Anna šai laikā vairījās manis. Viņas izturēšanās un sejas izteiksme bieži vien likās mīklaina. Dažreiz neredzēju viņu dienām ilgi, bet, kad it kā garām ejot apjautājos, kāds tam iemesls, viņa aizbildinājās ar darbu pie Cakandžanas. Ja aicināju pastaigāties divatā vai noklausīties koncertu, Annai allaž atradās kāds neatliekams darbs; pēc tam viņa negaidīti atgriezās un bija tāda pati kā agrāk — gaiša, mierīga un paļāvības pilna. Reizēm viņa piepeši sadrūma, taču smaids itin drīz izkliedēja viņas sīkās, bērnišķīgās skumjas. Mūsu attiecības īsajos tikšanās brīžos arvien vairāk sarežģījās. Dažreiz es mēģināju viņas mieram atbildēt ar tādu pašu mieru, bet tas izvērtās par mākslotu vienaldzību; citreiz gribēju būt atklāts, bet iznāca samocīta vaļsirdība, kurai nebija atklājams nekas, izņemot acumirkļa noskaņu. Gadījās, ka sāī<u risināt tā saucamās «dzijās» domas vai ari ļāvos sapņiem par mūsu nākotni. Anna uzmanīgi klausījās, bet viņas smaidā iezagās zobgalības dzirkstele, un šķita, ka viņa neņem nopietni ne manus vārdus, ne mani pašu. Tādās reizēs saruna apsīka, pārtrūka vai vilkās bezgala gausi, un man bija jānopūlas, lai to uzturētu; tas mani kaitināja — jutos kā uz irdenām smiltīm. Ikreiz man bija it kā no jauna jāuzmeklē tā Anna, ko satiku tonakt pēc Bēthovena Devītās simfonijas, jātuvojas viņai, pārvarot kādu neredzamu šķērsli, kas, likās, neslēpās ne viņā un ne manī, bet kaut kur starp mums. —
Reiz jautāju Annai:
— Vai tev ir labi ar mani?
— Nē, — viņa atbildēja, — bet bez tevis man ir slikti.
Es pieķēros Annai. Man patika vērot, kā viņa rītos gatavoja brokastis; gaišā, platā rītatērpā, sajukušiem matiem — noliekusies pār traukiem, ar alķīmiķa nopietnību viņa jauca kopā dažādus augļu ingredientus. «Zvaigžņu Anna» — tā es viņu saucu, bet neizpaudu, ka šis apzīmējums radies pretstatā «Zemes Annai». Viņa bija skaista. Uz Zemes mēdz būt ainavas — gan lieliskas, gan kautri daiļas, kuras daba radījusi it kā paš- apbrīnā, tīksminādamās pati ar savu skaistumu. To pašu gribējās sacīt par Annu — viņas kuplo, tumšo matu viļņiem, vienmērīgajiem elpas vilcieniem, slaidajiem «uzacu lokiem, pievērtajām lūpām, kuras šķita sargājam kaut ko, kas nobriest ļoti lēni, bet neatvairāmi. Atceros, ka reiz maiguma pilns vēroju Annu aizmigušu: brīžiem vāri ietrīsējās viņas skropstas, siltā elpa vienmērīgi cilāja krūtis. Sī skatiena pamodināta, Anna, it kā no sapņa iznākusi pretī, mirkli skatījās manī savām lielajām acīm un pēkšņi pietvīka. Rožains vilnis pārvēlās viņas kaklam, sejai, pat ausīm. Es tūdaļ kā inkvizitors apbēru viņu jautājumiem, tiekdamies izdibināt nosarkšanas cēloni. Anna ilgi negribēja atbildēt, līdz beidzot stingri noteica:
— Es tevi redzēju sapnī. — Vairāk viņa neko negribēja sacīt.
Tā, pastāvīgi atjaunodamies un atkal pārtrūkdams, turpinājās mūsu neparastais romāns, kurā vēlās nakts stundās bija jaušams rūgtuma pilns maigums un rūpīgi slēpts antagonisms.
Pa to laiku dzīve uz Geas ritēja kā ritējusi: laboratorijas strādāja, vakaros mēs pulcējāmies pie Zemes
radiouztvērējiem vai videoplastikas zālē, sporta telpās kolektīvi gatavojās kārtējām sacensībām, koncertos skaņu viļņi cēlās pret filharmonijas zāles velvēm — iztālēm viss šķita tāds pats kā agrāk, un tomēr šis tas vēstīja par kaut kā nezināma tuvošanos, kas uzglūnēj'a mums bezgala garā ceļa malās un nemanot sūcās caur kuģa hermētiskajām bruņām, saindējot cilvēku sirdis un prātus.
Var teikt, ka tas iesākās ar sapņiem, vismaz es to novēroju. Mana paša sapņi šai laikā kļuva telpiski un ar ļoti bagātu saturu, bet šī bagātība bija nelūgta un nevēlama, pat neciešama. Daži sapņi turpinājās vairākas naktis, tie bija uzmācīgi un bieži atkārtojās; citu sižeti sazarojās vairākās līnijās, kas tad rādījās pēc kārtas. Sevišķi spilgti atmiņā iespiedies sapnis par aklo pilsētu. Es pats biju akls un mitu kaut kādu samudžinātu, ķeburainu formu tumsas valstībā; šai sapnī man bija gara un sarežģīta pagātne, pavisam citāda nekā īstenībā: tanī bija tāli ceļojumi, tikšanās ar cilvēkiem, bet ne kripatiņas gaismas — tumsa visu laiku spieda galvu un krūtis. Sis sapnis vai, pareizāk, vesela sapņu sērija, kas turpinājās nedēļām, mani tā novārdzināja, ka pirmo reizi mūžā sāku lietot miega zāles, kas izslēdz smadzeņu garozas darbību; tad gulēju cietā miegā, bet, tiklīdz zāles nelietoju, rēgi atkal bija klāt.
Ambulanci sāka apmeķlēt cilvēki, kas sūdzējās par nakts murgiem. Viņi parasti bija nokaunējušies par savu sūdzību nenozīmīgumu, un izlikās, ka tas ir drīzāk untums nekā uzbrūkošas slimības izpausme, tomēr, paša pieredzes mācīts, uzmanīgi izmeklēju slimniekus un izrakstīju medikamentus, ko pats lietoju, lai gan nereti nācās sastapt pacientu neapmierinātību. Mūsu dienās nevienam netīk lietot zāles, jo medicīnas uzdevums īstenībā ir novērst slimības, nevis tās ārstēt.
Tomēr pārāk par visu mani pacienti nevēlējās gulēt dziļā miegā, nē, viņi gribēja sapņot, tikai par… Zemi; to viņi man uzticēja vienīgi zem četrām acīm. «Diemžēl,» es atbildēju, «mēs vēl neprotam pasūtīt sapņus ar vēlamo saturu.» Nevarēju viņiem nekādi līdzēt un ieteicu vienīgi vairāk vingrot un ilgāk uzturēties «svaigā gaisā».
Par Geas parku cilvēki bieži vien negribēja pat dzirdēt. Sis videoplastiķu daiļdarbs, ar kuru viņi tik loti lepojās, bija kļuvis par īstu strīdus ābolu. Pirms tam apsprieda rriūsu dārza pārkārtošanas plānus, kāds pat iesniedza projektu, kas paredzēja kā reālās, tā arī šķietamās daļas jaunu izkārtojumu, bet vispārējā aptauja parādīja, ka galu galā neviens to nevēlas. Toties tika izteiktas dažādas pretenzijas, piemēram, ka slietus ir mākslīgs un tūlīt var pateikt, ka tas nav īsts», ka «bez putniem sabrūk visa ilūzija», un vairākkārt aizrādīja pat to, ka «debesis un mākoņi ir tīrie māņi, jo ne mazākā mērā nelīdzinās tiem, kas redzami uz Zemes».
Sie pārmetumi aizvainoja videoplastiķus. Viņi apgalvoja, ka mirāža sniedzot pilnīgu ilūziju, jo tās radītāji ņēmuši vērā itin visus faktorus, kas ietekmē cilvēka sajūtas, un patlaban aparatūra darbojoties tikpat nevainojami kā ceļojuma sākumā, kad visi, kas vien ieradās uz kuģa, sajūsminājās par lielisko iespaidu.
Ceļojuma pirmā gada beigās daži no maniem pacientiem sāka sūdzēties par miega un nomoda periodu ritma traucējumiem; viņu darba dienas režīms kļuva citāds nekā pārējiem: daži gāja gulēt agrās vakara stundās un pamodās ilgi pirms rītausmas, citiem turpretim bija tieksme strādāt naktīs un gulēt līdz pusdienai; tādējādi darba laiku dažādība arvien pieauga, draudot izjaukt kolektīvu.
Gaiteņos, it sevišķi pēcpusdienās, varēja sastapt arvien vairāk bezmērķīgi klaiņojošu cilvēku, iesāktas sarunas pārtrūka pusvārdā, ikviens klīda savrup, vairīdamies no zvaigžņu galerijām; reiz, dažas dienas pirms Jaungada, aizgājis uz pastaigu klāju stundā, kad agrāk tur valdīja vislielākā rosība, sastapu vienīgi Arnetu un vēl divus pilotus sarunājamies par kādu zvaigznāju, bet citādi plašā galerija bija pilnīgi tukša.
Visi šie notikumi norisinājās laika posmā, kad manas un Annas attiecības bija nonākušas vissarežģītākajā stadijā, un tādēļ es tiem neveltīju pienācīgu uzmanību.
Uz kuģa regulāri notika astrogātu apspriedes. Trīs dienas pirms kārtējās padomes sēdes Ters Akonjans lūdza mani izteikt tanī savas domas par ekspedīcijas dalībnieku psihisko stāvokli; es nekavējoties ķēros pie darba un dažu stundu laikā sacerēju garu jo garu atskaiti.