Sāku apmeklēt muzeju arvien biežāk. Pirmajā laikā mums ar veco vīru runas nekādi nevedās. Es mēģināju viņam tuvoties, bet vecais likās vairāmies manis, tiesa gan, pasīvi, allaž aizklīzdams kaut kur kuģu labirintos, bet, kad viņu atradu, atbildēja uz maniem jautājumiem sākumā aprauti, ar izsmieklu, ko es neizpratu, bet vēlāk, pēc ilgākas pazīšanās kļuva runīgāks. Pamazām es iepazinos ar muzejā eksponēto kuģu, kā arī daudzu citu kos- misko raķešu biogrāfijām, jo vecais vīrs — es par to nešaubījos — labi zināja katra kuģa likteni, katra kuģa, kuri pēdējo sešu gadsimtu laikā bija šķērsojuši Saules sistēmu.
Es viesojos tēvoča mājās Helgolandē un gandrīz ik dienas braucu uz saliņu. Sai laikā vecais vīrs kavējās savu atmiņu dzelmēs, kas likās neizsmeļamas; tikai viņš pats man bija palicis mīkla, jo par sevi nekad nerunāja. Varbūt viņš bijis zvaigžņu kuģu kapteinis, varbūt lielu ekspedīciju vadītājs, bet es nevienam to nejautāju, jo tieši tāds — noslēpuma plīvurā tīts — viņš man bija vajadzīgs.
Pie ieejas muzejā starp pīlāriem atradās četras raķetes, ko kosmisko kuģu rūpnīcas bija uzbūvējušas pirms tūkstoš gadiem, senlaicīgas, slaidas laiviņas ar nosmai- lotiem galiem un spurām, kas atgādināja bultas pamātu. Pirmo divu raķešu karosērijas smagi balstījās uz ieslīpas betona gridas, bet trešā bija pagāzusies atpakaļ, it kā kritienā sastingusi. Tās labā sliece skāra gridas malu, bet kreisā karājās gaisā — mazliet izbīdīta uz priekšu un saliekta kā nedzīva putna spārns. Sis visvecākais tukšuma kuģis slēja galvu augšup, it kā gaidīdams startu, kas gan stipri kavējas, bet reiz tomēr pienāks. Tālāk bija redzamas XXII un XXIII gadsimta raķetes, kas izskatījās kā trijšķautņu zivis. Sākumā tās visas šķita melnas, bet izrādījās, ka tikai krēsla līdzcietīgi aizklājusi rūsas plankumus un nobrāztos sānus.
Ja es teiktu, ka vecais vīrs man izrādīja kuģus, tā nebūtu taisnība. Pa vītņu kāpnēm varēja uziet šaurā dzelzs galerijā, no kuras bija redzamas raķešu tumšo muguru rindas un ieeju atvērtās rīkles. Iekšpusē kuģi bija mākslīgi apgaismoti un skatienam pavērās šķērssienu lūkas, apaļas durvis, kajītes, transportšahtas un starpklāju ejas. Pa tām varēja nokāpt lejā visdziļākajos nodalījumos, kur mirdzēja senlaicīgas, ar rubīnsarkanu vielu noziestas šasijas. Pa gaiteņiem, kas pakāpeniski sašaurinājās, pārkāpjot vairākus svina drošibas sliekšņus, varēja nokļūt atomkamerās. Pieputējušā telpā, kuras melnās sienas no svelmainā karstuma, kas šeit kādreiz valdīja, bija kļuvušas grubuļainas, rēgojās sakum- puši magnētu silueti. Kādreiz starp tiem bija riņķojušas sauļu daļiņas — enerģijas un kustības avots.
Šo klaiņojumu laikā mans pavadonis saglabāja pilnīgu mieru, varbūt pat garlaikojās, katrā ziņā bija vienaldzīgs kā pret manas sajūsmas izpausmēm, tā ari pret to, ko runāju, bet es runāju bez mitēšanās.
Lomas mainījās, kad, apskatījuši visus raķetes kaktus, atgriezāmies tās centrālajās telpās.
Kā vēlāk nopratu, viņš gaidīja, kamēr es apmierināšu savu trokšņaini paviršo ziņkāri un man radīsies interese par svarīgākām lietām nekā senatnes atomteh- nikas dīvainības. Kad biju iepazinies ar visiem kuģiem un izpētījis to slēptākos kaktus, pienāca viņa laiks stāstīt.
Vecais vīrs it kā nejauši satika mani durvīs. Izgājuši cauri plašajai, tukšajai zāles daļai, pagājuši garām nevarīgajiem ķermeņiem, kuru atvērtās lūkas ieelpoja salto tumsu, pa dunošām metala kāpnēm nokļuvām sudrabotā milzenī ar adatsmailu augšgalu — astrotorā. Laika zobs to, šķiet, nemaz nebija skāris. Tuvojoties centrālajai navigācijas kabīnei, kur starp nosūbējušiem televizoru ekrāniem un vadības pultīm uz paaugstinājuma atradās stūres armatūra, vecais vīrs atkal it kā nejauši apstājās un sāka runāt, vispirms tā kā nelabprāt, bezgala gausi, tad arvien sakarīgāk un skaidrāk, līdz, beidzot, atrāva vaļā stūrmaņa kabīnes durvis, pie kam automātiski iedegās griestu spuldzes, un sākās viens no visaizraujošākajiem stāstiem, kas manā atmiņā uz visiem laikiem saistās ar jaunības dienām.
Tie bija nostāsti par senajiem laikiem, kad lidojums uz vistuvāko planētu bija ceļojums pretim nezināmajam, drama ar sarežģītu sižetu, kuras pavediens, aizklīzdams nemiņā, risinājās Visuma dzīlēs, starp divām pasaulēm — Zemi, kura varbūt pamesta uz visiem laikiem, un noslēpumaino, neizpētīto debess ķermeni. Tās bija leģendas par kuģiem, kas nokļuvuši nezināmu, debess kartēs neatzīmētu asteroīdu virpuļos, par izmisīgu cīņu ar milzīgā Jupitera sūcošo pievilkšanas spēku, par cilvēku un raķešu izturību, teiksmas par cīņu, lidojumiem tukšumā un atgriešanos.
Man iespiedies atmiņā stāsts j>ar kuģi, kura mašīn- telpās trāpījusi sairušas komētas šķemba; zaudējis manevrēšanas spējas, tas akli traucies uz priekšu, grimis bezgalīgajā tukšumā, raidīdams pa radio izmisīgus saucienus pēc palīdzības. Sie signāli nonākuši līdz Zemei izkropļoti, atbalsojušies no Mēness vai cita ķermeņa, un pēc tiem nevarējis noteikt kuģa atrašanās vietu. Vairākas nedēļas tie vēl skanējuši ēterā — arvien vājāk un vājāk, līdz pilnīgi apklusuši.
Citā stāstā kārtējā satiksmes raķete starp Marsu un Zemi, atgriežoties savā bazē, iekļuvusi kosmisko putekļu mākonī, no kura iznirusi rotējoša miglāja apvalkā. Ta- lākajā lidojumā cauri tukšumam šis neparastais oreols nenodarījis kuģim nekā ļauna, bet, nonākot mūsu planētas atmosfērā, putekļu mākonis uzliesmojis un dažos acumirkļos kuģis sadedzis līdz ar visu, kas tanī atradies.
Stāstot vecais vīrs reizēm piecēlās kājās, tuvojās stūrēm, izstiepa rokas, it kā gribēdams satvert melnos kloķus, bet ar to arī aprobežojās savu vārdu ilustrēšanā. Reizēm, runājot par kādu cilvēku, viņš lēni vērsa skatienu tālumā, it kā acīm pavadīdams aizejošo tēlu, reizēm, piepeši sadrūmis un apklusis, |āva skatienam maldīties pa kajītes sienām, it kā nevarēdams atrast to, kas stāstā pašreiz bija jānosauc. Bet jau nākošajā mirklī viņš pārvarēja tagadnes pretestību, un es līdz ar viņu savā iztēlē skatīju priekšmetus, kas bija vēl silti no astronautu pieskārieniem, aplūkoju gravitācijas drošinātāja vara plombas, kuras briesmu brīdī bija norāvusi stūrmaņa izveicīgā roka, dzirdēju novērotāja solus uz klāja un izjutu viņa lielo vientulību starp zvaigznēm, kas zaigoja uz melnajiem ekrāniem. Dažubrīd mani pārņēma nemiers, jo šķita, ka vecais vīrs attēlo ekspedīcijas gaitu mazliet savādāk, nekā tā bija pazīstama no agrākiem stāstiem. Taču tas ātri pārgāja, es paklāvos stāstītājam, nepiegriezdams vērību pretrunām, neticamiem, pat neiespējamiem notikumiem: es ticēju viņam, jo gribēju ticēt. Toreiz es gan to nebūtu pratis izteikt, bet man visu laiku bija tāda sajūta, ka, jaukdams un sagrozīdams faktus, vecais varbūt cenšas jo spilgtāk izcelt patiesību par cilvēkiem, kas pirmie devās nebeidzamās nakts plašumos.
Nolēmu kļūt par astronautu. Es pats brīnījos, ka līdz šim nebiju pratis novērtēt šī aizraujošā aroda skaistumu. Laikam gan tādēļ, ka vienu kosmonautikas nozari studēja mans brālis, bet mūsu attiecībās, lietojot viņa — in- ženiera-elektriķa izteicienu, bija slieksme uz īssavienojumu.
Kad es vecajam kapteinim pavēstīju savu lēmumu, pirmajā brīdī viņš tam nepievērsa uzmanību — jau viņa klusēšana mani sāpīgi aizskāra, — bet pēc tam sausi paskaidroja, ka par tādu astronautu, kādi bija senlaiku varoņi, es nevarot kļūt. Neesot vairs tādu drošsirdīgu kuģu apkalpju, kas dotos cīņā ar meteoru bariem — šiem kosmiskā okeāna rifiem, ne arī kosmonautu, kas ik nakti atzīmētu paveikto ceļa posmu debess kartēs. Neesot vairs kapteiņu, kas nepagurdami apstaigātu tērauda klājus, kamēr pasažieri guļ cietā miegā, neesot sargposteņu un stūrmaņu, kas, noliekušies pār astrokompasiem, vērotu zvaigžņu mākoņus. Tagad pa mūsu Saules sistēmas orbītām riņķo desmitiem tūkstošu automātisko raķešu, kurās nav neviena cilvēka. Sie garie tukšuma vilcieni pārvadā no planētas uz planētu izejvielas, minerālus, rūdas, mašīnas, bet, ja tajos arī atrodas pasažieri, tie pieraduši pie kosmisko ceļojumu brīnumiem un labprāt paļaujas uz mašīnām, kas rūpējas par viņu drošību.