Lifts mani aizveda līdz stāvam, kurā atradās filharmonija, lai gan pats neapzinājos, kurp man jābrauc. Pēkšņi atģidos spožas gaismas plūdos. Stāvēju uz marmora grīdas zem arkādēm pie ieejas zālē, kurā steidzās nokavējušies klausītāji, un piepeši atcerējos, ka man bija jāsatiek Anna, bet tai pašā brīdī arī ieraudzīju viņu. Pieskrējis meitenei klāt, satvēru viņas rokas un taisnodamies kaut ko juceklīgi čukstēju. Slaidāka nekā parasti — garajā tērpā, kas izskatījās kā no veca, nosūbējuša sudraba darināts, viņa savilka lūpas, izlikdamās dusmīga.
— Nac, nāc, — viņa mudināja, — gan vēlāk izrēķināsimies.
Tikko bijām iegājuši zālē, lielās lustras nodzisa un plašo estrādi no augšas apgaismoja starmeši, bet uz mirdzošo instrumentu un publikas galvu fona kā melns krusts izslējās diriģenta slaikais siluets. Sausi noklaudzēja nūjiņa.
Sākumā šīs senās mūzikas skaņas plūda man garām, pat nesaviļņodamas. Ar patiku aplūkoju mirdzošos vara un lakotos senlaiku instrumentus, uz kuriem vienmēr izpilda veco autoru darbus. No caurulēm izveidotās gliemežnīcas, ar ādu pārvilktās apaļās kārbas, metala šķīvji — tas viss liekas tik ērmots un reizē aizkustinošs. Ikreiz, kad domāju par senseno pagātni, nespēju atvairīt domu par dīvaino pretrunu: cilvēki ar tik bagātu iztēli, kuri mīlēja muziķu tāpat kā mēs, atskaņoja to uz koka kastēm un dzīvnieku dzīslām .,.
Galvā jaucas tēlu fragmenti, balsis, aprauti vārdi, domas, bet no ārpuses to visu apšalkoja dunošā muziķa, te pieaugdama spēkā, te mazinādamās. Un pēkšņi, pats nezinu, kā un kad, šī muziķa ielauzās manī. Starp sastingušām atmiņām iespiedās varenas, pacilātas skaņas kā plūdi, kas iebrūk mājā, aizraudami līdzi kā atkritumus, tā dārglietas, un tur, kur pirms brīža vēl valdīja ikdienišķa, pieticīga kārtība, tagad virpuļoja tumši atvari. Un tad notika tā, ka es sāku slīgt mūzikas skavās. Dusmās iededzies, gribēju tam pretoties, pārtraukt melodijas plūdumu, bet velti. Visas domas, atmiņas, viss mans es, nezināmas varas aizrauts, traucās kaut kur, līdz izsīka pēdējie spēki un, nejaudādams pretoties, es paliku kails un nevarīgs. Jutos kā upes gultne, kurā nikna straume laužas arvien dziļāk un dziļāk, izgrauzdama un saārdīdama krastus, bet atgriezusies brāžas ar divkāršu enerģiju, un šajā orkānā izdzirdu neatlaidīgus, nerimstošus saucienus — mani aicināja kāda pārcilvēciska balss.
Piepeši viss salīgojās, it kā varenais spēks, paša drosmes izbiedēts, būtu uz mirkli aprimis — iestājās klusums, īss un tik negaidīts, ka sirds stājās pukstēt, bet tad sākās jauns skaņu izvirdums.
Gribēju piecelties un aiziet — vairs nespēju to ciest. Zagšus, saliecies, kā nemaņā aizstreipuļoju līdz durvīm. Pēc brīža stāvēju tukšā telpā, ko pusaplī iežogoja marmora kolonas, un smagi elpoju, kā skrējiena nokausēts. Sāku kāpt lejā pa kāpnēm, jo klusinātas mūzikas skaņas aizsniedza mani arī šeit. Sajutu, ka neesmu te viens.
Pakāpienu augstāk stāvēja Anna. Klusuciešot satvēru viņas roku — viss norima, pamira, arvien tālāki un tālāki simfonijas brāzieni pavadīja mūs tukšajā gaitenī, tad klusi iesanējās lifts. Daži desmiti soļu — un mūsu priekšā -pavērās zvaigžņū galerija.
Nezinu, vai es pats aizgāju turp vai viņa mani aizveda. Nezinu. Mēs nekustējāmies, bet pie mūsu kājām, kas bija neredzamas, it kā mēs paši būtu pārvērtušies par tumsu, rēgojās dzelmes, bezdibeņi, mūžīgais, nemainīgais tukšums un tajā sastingušas ugunis — nežēlīgās, nežēlīgās zvaigznes.
Paspiedu Annas roku. Sajutu viņas siltumu, tomēr biju viens.
— Bērns… — es čukstēju, — Tu nekā nezini.,. viņš… viņš zināja par mums, vai dzirdi? Viņš visu zināja, šis aizvēsturiskais muziķis, šis Bēthovens, XVIII gadsimta kurlais vācietis .,, Viņš visu paredzēja, visu zināja…
Anna klusēja. Sajutu viņas pirkstu mierīgo pieskārienu. Pieķēros šim mieram, no kura varēja izaugt parasta, vienkārša saruna, kas pavērtu ceļu atpakaļ pie kaut kā, kas bijis agrāk, bet šai brīdī šķita zudis uz visiem laikiem. Man pavīdēja cerība.
— Viņš nekā nesaprata, — sāku runāt vēl klusāk, — nekā, tikai runāja, un šī balss ir dzīva vēl šodien .., Man šķita, ka visi skatās uz mani, jo viņš pateicis to, ko es pats sev nebūtu atzinies… pat to viņš zināja… — Es pacēlu roku pret zvaigznēm.
Es neredzēju zvaigznājus. Tur bezgalīgi senajā izplatījumā vizēja it kā sasalušas ugunis — aukstas, mēmas dzirkstis kā šausmīga vienaldzības grimase. Nespēju aizvērt acis un nespēju arī skatīties. Satvēru Annas plecus. Viņas galva nostājās starp mani un tukšumu, kā sargādama un aizstāvēdama mani. Nedomādams, ko daru, pievilku viņu sev klāt, jutu viņas kailo plecu siltumu, viņas elpa appūta manu seju, mūsu lūpas sakļāvās.
Klusumā mūsu asinis šalkoja un sirdis pamira. Anna cieši, uzticīgi piekļāvās man. Es nedrīkstēju to pieļaut.
— Anna, — es čukstēju, — klausies, es …
Viņa atbrīvoja savu roku un ar plaukstu aizspieda man muti. Kā gan lai aizmirst šo sievišķās gudrības apdvesto žestu?
— Nesaki nekā, — Anna čukstēja.
Mēs viens otru neredzējām. Bija tumšs, tukšums aptvēra mūs no visām pusēm, tas atklāti uzglūnēja ikvienam mūsu skatienam; un likās, ka Geas bruņas sairušas, un es pat sāku šaubīties, vai man zem kājām ir drošs pamats. Vienīgi šis slaidais augums sniedza patvērumu. Es piespiedu savu kaistošo pieri pie viņas vēšā pleca, un mēs stāvējām tā, paši nezinādami, cik ilgi. Pēkšņi sajutu, it kā putns nolaistos man uz ma
tiem. Seit putns? Uz Geas taču nebija putnu, tie nespētu šeit dzīvot, jo kā akli sistos pret Zemes mirāžas sienām …
Anna glāstīja manu galvu. Es ar lūpām pieplaku viņas kaklam un sajutu viņas sirdi; asinis pulsēja ritmiski, it kā no viņas ķermeņa dzīlēm mani uzrunātu kas ļoti tuvs un pazīstams. Mēs sākām iet, cieši piekļā- vušies viens otram un klusēdami, it kā viss jau būtu pateikts. Gaitenis nogriezās sānis, garām paslīdēja zilo nakts spuldžu blāvi apgaismotās kāpnes, tad nāca garš gaiteņa atzarojums, plašs priekšnams … mēs stāvējām pie manas istabas durvīm. Annas roka uz mirkli sastinga manējā, tad viņa to pati pastiepa uz priekšu, nospieda rokturi un pirmā pārkāpa pār slieksni. Es pagriezos atpakaļ un taustīdamies mēģināju aizvērt durvis, kad piepeši satrūkos kā no sitiena. Anna pieplaka man, bet velti. Mūs jau šķīra tumsa — tā, no kuras iz- niia ilgs, nepārtraukts, dobjš signāls. Gea kāpināja ātrumu.
ASTROGATU PADOME
Ikvienas zvaigznes esamību nosaka divu pretēju spēku cīņa; viens no šiem spēkiem ir gravitācija, kas saspiež masu centra virzienā, otrs — starojums, kura varenais spiediens to nemitīgi izpleš. Zvaigzne raida izplatījumā par enerģiju pārvērstās matērijas plūsmas. Un tas viss turpinās miljardiem gadu.
Kodolprocesiem apsīkstot, izzūd arī starojums, kas nepārtrauktās straumēs plūst no centra uz visām pusēm. Enerģijai turpinot izplūst caur zvaigznes virsmu, tās dzīles strauji atdziest. Spiediens, kas gāzveida lodi izpleš, vājinās un nespēj vairs pretoties gravitācijai, kura to turpina saspiest. Zvaigzne sāk saplakt, līdz griešanās kustības nemainīgais moments norauj tās atmosfēras ārējos slāņus un sakaitētu gāzu sfēriska apvalka veidā izsviež izplatījumā, kur tas izplešas ar tūkstošiem kilometru ātrumu sekundē. No zvaigznes atsegtajiem karstajiem slāņiem enerģija sāk izplūst vēl straujāk. Šajā brīdī zināma paveida zvaigznes var sarukt ārkārtīgi ātri. Milzīgā spiediena un temperatūras ietekmē brīvie elektroni iespiežas atomu kodolos, elektriskie lādiņi neitralizējas un visa zvaigzne pārvēršas par neitrālo daļiņu — neitronu kamolu. Neitroni savstarpēji neatgrūžas un sakļaujas daudz ciešāk nekā parastie atomu kodoli. Tad norisinās process, ko var apzīmēt šādi: «Zvaigzne iekrīt pati sevī.»