Sakaitētas matērijas lode, kurā varēja brīvi novietoties vesela planētu sistēma, pārvēršas par ķermeni ar kilometru lielu diametru. Cieši sakļāvusies neitronu masa veido visapbrīnojamāko un blīvāko matēriju Visumā. Ja tādā veidā saspiestu Zemes masu, tā varētu iekļauties simt metru augstā paugurā. Varens izvirdums iamet atbrīvoto enerģiju izplatījumā, un vairāku desmitu dienu laikā zvaigznes starojums pārspēj simt miljonu sauļu gaismu. Pēc tam šī kosmiskā sprādziena liesmas pamazām nodziest un zvaigzne jeb, pareizāk, blīvi saspiestās matērijas izplēnējusi pika, kas no tās palikusi pāri, iegrimst mūžīgā tumsā.
Sādu parādību, kas ik pēc vairākiem gadu simtiem norisinās katrā ārpusgalaktikas miglājā, paredzēja Geas astrofiziķi.
Supernovas uzliesmojums kļuva par kuģa jaunāko sensāciju. Ziņkārīgie sāka bariem plūst uz observato- " riju jau vairākas dienas pirms noliktā termiņa, kas gan svārstījās pusotras nedēļas robežās, jo dažus faktorus, no kuriem atkarīgs sprādziena brīdis, nevarēja precīzi noteikt.
Bija zināms, ka supernova uzliesmos kādā punktā uz taisnes, kas sakrīt ar Geas garāko asi, tādēļ astoņus metrus augstais galvenā teletaktora ekrāns bija pastāvīgi pavērsts pret Galaktikas dienvidpolu. Sai rajonā redzamo Piena Ceļa masīvu lieliskais aparāts ar tā izšķiršanas spēju sadrumstaloja neskaitāmos atsevišķos zvaigžņu pūlīšos, tomēr neviena zvaigzne nelikās lielāka par punktu, jo pat palielinājums, kas sniedzās daudzos miljonos, nespēja pārvarēt milzīgo attālumu. Toties ārpusgalaktikas miglāji starp Centaura Omegas un Dienvidu Krusta lodveida zvaigžņu kopām izskatījās kā bāli diski ar tumšām kosmisko putekļu apmalēm; katrs no šiem mākonīšiem bija daudzu miljonu zyaigžņu sistēma.
Astrofiziku uzmanības centrā atradās Mazais Mage- lāna mākonis, īpaši tā daļa, kurā bija gaidāms super- novas uzliesmojums. Neraugoties uz daudzajiem apmeklētājiem, astrofiziķi turpināja savu ikdienas darbu. Nepārtraukti darbojās neliels matemātisks automāts, kas veica jo sarežģītus aprēķinus; no rokas rokā gāja palielināti fotonegatīvi un skaitļiem izraibinātas spek- trogramu lentas. Sī ritmiskā rosība mūs dīvainā kārtā nomierināja; mēs jutāmies, it kā apbruņotu dresētāju pavadībā ceļotu pa plēsīgu zvēru apdraudētu apvidu. Astrofiziķus neuztrauca ne mūžīgās nakts nebeidzamie plašumi, ne melnbalti kvēlojošie, bezgalīgie mākoņi; viņu lietišķo, klasifikatoriem piemītošo attieksmi pret bezgalību pārņēmām arī mēs — es ievēroju, ka zvaigžņu galerijās, kas pēdējā laikā bija lielākoties tukšas, sāka rasties arvien vairāk apmeklētāju.
Biju mazliet izbrīnījies par to, ka ekspedīcijas vadība ap šo parādību sacēlusi tādu kņadu, un reiz Ir jēlas klātbūtnē ieminējos, ka ziņkārīgo bari droši vien traucē astronomus darbā, bet inženieris tikai pavīpsnāja un īsi izmeta: «Tas atmaksājas.»
Kad pienāca īstās gaidīšanas dienas, observatorijas zāle tikko spēja uzņemt visus apmeklētājus. Taču ne pirmajā, ne otrajā, ne arī trešajā dienā nekas nenotika, un krietni pāri pusnaktij mēs vīlušies aizklīdām pa gaiteņiem, mirkšķinādami pie ekrānu tumsas pieradušās acis.
Ceturtajā dienā ieradās jau mazāk skatītāju, piektajā — vairs tikai ceturtā daļa, bet sestās, dienas rītā supernova beidzot uzliesmoja. Tā izskatījās kā žilbinoši balts punkts Mazajā mākonī. Vai nu bijām pārāk ilgi gaidījuši, vai arī iztēlojušies šo parādību daudz grandiozāku, bet tagad uzņēmām to visai vienaldzīgi, un visi atzinības vārdi tika izteikti vairāk aiz pieklājības pret astrofiziķiem nekā aiz patiesas sajūsmas. Tā mazliet mākslīgi uzpūstais entuziasma vilnis saplaka un izgaisa daudz ātrāk, nekā supernovas dzirksts sāka dzist un zust mākoņa vienmuļajā mirgā.
Astrofiziku grupas darbību koordinēja profesors Trehubs, izcilais ārpusgalaktikas miglāju pētnieks, kas medī uz visspēcīgāko teleskopu darbības rādiusa robežas riņķojošo zvaigžņu mākoņus. Kas kaut reizi bija redzējis Trehubu, uz visiem laikiem paturēja to atmiņā. Viņa galva izskatījās kā apaļš, sabozies putns, stipri uz priekšu izbīdītais deguns atgādināja spēcīgu, saliektu, strupu knābi, bet uzacis virs tā saplūda kopā, izveidodamas spalvainu, kustīgu, dzīvu mezglu, kas signalizēja ikreiz, kad acis pamanīja ko svarīgu. Tre- hubs runāja īsiem teikumiem, nekad nepaceļot balsi, bet tā vienmēr, pat vislielākajā troksnī, aizsniedza to, kam bija domāta. Apmeklētājus viņš pieņēma observatorijā izmeklēti laipni, ne uz mirkli nepārtraukdams savu darbu. Dažbrīd varēja likties, ka profesors tiecas ar neparastiem izteicieniem apmulsināt sarunu biedru. Reiz, kad ierunājās par Zemi, Trehubs sacīja:
— Arī uz Zemes mēs atrodamies starp zvaigznēm — no tukšuma mūs tur šķir tikai maza kripatiņa gaisa un zemes masa zem kājām — jāpaceļ tikai galva uz augšu.
Viņš bija izvirzījis projektu, ap kuru izcēlās liela jezga, kaut gan, izņemot viņu pašu, neviens neiedrošinājās to nopietni iztirzāt. Pēc Trehuba domām, zvaigžņu ceļojumā būtu jādodas nevis ar lielu vai mazu kuģi, bet ar visu zemeslodi. Viņš ieteica, izšaujot spēcīgus atomenerģijas lādiņus, izsist Zemi no orbītas, tad, lēni «griežot» pa spirāli, pamazām attālināt no Saules un, beidzot, virzīt to uz izvēlētās zvaigznes pusi; siltumu un gaismu šai kosmiskajā ceļojumā caur tumsu Zemes iedzīvotājiem piegādātu daudzas mākslīgas atomsaules.
— Jau šodien var aptuveni aplēst, — Trehubs mēdza sacīt, — ka pēc desmit vai divpadsmit miljardiem gadu mūsu Saule nodzisīs, un mums būs jāmeklē sev cita; kas gan var būt vienkāršāk nekā aizsteigties šim notikumam priekšā un labprātīgi izdarīt to, ko būsim spiesti darīt nākotnē!
Jāatzīstas, ka mani visvairāk valdzināja Trehuba lietotā forma «mēs», it kā viņš patiesi cerētu piedzīvot laikus pēc divpadsmit miljardiem gadu, lai gan viņš netiecās kādu savaldzināt — tās viņam nemaz nerūpēja. Savos bieži vien visai dīvainajos uzskatos Trehubs parasti pārstāvēja mazākumu, kas nereti aprobežojās vienīgi ar viņa personu. Tādās reizēs Trehubs mēdza teikt, ka viņa kolēģi un līdzstrādnieki «dumpojoties». Vēl jāpiebilst, ka Trehubs jo labprāt smējās. Observatorijas
puskrēslā bieži atskanēja viņa sulīgie smiekli, kad, attīstot filmu, viņš tajā atrada apstiprinājumu savām hipotēzēm. Man patika vērot šo nesatricināmās enerģijas pārpilno cilvēku.
Trehuba grupā strādāja Borelu pāris. Pauls — pla- netologs — uz Zemes bijis kaislīgs alpīnists, slaiks, mazliet sakumpis, iesirmiem matiem, saules un vēju aprautu ādu. Ap acīm, kas šļūdoņu žilbinošajā mirdzumā bija radušas samiegties, veidojās daudz sīku krunciņu. Viņa sievas Marijas āriene šķita gluži neievērojama. Kad viņa atradās cilvēku vidū, svešinieka skatiens tai slīdēja garām. Sākumā es nepratu saskatīt viņas sejas neuzkrītošo, grūti uztveramo daiļumu, kas tikai retos prieka vai skumju brīžos iemirdzējās visā krāšņumā.
Vīrs un sieva parasti strādāja atsevišķi: viņš — pie teletaktoriem vai spektroskopiem, viņa — pie skaitļošanas aparatūras. Telpā, kur klusumu paretam pārtrauca īsas sarunas, kur cilvēki sapratās bez vārdiem un ritēja vienmuļš, sasprindzināts darbs, dažkārt varēja uztvert skatienu, ko Borels raidīja savai sievai. Tas nebija ne sevišķi izteiksmīgs, ne arī dziļš — nebūt ne, — tikai īss, gaišs mirklis, kas sacīja: «Tu esi,» — un Bofels atkal nogrima darbā.