pirms vēl viņš nogāja īso ceļu līdz istabas galam un apgriezās, — tas bija Gobars. Viņš soļoja šurp un turp gar mašīnu, no kuras spurojās kontakti, uņ šķita, ka sarunājas ar kādu, bet ne viņa balss, ne arī'citas skaņas cauri biezajam stiklam nebija dzirdamas.
Mani interesēja, ar ko viņš tur tik dzīvi sarunājas, un pienācu vēl soli tuvāk, aizmirsis, ka Gobars var mani ieraudzīt. Tagad viņš stāvēja, kājas mazliet ieplētis, un, nūjiņu gaisā vēzēdams, ātri runāja, pagriezies par trim ceturtdaļām, tā ka redzēju vienīgi deniņos viegli pulsējam muskuļus. Pa ekrāniem, kas atradās viņa priekšā, slīdēja -zaļas gaismas svītras.
Gobars bija viens ar saviem automātiem un diskutēja ar tiem. Tas bija visai neparasts skats. Gobara vārdus es noteikti nebūtu sapratis arī tad, ja varētu tos dzirdēt. Un tomēr, ilgāk vērojot viņu, es sāku pamazām apjaust, kas īsti notiek: Gobars acīm redzot kaut ko izklāstīja vai paskaidroja apkārtstāvošajām mašīnām; centrālās elektronsmadzenes — liela kā milža piere, uz priekšu izspiedusies metala masa, ko sedza bruņas ar skalu acīm, — atbildēja tiklab vārdiem, kā arī skaitļu un līkņu virknēm, tām uzliesmojot un nodziestot uz automātu ekrāniem. Gobars gan klausījās atbildēs, gan nolasīja rezultātus un lēni, noraidoši kratīja galvu. Brīžiem viņš neapmierināts novērsās un, paspēris divus trīs soļus pa istabu, atkal nostājās ar seju pret mašīnu, lai pateiktu tai dažus vārdus, brīžiem pieskārās kādam kontaktam vai, pagājis sānis, darbojās ap vienu no rokas elektronanalizatoriem, tad atgriezās, nesdams rokā kartīti, ko tūlīt kā vēstuli iesvieda mašīnā. Mašīna tūdaļ sāka darboties, ekrāni iedegās un nodzisa, un dažubrīd likās, ka tā savām zaļajām un dzeltenajām acīm saprotoši mirkšķina Goba- ram, bet zinātnieks, iepazinies ar visu, kas tai bija ziņojams, atkal noraidoši kratīja galvu un sacīja vienu vienīgu vārdu: «Nē,» — ko es jau biju iemācījies nolasīt no viņa lūpu īsās iedrebēšanās.
Gobars ilgi uzkavējās pie automātiem. Vairākkārt pacēlis melno nūjiņu kā burvja zizli, viņš pārtrauca automāta garos pierādījumus un pavēlēja tam atsākt aprēķinus, tad piepeši sarauca uzacis, aizsvieda nūjiņu un nozuda manam skatienam. Kādu laiku neviena nebija, tikai uz mašīnas ekrāniem periodiski uzliesmoja līkņu figūras, pamazām sasaldamas zaļā ledū, un šķita, ka vientuļais, saimnieka pamestais automāts vēlreiz apsver visus atraidītos argumentus. Pēc minūtes Gobars atgriezās kopā ar mehānoautomātu, kas taisnā ceļā devās pie elektronsmadzenēm, bet zinātnieks atkāpās, piemiedza aci un kaut ko pateica tam. Es sarāvos, kad automāts, klausīdams Gobara pavēlei, izņēma no instrumentu nodaļas urbi, izurba caurumu smadzeņu bruņu pierē un ar sviras palīdzību atlieca visu pārsegu.
Tad mehāniskais «ķirurgs» sastinga. Gobars ar lielu interesi apskatīja mašīnas iekšpusi, satvēra dažus nelielus instrumentus un sāka veicīgi mainīt kabeļu savienojumus; viņš strādāja ļoti ātri. Pēc tam pakāpās atpakaļ, brīdi pētoši raudzījās atvērtajā mašīnā, kur vijās baltu un sudrabainu vadu spirāles, dažas pārvietoja vēlreiz, beidzot lika automātam pacelt cauro pieres plāksni un nostiprināt agrākajā vietā. Kad tas bija izdarīts, Gobars ieslēdza strāvu. Smadzenes atkal atdzīvojās, uz ekrāniem ietrīsējās gaisma, un zinātnieka rokā kā uz burvja mājienu atkal parādījās melnā nūjiņa — tagad es ieraudzīju, ka tā bija tūbiņa ar piparmētru konfektēm. Gobars piemetās uz augsta sola malas un ilgi pētīja līknes, kas staipījās uz ekrāniem, beidzot piekrītoši pamāja ar galvu un, pavērsies pret man neredzamo istabas daļu, kaut ko pateica.
Sāku noskārst, ka zinātnieks nupat pārveidojis kādu aksiomātiskās aparatūras daļu; acīm redzot viņš radīja jaunu matemātikas nozari, kas kļuvusi nepieciešama sakarā ar viņa jaunajiem pētījumiem, ievirzot elektronsmadzeņu domāšanu jaunās sliedēs. Es neviļus izrādījos šīs operācijas aculiecinieks.
Zinātnieks sēdēja uz soliņa, vērodams smadzenes, kas arvien vēl darbojās. Brīžiem līknes kļuva bālākas, — tad Gobars sakustējās, gribēdams uzsākt nākošo darba posmu, bet uz smadzeņu ekrāniem atkal iemirdzējās jaunas ugunis, un releji, kas bija norimuši, sāka svārstīties, atspoguļodami mehānismu vienmērīgo, monotono dzīvības pulsu.
Piepeši manu uzmanību saistīja jauna persona — Kalarla. Viņa nesteidzīgi izgāja cauri telpai, apstājās līdzās Gobaram, aizsegdama viņu manam skatienam, tad pagriezās un nāca tieši uz manu pusi. Es satrūkos un gribēju paiet sānis, bet kājas šķita pieaugušas pie grīdas. Kalarla pienāca tik tuvu stikla sienai, ka viņas seja aizņēma visu caurspīdīgo lodziņu. Nešaubījos, ka viņa mani ieraudzīs. Tad Gobars kaut ko sacīja, uz ko Kalarla, galvu nepagriezusi, atbildēja vienīgi ar lūpu kustībām, viņas seja palika vienaldzīga pret šo sarunu, kas droši vien skāra kādu tehnisku jautājumu. Kalarla mani neieraudzīja. Viņas acu lielās, melnās zīlītes leni plētās, it kā tās dzertu tumsu. Viņa neredzēja mani un vispār nekā neredzēja ap sevi. Viņas skatiens nekā negaidīja, tas necerēja ieraudzīt ne kādu ainavu, ne gaismu un pat ne tumsu. Viņa ilgi tā stāvēja. Līdzās šai gaišajai sievietes sejai ar gludo pieri, klusajām lūpām un acīm, kas, ieurbušās stikla kvadrātā, šķita tik tālas, it kā būtu aizklīdušas bezgalīgajā tukšumā, Gobara melnais stāvs dibenplānā izskatījās dīvaini nenozīmīgs, bet milzīgie aparāti ap viņu atgādināja lieliski konstruētas mehāniskās rotaļlietas.
Beidzot Kalarla pagriezās pret Gobaru un vēroja viņu sarunājamies ar mašīnām, bet es, pietvīcis un nokaunējies par to, ka noskatījos viņa dzīves epizodi, kas nevienam nebūtu jāredz, zagšus atkāpos un aizbēgu kā ļaundaris.